Foto: Jackie Huynh

Nākotnē arvien vairāk cilvēku jautās, kāpēc valstij pieder TV un radio kanāli, ja tie kopē komerciālo mediju piedāvājumu? Kad šis jautājums kļūs aktuāls, būs grūti aizstāvēt valsts finansētu mediju ideju.

Raksts angļu valodā

Teju ikkatrā attīstītā valstī norisinās vairāk vai mazāk intensīvas diskusijas par to, kāda loma būtu jāspēlē valstij kā elektronisko mediju finansiālai atbalstītājai vai īpašniecei. Kritika izskan divos līmeņos. Pirmkārt, tiek apšaubīts valsts finansējums konkrētiem radio un TV raidījumiem, īpaši “kultūras” un “intelektuālajā” jomā. Otrkārt, daži diskutē par pašu principu, proti, vai valsts vispār drīkst būt audiovizuālo tīklu īpašniece. Citiem vārdiem, vai tā patiešām ir valsts darīšana — finansēt un atbalstīt programmas, kuras var interesēt tikai nelielu iedzīvotāju daļu? Vai, formulējot to vēl radikālāk, vai tā patiešām ir valsts darīšana — kontrolēt radiostacijas un televīzijas kanālus? Šādas bažas dažkārt beigušās ar privatizācijām un vairāku kultūras programmu (dažkārt pat ļoti populāru) slēgšanu.

Galvenais jautājums šajā kontekstā ir par atsevišķu televīzijas vai radio raidījumu valsts finansējuma leģitimitāti. Citiem vārdiem — kādas ir valsts morālās saistības šajā ziņā?

Komerciālie apsvērumi

Parasti, ja raidījums tiek slēgts, apsvērumi ir ekonomiskas dabas — šim raidījumam ir pārāk maz klausītāju/skatītāju. Pirmajā acu uzmetienā šāds arguments šķiet pamatots. Jo mazāk skatītāju, jo mazāk dārgas reklāmas pircēju, un attiecīgi arī mazāka pelņa.

Asas konkurences apstākļos dažreiz nav citas izvēles, kā piedāvāt raidījumus, kas piesaistīs lielāku auditoriju uz “marginālāku” programmu rēķina. Taču šis apsvērums ir komerciāls, proti, tam tikai tādā gadījumā ir svars, ja uzņēmums ir tirgus dalībnieks un tam ir jāpārdod savs produkts (vai šajā gadījumā — jāpiesaista auditorija), lai saglabātu tādu peļņas līmeni, kas ļauj attīstīt biznesu. Bet vai mēs varam uzskatīt, ka sabiedriskajiem medijiem jāspēlē pēc tādiem pašiem noteikumiem? Ir vairāki būtiski iemesli, kuru dēļ valstij nevajadzētu pielietot šādus argumentus.

Vispirmām kārtām — izmantojot tirgu kā argumentu, sabiedriskie mediji liek saprast, ka to motivācijai būtu jābūt tādai pašai, kāda ir privātam “spēlētājam”. Taču, ja tas tā notiek, robeža starp sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem kļūst neskaidra. Tādējādi tiek noslēgtas bīstamas derības — mēs piedāvāsim tādu pašu programmu, kā komerciālie mediji, bet vienlaikus centīsimies saglabāt izteiktu institucionālo identitāti, kura, pateicoties specifiskai programmai, tapusi vairāku gadu desmitu garumā. Nebūt nav droši zināms, ka, šādi rīkojoties, sabiedriskais medijs palielinās konkurētspēju. Kad uzņēmums dramatiski izmaina savu pozīciju tirgū, atsakoties no vairākiem zīmola produktiem, tas riskē pasliktināt savu stāvokli, jo var piedzīvot būtisku kritumu tradicionālās auditorijas vidū, tā arī neiegūstot ievērojamu skatītāju/klausītāju skaita pieaugumu. Nesen Francijā kāds sabiedriskais medijs piedzīvoja ko līdzīgu. Ziņu programma tika pārveidota, sekojot komerciālā konkurenta paraugam, un rezultātā tika pazaudēta ievērojama auditorijas daļa.

Nākotnē arvien vairāk cilvēku jautās, kāpēc valstij pieder televīzijas un radio kanāli, ja tie kopē komerciālo mediju piedāvājumu. Kad šis jautājums kļūs aktuāls, būs grūti aizstāvēt valsts finansētu mediju ideju. Politiķiem būtu jāsatraucas par šādu iespēju, ņemot vērā to, cik lielu lomu sabiedriskie mediji spēlē politiskajā komunikācijā. Un ne tikai.

