Foto: N. Mežiņš © AFI
Lai kādi būtu argumenti „pret” seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšanu, tomēr šis ir labākais prostitūcijas problēmas risinājums šobrīd, kad cilvēku ekspluatēšana prostitūcijā uzņem arvien jaunus apgriezienus, ejot roku rokā ar cilvēku tirdzniecību.
Vairāk nekā 40 nevalstisko organizāciju uzsāktā diskusija par sodu ieviešanu seksuālo pakalpojumu pircējiem pirmajā brīdī var šķist utopiska. Prostitūciju taču dēvē par vecāko profesiju pasaulē, vai tad mēs nu spēsim to izskaust?! Un kādēļ gan tas būtu vajadzīgs? Lai izsvērtu visus „par” un „pret”, jāapskata prostitūcijas tiesiskais regulējums un pieredze pasaulē.
Prostitūcijas tiesiskais regulējums pasaulē iet trīs atšķirīgus ceļus – šo nodarbi var legalizēt un regulēt, to var pilnībā kriminalizēt vai arī kriminālatbildību noteikt tikai seksa pakalpojumu pircējiem, tādējādi cenšoties prostitūciju ierobežot.
Kriminalizācija
Ja valsts nolemj prostitūciju kriminalizēt, tas nozīmē, ka par visām prostitūcijas izpausmēm tiek paredzēta kriminālatbildība – tā draud gan prostitūtai, gan seksuālo pakalpojumu pircējam, gan suteneram.
Šāds modelis praktiski darbojas Kanādā, kur Krimināllikums aizliedz jebkādu publisku darbību prostitūcijas nolūkos[1].
Speciālisti uzskata, ka šāda valsts attieksme ir „acu aizmālēšana” jeb izlikšanās, ka prostitūcija sabiedrībā nepastāv. No vienas puses, prostitūcija tiek uzskatīta par necienīgu nodarbošanos, bet, no otras puses, politiķi nezina, kā ar šo „problēmu” tikt galā, tādēļ tā tiek nospiesta „pagrīdē”. Ikvienam saprotams, ka tas nav risinājums, jo cilvēku ekspluatācija un vardarbība faktiski turpinās.
Te jāpiebilst, ka sāpīgākā prostitūcijas problēma ir tā, ka pārsvarā gadījumu personas tiek piespiestas sniegt seksuālos pakalpojumus. Tas var notikt dažādos veidos, piemēram, izmantojot personas materiālo atkarību, ar viltu, fiziskiem draudiem. Prostitūcija iet roku rokā ar cilvēku tirdzniecību, kas nozīmē cilvēku vervēšanu, pārvadāšanu un nodošanu ekspluatēšanai vergu darbam vai seksuālo pakalpojumu sniegšanai ārvalstīs vai vienas valsts ietvaros. Apzinoties, ka pārsvarā personas izlemj nodarboties ar prostitūciju kādu spiedīgu apstākļu rezultātā, un pat sniedzot seksuālo pakalpojumus brīvprātīgi, pret prostitūtām bieži tiek lietota vardarbība, starptautiskie tiesību akti un arī Latvijas Krimināllikums paredz atbildību pat par nosūtīšanu uz ārvalsti seksuālai izmantošanai ar pašas personas piekrišanu.
Regulēšana jeb legalizācija
Regulēšana jeb legalizācija pieļauj prostitūciju noteiktās formās. Parasti prostitūtām ir nepieciešamas licences, ar kurām viņas drīkst sniegt pakalpojumus noteiktās vietās.
Šāds modelis darbojas, piemēram, Austrālijā Viktorijas pavalstī, Nīderlandē, Vācijā.
Prostitūcija Austrālijā Viktorijas pavalstī tika legalizēta 1984.gadā, atļaujot sniegt seksuālos pakalpojumus caur eskorta servisiem un licenzētiem bordeļiem, bet pārējo prostitūciju kriminalizējot. Šāds lēmums tika pieņemts tādēļ, lai caur regulēšanu varētu aizsargāt prostitūtas no ekspluatācijas, bet sabiedrību pasargātu no prostitūcijas redzamajām izpausmēm.
Tomēr šis lēmums praksē piedzīvoja fiasko. Licenču skaits bija pārāk mazs, bet pieprasījums pēc seksuālajiem pakalpojumiem tikai pieauga, tādēļ nelegālā prostitūcija plauka un zēla. Turklāt bordeļu īpašniekiem bija lielisks ierocis prostitūtu iebiedēšanai – ja nepakļausies mūsu noteiktajai kārtībai, izmetīsim uz ielas, kur seksa pakalpojumu sniegšana ir kriminālnoziegums.
