Foto: E. Rudzītis © AFI
Maz ticams, ka šobrīd vērotais mērenais arodbiedrību aktivitāšu pieaugums pāraugs nozīmīgā kreiso pārstāvībā Saeimā vai organizētā kreisuma kustībā – to kavē vēlētāju etniskā šķelšanās, partiju sadrumstalotība un sakompromitētais sociāldemokrātu tēls
Neseno arodbiedrību demonstrāciju “Mēs pret nabadzību”, medicīnas un izglītības darbinieku piketus un streikus, kā arī troksni ap policijas arodbiedrību daži novērotāji atzinuši par skaidru pierādījumu tam, ka Latvijā uzplaukstot arodbiedrību aktivitāte.[1] Tik tiešām, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) apgalvo, ka apvieno 170 000 biedru, t.i. 20% no strādājošajiem.[2] Tomēr pašreiz Saeimā nav pārstāvēta neviena atzīta sociāldemokrātiska partija. Līdz nākamajām vēlēšanām atlicis mazāk par gadu, un tas vedina uz pašsaprotamu jautājumu: vai arodbiedrību aktivizēšanās nozīmē kreiso atdzimšanu Latvijā?
Vai Rainis stātos LSDSP?
Latvijā tāpat kā citu Austrum- un Rietumeiropas valstu demokrātiskās politikas kreisajā spārnā tradicionāli ir dominējušas sociāldemokrātu partijas, no kurām daudzas cieši saistītas ar arodbiedrību kustību. Kaut arī sociāldemokrātija aizsākās 19.gs. sociālistu kustībā, tomēr tā aizstāvēja sociālisma ieviešanu nevis ar revolucionārām, bet gan demokrātiskām metodēm.
Vēsturiski Latvijas lielākā kreisā spārna partija ir bijusi Latvijas Sociāldemokrātu strādnieku partija. Katrā ziņā LSDSP bija labi pārstāvēta ikvienā Latvijas starpkaru Saeimā, kā arī bija vienīgā organizētā (kaut arī maza) trimdas sabiedrības politiskā partija pēc Otrā pasaules kara.
Pašreizējā LSDSP izveidojās 1999. gadā, saplūstot vairākām sociāldemokrātiskām partijām, tomēr tai patīk reklamēt sevi kā starpkaru LSDSP turpinātāju. Piemēram, tā vēlēšanu kampaņās atsaucas uz starpkaru laiku un dēvē sevi par Raiņa (ievērojama sociāldemokrāta, starpkaru perioda trīs Saeimu deputāta) partiju.[3] Jautājums tikai, vai pats Rainis identificētos ar pašreizējiem Latvijas sociāldemokrātiem?
LSDSP trūkst pamatīgāku saišu ar Rietumeiropas ievērojamām sociāldemokrātu partijām.[4] Rietumeiropā sociāldemokrāti seko līdzi laikam un ir formulējuši progresīvu politiku tādām sociālām problēmām kā dzimuma un seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvība – jomās, kurās LSDSP pozīciju nevar raksturot citādi kā reakcionāru.
Turklāt pastāv vēl trīs faktori, kas apdraud kreisā spārna atdzimšanas iespējas Latvijā.
Kreiss, tātad krievisks
Pirmkārt, kopš demokrātiskas konkurences rašanās 1991.gadā, Latvijas politikā ir dominējusi etniska šķelšanās. „Latviešu” partijām izdevies nodēvēt visas „krievvalodīgo” partijas par „kreisajiem”. Kaut dažas no tām neapšaubāmi ir kreisās (piemēram, sociālisti), citas turpretim savā ekonomiskajā politikā ir daudz liberālākas par „latviskajām” partijām (piemēram, Tautas saskaņas partija). Tomēr „kreiso” birka tām pielipusi, un to plaši tiražē prese un elektroniskie mediji. Tas nozīmē – kaut arī daudzi Latvijas vēlētāji izjūt simpātijas pret kreisu politiku, tomēr daudzi balso par centriskām vai labējām „latviešu” partijām, un te parādās „kreisās domāšanas, labējās balsošanas” mīkla.
Turklāt arī attiecībā uz etniskajiem jautājumiem kreisie nonākuši līdz patiesai dilemmai. No modernas Eiropas sociāldemokrātu partijas būtu jāsagaida, ka tā aizstāv minoritāšu tiesības. Tomēr tādējādi kreisie vai centriskie politiķi tiktu izstumti no „latviešu” partiju vidus. Neapšaubāmi, par to būtu jāsamaksā ar vēlētāju balsu zudumu – aptaujas skaidri liecina, ka latvieši balso par partijām, ko uztver kā „latviskas”, turpretim krievi balso par tām, kas atbalsta viņu intereses.[5] Etniskās šķelšanās nozīme saglabājas arī pēc iestāšanās ES un NATO, ko apliecina ievērību guvušās demonstrācijas pret izglītības reformu un aizvien saspringtās attiecības ar Krieviju.
