Foto: N.Mežiņš © AFI
Satversmes tiesai ir īpaša loma sargāt pret tiesību pārkāpumiem tieši mazāk aizsargāto grupu pārstāvjus, tajā skaitā mazākumtautības. Izglītības „reformas” lietā tiesa pildīja neparedzētu lomu – kalpoja par forumu dialogam, kas līdz šim daudz piesaukts, bet reti īstenots.
Satversmes tiesas spriedums, ar kuru tika noraidīta 20 Saeimas deputātu prasība atzīt par Satversmei neatbilstošu Izglītības likumā ietverto mācību valodu proporciju mazākumtautību vidusskolās, jau izraisījusi plašu un pretrunīgu reakciju Latvijas krievu presē, bet latviešu presē palicis salīdzinoši nepamanīts. Jau redzama tendence interpretēt šo spriedumu kā „iepriekšējās, krieviem naidīgās” elites politikas turpinājumu (Čas, Vesti) vai kā šauri tehniski precizējošu (Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāves viedoklis laikrakstā Diena). Tomēr būtu vērts ieskatīties sprieduma tekstā, lai saprastu tā lomu un iespējamo ietekmi uz politikas procesiem nākotnē.
Sprieduma secinājumu daļā tiesa norāda, ka „lietu nevar izskatīt atrauti no padomju okupācijas rezultātā izveidojušās sarežģītās etnodemogrāfiskās situācijas”. Konkrēti, spriedumā minēts, ka „Padomju varas veiktās rusifikācijas politikas rezultātā Latvijā mākslīgi tika radīta īpaša iedzīvotāju grupa – tā sauktie krievvalodīgie iedzīvotāji, par kādiem bija spiesti kļūt arī lielākā daļa citu tautību pārstāvju, piemēram, baltkrievi, ukraiņi un ebreji. Vienīgā privileģētā tauta bija krievi, kuriem jebkurā PSRS vietā bija nodrošināta viņu bērnu izglītošana dzimtajā krievu valodā. Rusifikācija nomāca un iznīdēja ārpus sava etnosa dzīvojošo cilvēku nacionālo apziņu, atņēma spēju aizstāvēt savu nacionālo patību” (Secinājumu daļa, 1.).
Šim argumentam ir savi plusi un mīnusi. Nenoliedzami, nošķirta „latviešu” un „krievu” skolu sistēma, kāda pastāvēja 90. gadu sākumā, bija padomju varas mantojums, kura dzīvotspēja un piemērotība mūsdienu situācijai ir apšaubāma. Tomēr arī pirmskara Latvijā pastāvēja atsevišķas mazākumtautību izglītības sistēmas un to ieguldījums sabiedrības attīstībā jāvērtē tikpat pretrunīgi. Proti, dažreiz mehānismi, kas tiek veidoti „patības” aizstāvībai praktiski kalpo atsevišķu grupu marginalizācijai sabiedrībā. Nevajadzētu vienkāršot arī „krievvalodīgo iedzīvotāju” grupas „mākslīgo” izcelsmi, lai pēc tam atzītu šādu pašidentitāti par neleģitīmu. Blakus daudziem ukraiņiem vai baltkrieviem, kas sevi uzskata par „krievvalodīgiem”, dzīvo arī poļu un vācu izcelsmes latvieši, un būtu dīvaini norādīt šo grupu pārstāvjiem, ka viņi zaudēja mītisku „patību”, ja viņus pašus šī situācija apmierina.
Jebkurā gadījumā, kārtējais atgādinājums, ka dažu sabiedrības grupu atrašanās Latvijā varētu būt nevēlama, nav piemērotākais veids, kā pamatot problēmas risinājumu, ja jautājums pamatā ir nevis par valodu, bet par vienlīdzīgu pieeju izglītībai. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju stratēģiju ”Izglītība visiem”, izglītībai ir jābūt pieejamai visiem neatkarīgi no rases, dzimuma un citiem faktoriem, tostarp atrašanās vietas un mītnes valsts izvēles. Tāpēc daudz būtiskāki liekas Satversmes tiesas secinājumi par to, vai esošā sistēma ir spējīga nodrošināt vienlīdzīgu pieeju izglītībai visiem Latvijas bērniem.
Tiesa spriedumā norāda, ka ir jābūt mehānismam, ar kura palīdzību varētu konstatēt izglītības kvalitātes izmaiņas: „Valstij ir pienākums nodrošināt tādu datu ieguvi, kurus analizējot varētu pieņemt izsvērtus lēmumus, kā arī sabiedrībai, izglītojamiem un viņu vecākiem sniegt informāciju par izglītības kvalitātes izmaiņām un izglītošanas procesa norisi.” (20.2.3).