Tiek lēsts, ka pēc prostitūcijas legalizācijas, nelegālā prostitūcijas daļa pieauga, piemēram, legālo bordeļu īpašniekiem turot vai slēpjot aiz legālā piesega arī nelegālos bordeļus. Tādejādi Viktorijas pavalsts vadībai, regulējot prostitūciju, nav izdevies sasniegt nevienu no uzstādītajiem mērķiem – ne seksa industrijas regulēšanu un kontroli, ne prostitūtu aizsardzību.
Prostitūcijas regulēšanas modeļa vēl viens spilgts piemērs ir Nīderlande. Šeit nošķir brīvprātīgo prostitūciju, kas ir legalizēta, un piespiedu prostitūciju, kas ir krimināli sodāma. Principā, brīvprātīgā prostitūcija bijusi atļauta vienmēr, izņemot bordeļu prostitūciju, kas tika legalizēta 2000.gadā.
Nīderlandē brīvprātīgo prostitūciju uzskata par darbu, un šī nodarbe tika legalizēta galvenokārt tādēļ, lai nodrošinātu iespēju labāk kontrolēt bordeļus, kā arī novērst nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā.
Pētnieki norāda – lai gan regulējums ir padarījis seksa industriju Nīderlandē pārskatāmāku un legālām prostitūtām devis iespēju labāk aizstāvēt savas tiesības, tomēr prostitūcijas nelegālā puse nav pazudusi. Piemēram, prostitūtas ir sākušas daudz aktīvāk sūdzēties policijai par piedzīvoto vardarbību, tomēr tikai 50% no šīm prostitūtām strādājušas legālos bordeļos. Nīderlandes policijai nav faktu, kas pierādītu, ka prostitūcijas legalizēšana ir devusi iespēju patiesi kontrolēt prostitūcijas kriminālās puses, proti, nepilngadīgo tirdzniecību un piespiedu prostitūciju. Toties to, ka prostitūcijas legalizācija stimulē seksa industrijas attīstību, pierāda fakts, ka Nīderlandē prostitūcija ir 10 reizes izplatītāka[2], nekā Zviedrijā, kaut iedzīvotāju skaits Nīderlandē ir tikai divreiz lielāks.
Ikvienam, kurš dzīvo valstī, kur prostitūcija ir legalizēta, jārēķinās ar iespēju ikdienā saskarties ar visai šokējošām un nereti pazemojošām lietām. Piemēram, jebkurai sievietei, kura meklē darbu Nīderlandes nodarbinātības dienestos, ir jārēķinās, ka viņai starp citiem darba piedāvājumiem gluži likumīgi var tikt piedāvāta prostitūtas vakance.
Prostitūcijas regulēšanu jeb legalizāciju īpaši nosoda cilvēktiesību organizācijas visā pasaulē. Piemēram, Starptautiskā Apvienība pret sieviešu tirdzniecību (Coalition Against Trafficking in Women), izpētot situāciju valstīs, kur prostitūcija ir legalizēta, secina, ka tas veicina cilvēku tirdzniecību, prostitūcijas industriju kontrolēt neizdodas, toties šis bizness paplašinās un pieaug arī nelegālā (tajā skaitā bērnu) prostitūcija. Netiek sekmētas sieviešu izvēles iespējas, viņu veselības aizsardzība, toties par sociālu normu tiek atzīts tas, ka vīrietis pērk sievieti[3].
Abolicionisms jeb prostitūcijas pašlikvidēšanās
Šis tiesiskā regulējuma modelis paredz kriminālatbildību suteneriem un citām personām, kuras ekspluatē prostitūtas, kamēr pašām prostitūtām kriminālatbildība nedraud, jo viņas tiek uzskatītas par vardarbības upuriem. Šādu modeli atbalsta Apvienoto Nāciju Organizāciju savā Konvencijā par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses[4]. Abolicionisma mērķis ir panākt prostitūcijas pašlikvidēšanos, balstoties uz tirgus pamatlikumu – kur nav pieprasījuma, tur nav piedāvājuma, un integrējot prostitūciju pametušās sievietes sabiedrībā.
Šo modeli īsteno Zviedrija, kurā kopš 1999.gada paredzēta kriminālatbildība ne tikai suteneriem, bet arī seksuālo pakalpojumu pircējiem. Kriminālsods par seksuālo pakalpojumu pirkšanu Zviedrijā ir balstīts uz oficiālu viedokli, ka prostitūcija ir vīrieša vardarbība pret sievieti un ka neviena sieviete ar prostitūciju nenodarbojas brīvprātīgi. Nesen Zviedrijas modelis ieviests arī Filipīnās un Dienvidkorejā.