Sadrumstalots balsojums
Otrkārt, kreisā spārna politiskais spektrs ir diezgan fragmentēts. Līdzās LSDSP, kreisajā flangā konkurē un to sašķeļ mazākas partijas, piemēram, Apvienotā sociāldemokrātiskā labklājības partija, Darba partija un Sociāldemokrātu savienība. Nav viegli kreiso balsis apvienot ap LSDSP, jo pati šī partija ir ļoti sašķelta. Tās vadības vēlēšanās šā gada aprīlī Juris Bojārs tikai ar 186 balsīm pret 167 pārspēja Daini Īvānu. Turklāt kreisajam spārnam nav harismātiska līdera, kurš spētu kustību apvienot un piesaistīt tai jaunus vēlētājus.
Ar ko tad šie labāki?
Treškārt, kreisajiem neko labu nav nesusi četrus gadus ilgusī LSDSP vadība Rīgas domē no 2001. līdz 2005.gadam. Drīzāk gan tai pielipa netīrības, korupcijas un draugu būšanas iespaids. Tā rezultātā LSDSP izskatās kā jebkura cita Latvijas varas partija un nespēj radīt karojoša mesijas tēlu, kas visās četrās iepriekšējās vēlēšanās nesis panākumus jaunajām vai ārpus Saeimas esošajām partijām.
Sevišķi vainojama ir partijas vadība. Gundars Bojārs, bijušais Rīgas mērs un pašreizējais LSDSP ģenerālsekretārs (kura vienīgā saite ar sociāldemokrātiskajiem ideāliem, šķiet, ir tēvišķa) ir labāk pazīstams ar savām privātās dzīves ārišķībām nekā jebkādu progresīvu sociālo politiku. Viņš nav figūra, kas varētu leģitīmi cīnīties par „strādnieku” interesēm.
Dzirkstele par vāju…
Tas nozīmē, ka atdzimstošajai arodbiedrību aktivitātei var nenākties viegli rast atbilstošu izpausmi kreisajā politikā. Tiešām, LBAS nemaz nav spiesta savu politisko partneru izvēlē aprobežoties tikai ar kreisajām partijām. Galu galā, iepriekšējais LBAS vadītājs Juris Radzēvičs politiskajā arēnā iznāca kopā ar Latvijas Pirmo partiju – tādu rīcībpolitikas un ideoloģijas mistrojumu, kura vietu ideoloģiju skalā nav iespējams definēt. Tas, ka mūsdienu Latvijas partijas tiecas izpatikt visiem vēlētājiem („catch-all” [6]) un pavirši apietas ar ideoloģiju, nozīmē, ka vēlēšanu gaidās visas partijas var izrādīties atsaucīgas arodbiedrību prasībām.
Jebkurā gadījumā, uzskats par arodbiedrību kustības atdzimšanu var izrādīties krietns pārspīlējums. Kaut gan protesta pret nabadzību rīkotāji bija cerējuši piesaistīt līdz pat 14 000 demonstrantu, policija lēš, ka pūlī bijuši tikai 6 000 cilvēku (turklāt daudzi bija pensionāri un studenti, nevis arodbiedrību biedri). Vājš rezultāts organizācijai, kura teicas apvienojam 170 000 biedru. Vēl vairāk, kaut arī pēdējo četru gadu laikā ir strauji pieaugusi uzticēšanās arodbiedrībām, tomēr to cilvēku skaits, kas tām neuzticas, joprojām ir lielāks par to, kas uzticas.[7]
Visu šo iemeslu dēļ jādomā, ka mērens arodbiedrību aktivitāšu pieaugums diezin vai tuvākajā nākotnē pāraugs nozīmīgā kreiso partiju pārstāvībā Saeimā vai organizētā kreisuma kustībā.
____________________
[1] Skat. “Arodbiedrības vadītājs mītiņu Doma laukumā vērtē kā izdevušos”. Delfi, 01.10.2005.
[2] Arī 2004. gadā veiktā sabiedriskās domas aptaujā 20% respondenti starp latviešiem un 16% starp krieviem norādīja, ka ir arodbiedrības biedri. Richard Rose (2005), The New Baltic Barometer VI: A Post-Enlargement Survey. Strathclyde: Centre for the Study of Public Policy.
[3] Piemēram, skatīt LSDSP mājas lapā.
[4]Skat., piemēram, Michael Dauderstadt (2004), “The Eastern Enlargement of Social Democracy?” Osteuropa. 54, May-June 2004.
[5] Baltijas Sociālo Zinātņu Institūts (2003), 8. Saeimas Vēlēšanas.. Atskaite. Rīga: BSZI
[6] Skat. Otto Kircheimer (1966), ‘The Transformation of West European Party Systems’ in Joseph La Palombara and Myron Weiner (eds), Political Parties and Political Development. Princeton: Princeton University Press.
[7] 2001. gadā 22% latviešu un 19% krievu uzticējās arodbiedrībām, bet attiecīgi 60% un 64% neuzticējās. Taču 2004. gadā tām uzticējās jau 30% latviešu un 33% krievu uzticējās arodbiedrībām, tomēr attiecīgi 44% un 40% joprojām neuzticējās. Richard Rose (2001), New Baltic Barometer V: A Pre-enlargement Survey. Strathclyde: Centre for the Study of Public Policy. Richard Rose (2005), The New Baltic Barometer VI: A Post-Enlargement Survey. Strathclyde: Centre for the Study of Public Policy