Ir jābūt uzmanīgiem. Iepriekš teiktais nenozīmē, ka tirgus un privātie uzņēmumi ir ļauni pēc definīcijas, jo tos (daļēji) motivē pelņa. Šāds diskurss ir pārlieku vienkāršots. Nav runa par to, ka jāiebilst pret tirgus ekonomiku per se, bet ir jādefinē līnija, kuru mēs gribam novilkt starp privāto un sabiedrisko sektoru. Ja domājam, ka sabiedriskajam ir jāspēlē pēc privātā noteikumiem, tad atšķirība ātri vien kļūst šķietama. Tas ir īpaši problemātiski gadījumā ar sabiedriskajiem radio un TV, kuru finansējums lielākoties veido nodokļu maksātāju nauda. Ja atšķirības starp sabiedriskajām un privātajām raidorganizācijām ir niecīgas, vai tādā gadījumā joprojām pastāv leģitīms pamats valsts finansējumam?

Nākamā pietura – Okupācijas muzejs?

Ja iet pa tirgus ceļu, tad mediji var nebūt “pēdējā pietura”. Līdzīgu argumentu var lietot arī citos gadījumos, kad runa ir par valsts organizētām bezpeļņas aktivitātēm. Ja ir jāatceļ “kultūras” raidījumi, jo to ekonomiskie rādītāji nav spīdoši, kas tādā gadījumā būtu jādara ar, piemēram, valsts muzejiem, kuru pieprasītā ieejas maksa ir krietni par zemu, lai tie varētu sevi uzturēt? Un ko lai dara ar skolām, slimnīcām, policiju? Kāds varētu izvirzīt pārliecinošu argumentu, ka visas šīs institūcijas darbotos ar lielāku peļņu, ja tās tiktu nodotas privātu uzņēmumu rokās. Un viņam būtu taisnība. Jo privātas skolas, apsardzes firmas, privāti muzeji un klīnikas patiešām pelna daudz vairāk naudas nekā valsts institūcijas, kuras ir mūžīgos mīnusos. Taču — vai runa ir tikai par naudu? Vai, pielietojot pelņas gūšanas argumentus valsts finansētu projektu un institūciju gadījumā, netiek radīti riski?

Kāds varētu teikt, ka lielas privatizācijas ir kaut kas no zinātniskās fantastikas sfēras. Taču šāds viedoklis būtu dziļi maldīgs. Aplūkosim privātskolu un apsardzes firmu piemērus. Parasti šādi uzņēmumi uzplaukst, ja valsts negrib vai nespēj uzņemties par tiem atbildību. Bet varbūt tādā gadījumā peļņas argumentu var attiecināt uz visām valsts institūcijām? Pārdosim Valsts mākslas muzeju un Okupācijas muzeju firmām — varbūt ārzemju — un tā šīs iestādes reformēs, pelnīs vairāk naudas, pieprasot lielāku ieejas maksu un attīstīs “papildu aktivitātes” vai tematisko suvenīru tirdzniecību. Galu galā no tā būs labāk gan valstij, gan pilsoņiem. Varēs iekasēt vairāk nodokļu un atbalstīt citus valsts projektus.

Ja lielākajai daļai no mums šķiet, ka šāds ceļš nozīmē aberāciju, tad ir jābūt iemesliem, kas šādu reakciju izskaidro. Tātad — kur ir jānovelk līnija starp privāto un sabiedrisko? Vai, precīzāk izsakoties, kas ir tās morālās saistības, kuras, mūsuprāt, būtu jāuzņemas valsts institūcijām? Vai šie paši iemesli neattiecas arī uz peļņu nenesošiem televīzijas raidījumiem?

Sabiedriskā labuma aspekti

Pastāv daudzi apsvērumi, kas attaisno valsts iesaistīšanos minētajās aktivitātēs. Šī nav tā vieta, lai tos iztirzātu sīkāk, taču ir vērts pieskarties svarīgākajiem — kaut vai lai pārbaudītu mūsu morālo intuīciju valsts lomas jautājumā. Tātad, pastāv divi pamata argumenti:

1) Valsts institūcijām ir jāatbalsta viss, kas ir sabiedrības vai vispārējās interesēs;

2) Valsts institūcijas uzrāda labākus rezultātus (ne tikai ekonomiskā ziņā), kad tās atbalsta vai vada specifiskas aktivitātes.