Spriedums norāda arī uz to, kam abas puses kaislīgās politiskās diskusijās par apdraudētu identitāti un valsts valodu pievērsušas maz uzmanības: „Izglītības procesā pats svarīgākais ir izglītojamais un viņa spējas pielāgoties jaunajām prasībām, it īpaši tādām, kas ietekmē mācību satura apguves valodu.” (20.3). Ņemot vērā, ka dažās skolās latviešu valodas apguve pamatskolā netika nodrošināta pienācīgā līmenī visiem bērniem, nav pārsteigums, ka tieši šai grupai pieeja kvalitatīvai izglītībai 10. klasē var būt apdraudēta.
Izglītības politikas kopienai nebija pārsteidzošs tiesas secinājums, ka izglītības kvalitātes kontrole netika nodrošināta un ka ne visi bērni visās skolās ir spējīgi apgūt 60% mācību satura valsts valodā. Par to, ka reformas ieviešanā netika ievērots viens no Izglītības attīstības koncepcijas pamatprincipiem – pēctecības princips – tika runāts un rakstīts diezgan daudz. Tomēr labi, ka tagad pastāv tiesību akts, uz kura pamata var cerēt uz kvalitātes kontroles uzlabojumiem. Kaut gan tiesa uzskata, ka tās kompetencē nav vērtēt politikas efektivitāti, šis spriedums liek noprast, ka tiesa var labot politikas ieviešanas nepilnības gadījumos, kad efektīvu politikas mehānismu neesamība apdraud pamattiesības.
Atkāpjoties uz mirkli no konkrētā sprieduma, ir vērts pakavēties pie Satversmes tiesas lomas. Kā zinām, Satversmes tiesa ir neatkarīga valsts institūcija, kas izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību juridiska spēka tiesību normām, Satversmei un starptautiskajiem līgumiem. Kopš darba sākuma 1996.gada nogalē tiesa gūst arvien lielāku ievērību, un ne tikai juristu vidū. Iemesls ir skaidrs: daži Satversmes tiesas spriedumi, kas atklājuši pretrunas ar Satversmes normām, un tāpēc atzinuši likumus par spēkā neesošiem, ir bijuši pārsteidzoši gan politiķiem, gan plašākai sabiedrībai. Šie spriedumi pierāda, ka arī likumdevējam jāpakļaujas tiesu varai un tiesisko normu ievērošanai, un tādējādi veicina iedzīvotāju uzticību tiesiskumam, valsts institūcijām kopumā un stiprina demokrātiju.
Īpaši svarīga ir Satversmes tiesas loma sargāt pret tiesību pārkāpumiem tieši mazāk aizsargāto grupu pārstāvjus – ieslodzītos, pensionārus, mazākumtautības. Nesen Eiropas Komisijas ikgadējā konferencē, kuras temats bija tiesas un juridiskās palīdzības pieejamība, Eiropas Tiesas ģenerāladvokāts Migels Maduro (Miguel Maduro) argumentēja, ka tieši tām grupām, kas nav tik spēcīgas un tām nav pieejas vai pietiekamas ietekmes politiskajā vai pārvaldes procesā, ir arī mazāk iespēju piekļūt taisnīgiem un efektīviem tiesas procesiem. Tādēļ, viņš uzsvēra, tiesām ir nevis tikai vienādi jāuzklausa visas kādā lietā iesaistītās puses, bet īpaši rūpīgi jāvērtē iespējami šādu grupu tiesību pārkāpumi.
Papildus visās valstīs sastopamām vājāk aizsargātām grupām Latvijā ir arī nepilsoņi, kas, protams, arī bauda Satversmē noteiktās pamattiesības. Taču tā kā gandrīz visi nepilsoņi ir mazākumtautību pārstāvji un viņi nav tiesīgi piedalīties vēlēšanās, tātad nav tieši pārstāvēti parlamentā vai pārvaldē, sekojot šim argumentam nozīmē, ka tiesai ar īpašu vērību jāvērtē pieteikumi no mazākumtautību pārstāvju puses.
Vai tā notika arī šajā lietā? Pirmkārt, bija valsts varas pārstāvji, kas atklāti apšaubīja, vai tiesai vispār vajadzēja pieņemt šo lietu, tātad pats lietas izskatīšanas fakts jau norāda, ka tiesa neatkarīgi un rūpīgi izvērtēja pieteikumu, atrodot pamatu šaubām par apstrīdēto normu. Otrkārt, tiesas sēdes bija atklātas un ilga trīs dienas, kas Latvijas praksē (bet ne citur) ir ilgs laiks un liecina, ka tiesa nopietni pievērsās abu pušu argumentu uzklausīšanai. Arī pats sprieduma garums (51 lpp.) norāda uz iedziļināšanos un rūpīgu analīzi. Treškārt, sprieduma secinājums par valsts atbildību izglītības procesa kvalitātes izvērtēšanā ar atbilstoša kontroles mehānisma palīdzību apliecina, ka tiesu nav pārliecinājis valsts pārstāvju vienbalsīgais apgalvojums, ka iespēju robežās ieviešanas procesam ir sekots – dažu pieaicināto personu izklāstītie argumenti šajā gadījumā bijuši pārliecinošāki. Tātad šķiet, ka tiesa vismaz daļēji centusies pildīt atbildīgo lomu un īpaši rūpīgi vērtēt mazākuma argumentus.