Protams, ka seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšana praksē neizrādījās vienkārša. Policisti norāda, ka ļoti daudzas lietas nācies izbeigt pierādījumu trūkuma dēļ, jo tāpat kā daudzus citus kriminālnoziegumus, arī šo nav viegli pierādīt. Jaunās normas ieviešanai Zviedrijā gan tika atvēlēta lieli līdzekļi (1999.gadā aptuveni miljons ASV dolāru, bet 2003.gadā 4,1 miljoni) policijas darbinieku apmācībai un materiāli – tehnisko līdzekļu iegādei. Tāpat domāts tika par to, kā integrēt darba tirgū bijušās prostitūtas, kas paliek bez ienākumiem.
Kā negatīvos aspektus šim modelim pašas prostitūtas min pieaugošu bīstamību – slēpšanās dēļ neatliek laika novērtēt klientu, turklāt „labie” klienti bailēs no soda pakalpojumus vairs neizmanto, bet atlikušie klienti pieprasa aizvien specifiskākus seksuālos pakalpojumus. Oficiālā statistika liecina, ka prostitūtu skaits kopš 1999.gada ir samazinājies par 30% līdz 50%[5]. Tomēr nav drošu pētījumu par to, kur prostitūtas palikušas – vienlīdz iespējams, ka viņas „pārvākušās” uz nelegāliem bordeļiem vai veiksmīgi integrējušās darba tirgū[6].
Ko darīt Latvijā?
Spriežot pēc tiesiskā regulējuma, Latvijā prostitūcija ir legalizēta. Kārtību, kādā drīkst nodarboties ar prostitūciju, Latvijā regulē Ministru Kabineta noteikumi[7]. Piemēram, prostitūta ir tiesīga sniegt pakalpojumus tikai pašvaldības noteiktajās vietās, viņa nedrīkst sniegt seksuālus pakalpojumus bez veselības kartes, prostitūtām ir aizliegts apvienoties grupās, lai piedāvātu un sniegtu seksuālos pakalpojumus. Krimināllikuma 163.pants paredz saukt pie kriminālatbildības prostitūtu, kas gada laikā atkārtoti pārkāpusi prostitūcijas ierobežojošos noteikumus. Tātad, kriminalizēta Latvijā ir nevis prostitūcija, bet gan seksa bizness, kas neatbilst MK noteikumiem.
Šis tiesiskais regulējums nepārprotami domāts, lai „aizsargātu” sabiedrības intereses jeb sabiedrības tikumību, tādēļ prostitūta un tikai viņa ir atbildīga sabiedrības jeb likuma priekšā. Šāda pieeja prostitūcijas regulējumam neatbilst mūsdienu izpratnei par cilvēktiesībām.
Cilvēktiesību eksperti atzīst, ka prostitūta ir jāuzskata par vardarbības upuri, jo praktiski neviena no viņām neuzsāk seksuālo pakalpojumu sniegšanu aicinājuma vai sava prieka pēc – parasti tās ir sekas vardarbībai ģimenē vai bēdīgi materiālie apstākļi. Statistika nepārprotami liecina par nabadzības feminizāciju jeb to, ka nabadzībai visvairāk ir pakļautas sievietes, turklāt tās, kuras vienas audzina bērnus[8].
Diemžēl Latvijas tiesiskais regulējums tikai pastiprina prostitūtas kā upura lomu, jo visu atbildību – par veselību un citām ar pakalpojuma sniegšanu saistītām lietām uzliek prostitūtai. Piemēram, prostitūtai pēc klienta pieprasījuma jāuzrāda veselības karte. Kādēļ? Tādēļ, lai klients „ar mierīgu sirdi” varētu pieprasīt seksu bez prezervatīva! Bet kurš aizsargās prostitūtas tiesības uz veselību un tiesībām pieprasīt obligātu prezervatīva lietošanu? Vēl ļaunāku šo situāciju padara fakts, ka it kā prostitūtu aizsargājošās normas, piemēram, sutenerisma aizliegums reāli nedarbojas. Tāpat Latvijā nav nekādas statistikas par prostitūcijā iesaistīto personu skaitu, vecumu, iemesliem, utt.
Lielākā daļa MK noteikumu normu (piemēram, tie, kas paredz īpašu kārtību, kādā veicamas veselības pārbaudes, vai kas uzliek par pienākumu ārstam sniegt informāciju par prostitūtas veselības stāvokli Valsts policijai) ir pretrunā ar ANO Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses, kas Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada.
Šī ANO Konvencija aizliedz jebkādus nacionālās likumdošanas nosacījumus, kas paredz prostitūtu īpašu reģistrācijas kārtību, pienākumu uzrādīt kādus īpašus dokumentus (piemēram, veselības kartes) vai arī kādus izņēmuma nosacījumus uzraudzībai vai kontrolei. Tādēļ, lai izvairītos no kārtējās lietas Satversmes tiesā, valdībai un Saeimai būtu jāapsver jautājums par šo MK noteikumu atcelšanu visdrīzākajā laikā.