Pirmais arguments, vienkāršoti formulējot, vēstī, ka pilnīgi viss, kas ir sabiedrības interesēs, ir jāpārņem valsts institūcijām. Šis arguments, šķiet, darbojas vislabāk, kad ir jāpamato valsts līdzdalība. Tomēr tās klupšanas akmens ir jēdziena “sabiedrisks” vai “vispārējs” definīcija.

Ir iespējamas divas definīcijas. Pirmā — kopējās intereses var interpretēt kā vairākuma intereses. Vēsturiski šāda pieeja ir bieži pielietota. Piemēram, gadījumos, kad konkrēts reģions tiek atzīst par patstāvīgu valsti. Taču šim argumentam piemīt būtisks trūkums — tas no publiskās telpas izspiež minoritātes intereses. Tādēļ, kaut arī mūsu liberālo demokrātiju pamata struktūra ir mažoritāra, tās tomēr sevī ietver tendenci mazināt pārspīlētu vairākuma spiedienu un kaut kādā ziņā aizsargāt to cilvēku intereses, kuru viedoklis atsevišķos jautājumos nesakrīt ar vairākuma interesēm.

Ironiskā kārtā saskaņā ar šo argumentu valstij ir leģitīmas tiesības slēgt raidījumus, kuri nepiesaista pietiekami lielu skatītāju vai klausītāju skaitu. Taču šis arguments ir kļūdains. Kā jau iepriekš uzsvērts, pat ja demokrātijas ir mažoritāras, tas nenozīmē, ka tās neievēro intereses, kuras nav tik plaši izplatītas. Piemēram, daudzās valstīs lauku iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā pilsētnieku skaits. Vai no tā izriet, ka sabiedriskajā politikā būtu jāignorē specifiskās problēmas, ar kurām saskaras zemnieki? Turklāt — ja vairākums kaut ko grib, tas automātiski nenozīmē, ka valstij ir morāls pienākums to izpildīt. Piemēram, tas, ja kādā sabiedrībā verdzība tiek uzskatīta par normālu parādību, nenozīmē, ka valstij saistoša būtu verdzības legalizēšana.

Alternatīvais “vispārējo interešu” argumenta variants, kas izvairās no šādām galējībām, runā par patieso “sabiedrības interešu” aizstāvēšanu pat tad, ja tas nozīmē nonākt pretrunā ar vairākuma gribu. Šis arguments ļauj pamatot valsts finansējumu bezpeļņas pasākumiem un organizācijām, jo tas ir sabiedrības vai tautas interesēs. Vai arī gluži pretēji tas var novest pie valsts līdzdalības pārtraukšanas — tas ir atkarīgs no amatpersonu viedokļa. Tātad iznākums ir pilnīgi neprognozējams, un turklāt šis arguments nodrošina vāju pamatu valsts līdzdalībai dažādās aktivitātēs. Bez tam šis arguments ir arī izteikti paternālistisks. Amatpersonas pārtop par viedām personībām, kurām it kā ir skaidrāks priekšstats par cilvēku patiesajām vajadzībām nekā cilvēkiem pašiem.

Tātad, šo argumentu ir grūti savietot ar demokrātiskajiem standartiem (cieņa pret indivīdu un vairākuma griba). Saprotams, lielu daļu valsts lēmumu pieņem ierēdņi vai amatpersonas, nekonsultējoties ar pilsoņiem. Ir grūti izvairīties no šī politisko lēmumu aspekta, taču tas nenozīmē, ka paternālisms ir pieņemams kā valdīšanas princips. Tā ir praktiska nepieciešamība, kura ir jāierobežo un rūpīgi jāuzrauga.

Rezumējot, argumenti, kuri ir bāzēti sabiedrības interesēs, ir vāji vai/un problemātiski no dažādiem viedokļiem. Tie var novest pie vairākuma viedokļa uzspiešanas mazākumam vai pie elites viedokļa uzspiešanas visai sabiedrībai.

Otra iespēja ir pieprasīt valsts efektivitāti konkrētu aktivitāšu vadīšanā vai konkrētu rezultātu radīšanā. Piemēram, būtisks apsvērums par labu valsts dominētai iedzīvotāju veselības aprūpes sistēmai ir tas, ka problemātisko pacientu gadījumā valsts problēmas risina efektīvāk, nekā to dara privātais sektors. Jā, protams, privātās klīnikas pelna vairāk naudas, taču tas notiek tāpēc, ka tās izvērtē riskus un atsakās ārstēt nelabvelīgākos pacientus. Tas izraisa morālus iebildumus.