Vērtējot līdzdalības principa ievērošanu, par ko tiesas procesā bija daudz runu, tiesa atzina: „Demokrātiskā valstī ir jārada vislabvēlīgākie apstākļi, lai mazākumtautību pārstāvji un to institūcijas varētu efektīvi piedalīties tādas politikas un tādu programmu izstrādāšanā un īstenošanā, kas skar mazākumtautību izglītību. Līdzdalība ir tas pamatjēdziens, kas nodrošina demokrātijas leģitimitāti un efektivitāti.” (Secinājuma daļa, 7.). Taču līdzdalības procesu normas izstrādāšanā, pirms likuma nonākšanas Saeimā, tiesa uzskatīja par politikas procesa efektivitātes jautājumu, kura vērtēšanu neatzina par savu kompetenci, atšķirībā no līdzdalības likuma pieņemšanas procedūrā Saeimā. No politoloģijas viedokļa tā ir ļoti īpatnēja līdzdalības interpretācija, sevišķi argumenti, ka „..pie mazākumtautībām piederošas personas, kas nepiekrita Ministru kabineta izstrādātajām normām, vairākos pasākumos piedalījās kopā ar atsevišķiem Saeimas deputātiem” (Secinājuma daļa, 7.). Saeimā esot uzklausīti arī opozīcijas deputāti, kas uzstājušies kā mazākumtautību interešu aizstāvji. Nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka Saeimā rezultātu nosaka vairākuma balss, bet iespējas izteikties ir arī mazākumam. Taču līdzdalība būtu jāsaprot plašāk, tāpēc nav īsti skaidrs, kāpēc tiesa nevarēja vērtēt līdzdalības procesu pirms normas nonākšanas Saeimā vai (ja pietrūka informācijas par to) vismaz atzīmēt šo kā principiāli svarīgu lietu un uzsvērt valsts atbildību nodrošināt efektīvas līdzdalības iespējas. Turklāt, ja Satversmes tiesa neuzskata par savu kompetenci vērtēt likuma normas izstrādāšanas procesu pirms nonākšanas Saeimā, tad nav skaidrs, kāpēc tiesa varēja spriest par to, ka valsts institūcijas nav pietiekami izvērtējušas iepriekšējos reformas rezultātus pirms jauna reformas posma izstrādāšanas, un kāpēc spriedumā tika kritizēts izglītības kvalitātes monitoringa trūkums.
Līdzdalība nav vienkārši izprotams jēdziens, un nebūs pārsteigums, ja gan Satversmes tiesai, gan citām institūcijām nāksies atgriezties pie šī jautājuma. Tiesas sēžu laikā gan pieaicinātās personas, gan Saeimas pārstāvis nereti līdzdalību reducēja uz dialogu, turklāt ne vienmēr ar divām vienlīdzīgām pusēm, bet drīzāk – vieniem kā runātājiem un otriem kā klausītājiem (pieminot to, ka valsts pārstāvji tik daudz un ilgi ir skaidrojuši normas būtību mazākumtautībām). Tomēr šajās sēdēs, šķiet, pirmo reizi tika uzklausītas divas vienlīdzīgas puses un to salīdzinoši bezkaislīgi argumenti. Vēl vairāk – varbūt pirmo reizi abas puses bija noskaņotas arī ieklausīties viena otrā, lai fiksētu argumentus un lemtu, kā uz tiem atbildēt. Tādējādi var uzskatīt, ka Satversmes tiesa šoreiz pildīja pavisam neparedzētu lomu, kļūstot par dialoga forumu. No vienas puses, tas priecē – jo dialogs neapšaubāmi ir līdzdalības sastāvdaļa, un tieši saistībā ar šo mazākumtautību izglītības reformu tas tik bieži ir bijis pasludināts, bet tik reti īstenots. No otras puses, kā precedentu šo lomu nevar vērtēt tik viennozīmīgi. Tiesa laikam tomēr nav tā vieta, kur veicināt dažādu sabiedrības daļu dialogu, kam īstenībā būtu jārisinās gan Saeimā, gan valsts institūcijās, gan pašā sabiedrībā. Tomēr šoreiz jāpriecājas par tiesas norādījumu, ka nepietiek tikai ar pušu viedokļu uzklausīšanu, bet tajos nepieciešams arī ieklausīties.