Kādu risinājumu izvēlēties pašreizējo MK noteikumu vietā? Lai gan Zviedrijas pieredze nav ideāls, tomēr no cilvēktiesību viedokļa raugoties, tieši šis modelis vēršas pret tiem, kas veicina cilvēku ekspluatēšanu.
Protams, mēs lieliski zinām, ka zviedru vīrieši tagad daudz aktīvāk pērk seksuālos pakalpojumus citās valstīs, tajā skaitā Latvijā. Ikviens taču būs ievērojis, ka striptīza klubi Rīgā aug kā sēnes pēc lietus. Ieviešot kriminālatbildību par seksuālo pakalpojumu pirkšanu Latvijā, acīmredzot šis bizness vairāk pārvietosies uz kaimiņvalstīm. Pastāv risks, ka zināms procents no ienākumus zaudējušām Latvijas prostitūtām aizbrauks uz Vāciju vai Nīderlandi. Tāpēc šie jautājumi nav atrisināmi nacionālā, bet gan tikai starptautiskā līmenī. Pašlaik Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība un Resursu centrs sievietēm „Marta” ir ierosinājušas jautājumu par seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšanu skatīt Eiropas Savienības ietvaros, kā arī Latvijā.
Tomēr, lai arī kādi būtu argumenti „pret” seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšanu un lai vai cik bēdīga būtu vēsturiskā pieredze, tomēr seksuālo pakalpojumu pircēja sodīšana ir labākais no risinājumiem šobrīd, kad cilvēku ekspluatēšana prostitūcijā uzņem arvien jaunus apgriezienus, ejot roku rokā ar cilvēku tirdzniecību .
Ir jāņem vērā, ka prostitūcija ir ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu jeb visas sabiedrības sociālekonomiska problēma, kuras risinājumam jābūt kompleksam. Likumā noteikts sods seksuālo pakalpojumu pircējiem būtu tikai pirmais absolūti nepieciešamais solis, kuram paralēli jāstrādā pie prostitūtu integrēšanas sabiedrībā un darba tirgū, kā arī jāizglīto sabiedrība. Līdz šim mediji par prostitūciju ir runājuši maz un informāciju pasnieguši viedā, kas nosoda prostitūtas, bet nerunā par pakalpojuma pircējiem kā sabiedrības morāles normu pārkāpējiem un citu cilvēku izmantotājiem. Savukārt, nemaz par prostitūciju nerunā politiķi un valsts ierēdņi. Acīmredzot viņu skatījumā prostitūcija nav problēma. To skaidri pierāda Saeimas balsojums, ar kuru nākamā gada budžetā cilvēku tirdzniecības upuru (pārsvarā seksuāliem pakalpojumiem izmantotu sieviešu) rehabilitācijai netika iedalīts ne santīms.
_______________________________________
[1] Sylvia Davis, Martha Shaffer, „Prostitution in Canada: The Invisible Menace or the Menace of Invisibility?”, 1997, http://walnet.org/csis/papers/sdavis.html [2] Research by Norwegian Ministry of Justice and Police Affairs „Purchasing Sexsual Services in Sweden and the Netherlands”, http://www.nswp.org/pdf/PURCHASINGSEX.PDF
[3] Malka Marcovich, Guide to the UN Convention of 1949 for the Suppression of the Traffic in Persons and of the Explotation of the Prostitution of Others, Coalition Against Trafficking in Women (CATW), ASV
[4] Apvienoto Nāciju Organizācijas 1949.gada Konvencija par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses. Latvija ratificējusi 1992.gada 14.aprīlī, http://www.unhchr.ch/html/menu3/b/33.htm
[5] Gunilla Ekberg, Ministry of Industry, Employment, and Communications, „The Swedish Law That Porhibits the Purchase of Sexsual Services”, Violence Against Women, vol.10 No.10, October 2004, http://www.prostitutionresearch.com/pdf/EkbergVAW.pdf
[6] Research by Norwegian Ministry of Justice and Police Affairs „Purchasing Sexsual Services in Sweden and the Netherlands”, http://www.nswp.org/pdf/PURCHASINGSEX.PDF
[7] Ministru kabineta 2001.gada 22.maija noteikumi Nr.210 „Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi”
[8] CSP dati par sieviešu un vīriešu vidējo izpeļņu, 2004.gads, Monee reģionālā monitoringa ziņojums, 2002.gads. Pēc Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultātiem 1/3 Latvijas bērnu dzīvo tikai ar māti, CSP, 2002.gads
ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu