Latvijai neveicas ar Saeimas cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājiem. Pirms dažiem gadiem to vadīja homofobs Jānis Šmits.

Tagad to darīs Nacionālās Apvienības pārstāve Ināra Mūrniece, kuras partijas biedrs sludina “inteliģento antisemītismu”, pauž izpratni par norvēģu slepkavas Breivika idejām, gejus uzskata par degenerātiem, bet pavisam nesen pauda, ka viena politiskā spēka vēlētāju balsis neesot jāņem vērā, jo tās esot okupantu balsis. Savukārt, partijas līderis Raivis Dzintars uzskata, ka ādas krāsa ir viena no nacionālās identitātes iezīmēm (paldies Didzim Melbiksim par apkopojumu:http://www.politika.lv/blogi/index.php?id=62065&did=62065&stp=4), un cik zināms, šos savus 2004.gadā teiktos vārdus līdz šim nav atsaucis. Arī pati Mūrniece, strādājot Latvijas Avīzē, ir izcēlusies ar šauri nacionālistisko uzskatu paušanu, nevis cilvēktiesību aizstāvēšanu.

Nekas neliecina, ka Visu Latvijai biedri savus galēji labējos uzskatus būtu mainījuši. Partijas programma paredz mazākumtautību valodās sniegtās izglītības faktisko pakāpenisko likvidāciju. To, ka VL-TB/LNNK šos plānus uztver nopietni, pierāda partijas paziņojums koalīcijas sarunu kontekstā, ka topošās valdības pamatnostādnes sabiedrības saliedēšanas jomā ir “visai nosacītas”. Protams, ir mazticams, ka vislatviešiem tikt ļauts īstenot viņu idejas dzīvē, bet kāpēc tieši šīs partijas pārstāvi “rietumu vērtību aizstāvjiem” no Vienotības bija par katru cenu jāiebīda cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja amatā? Interesanti, ko teiktu par tik ciešu sadarbību ar VL-TB/LNNK Vienotības partneri Eiropas centriski-labējo partiju saimē, piemēram vācu kristīgie demokrāti vai zviedru moderāti?

Vienīgais pozitīvais aspekts šajā sakarā ir tas, ka šī komisija nav pietiekami ietekmīga, lai Latvijai nodarītu lielu kaitējumu. Taču Mūrnieces ievēlēšana par tās vadītāju is bezgaumīgs joks.