Turklāt valsts finansētas institūcijas vai aktivitātes nereti ir vienīgais veids, kā efektīvi pārvaldīt sabiedriskos labumus. Nav runa par noteiktām interesēm, t.i. par hipotētisku pieņēmumu, kas ir un kas nav sabiedrības interesēs, bet gan par konkrētu labuma veidu. Sabiedriskie labumi ir tādi, no kuriem ieguvēji ir visi, un tie nav izslēdzoši. Viens piemērs ir valsts aizsardzība, tīrs ūdens vai gaiss. Taču par spīti ieguvumam, ko šie labumi sagādā, tiem piemīt viena kopīga problēma — tie iet “brīvsolī”. Individuālā līmenī cilvēkam šķiet racionālāk atteikties no līdzdalības sabiedriskā labuma radīšanā, tāpēc valstij ir leģitīmas tiesības iejaukties, finansējot šo labumu caur nodokļiem. Tas tā notiek arī tāpēc, ka valsts ir spēlētājs, kurš vislabāk spēj ar to tikt galā.

Informētāki cilvēki, labāki pilsoņi

Tātad, runājot par ekonomiskajiem rādītājiem, mēs iegūstam tikai daļu no kopējās bildes. Nav šaubu, ka privātās klīnikas un TV kanāli pelna vairāk naudas nekā valsts institūcijas. Taču runa nav tikai par spēju pelnīt naudu. Likmes ir augstākas. Piemēram, skolu subsidēšana nodrošina to, ka sabiedrībā pastāv relatīva iedzīvotāju līdztiesība un iedzīvotāji iegūst vismaz pamata zināšanas.

Bet vai tas pats attiecas uz mediju raidījumiem, kurus klausās minoritāte? Daļēji — jā. Neviens nenoliegs, ka aktīva intelektuālā dzīve ietekmē sabiedrības vitalitāti un sociāli ekonomiskos rādītājus. Labāk izglītoti un informēti cilvēki tiek uzskatīti par labākiem pilsoņiem un lēmumu pieņēmējiem. Ar kultūras raidījumiem, protams, nepietiek, lai to panāktu. Turklāt raidījumiem ir jāsasniedz noteikts kvalitātes līmenis.

Vēl vairāk — šādu raidījumu finansēšanai ir divējādas sekas (abos gadījumos — svarīgas). Pirmkārt, cilvēku pieaugošās mobilitātes kontekstā tie var kalpot par stimulu, lai parādītu, ka tie, kuri domā, ka “šeit nekas nenotiek”, kļūdās, un patiesībā šeit notiek daudz lietu, kas pelnījušas uzmanību. Bez šāda stimula valsts tikai rada papildu trūkumu un vēl vairāk samazina valsts pievilcību. Ir diezgan pārsteidzoši, ka tādā valstī kā Latvija, kurā senču zemes un kultūras jautājumi ir tik klātesoši un svarīgi, šāds arguments netiek uzskatīts par pārliecinošu. Otrkārt, plašajā politisko elitu leģitimitātes kontekstā tas ir pluss — uzturēt sabiedrisko telpu ne vien diskusijām par kultūru, bet arī diskusijām par sociāli ekonomiskajiem un politiskajiem jautājumiem, iekams tie nonāk ielās caur masu demonstrācijām vai vēl dramatiskākās formās.

Tomēr šajā jautājumā tāpat kā citos sociālajos un politiskajos jautājumos nekas nav obligāts. Ir iespējams formulēt argumentu virkni, kas tomēr nespēs pārliecināt cilvēkus par to, ka ir vērts finansiāli atbalstīs kultūras vai intelektuālos raidījumus. Tas viss ir politiskās argumentācijas jautājums. Sabiedrība var izšķirties neatbalstīt intelektuālo dzīvi. Tā ir viena izvēle no vairākām iespējamām. Taču pastāv spēcīgi argumenti, kas liek apšaubīt šādas izvēles saprātīgumu. Daži no tiem ir pieminēti šajā rakstā. Ja šie un citi argumenti neņem virsroku, tad jau vistuvākajā nākotnē radīsies akūts jautājums — kāda iemesla dēļ mēs atbalstām muzejus, izstādes un citas mākslas un kultūras formas? Īsumā — valstij kļūs arvien grūtāk un grūtāk pierādīt, ka šīs jomas ir tās darīšana.