Raksts

Vai Rīgas dome nekad neko neiemācās?


Datums:
15. marts, 2012


Autori

Kārlis Streips


Kā saprast Rīgas domes stūrgalvīgo, lai neteiktu pagalam stulbo atteikšanos saprast elementāras cilvēka tiesības?

Labdien, lasītāji!

Šodien jārunā ar tiem lasītājiem, kuri dzīvo mūsu valsts galvaspilsētā. Vai būtu viegli atrast dumjāku pārvaldes institūciju par Rīgas domi, ja runa ir par aizliegumiem? Šogad kārtējo reizi tuvojoties bēdīgi slavenajam 16. martam Rīgas domes amatpersonas nolēma aizliegt visus pieteiktos pasākumus. Tikpat kārtēji tiesa aizliegumus atkal atcēla. Tas pats notiek katru gadu, kad tuvojas tā dēvētie praida pasākumi. Dome aizliedz, tiesa aizliegumu atceļ.

Vai Domē tik tiešām strādā tik stulbi indivīdi, ka viņiem nav saprotams pavisam vienkāršais jēdziens par cilvēka tiesībām, tajā skaitā arī jautājumā par tiesībām pulcēties? Gadījumā, ja šie cilvēki ir tik lieli idioti, ka viņi neprot lasīt, tad palīdzēšu ar attiecīgo pantu no Latvijas Republikas Satversmes: “103. Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.” Kas tur ir nesaprotams? Un vēl vairāk, ja šādus aizliegumus tiesa atcēla pērn, aizpērn, aizaizpērn, aizaizaizpērn, aizaizaizaizpērn u.tml., tad kas liek šiem jampampiem kaut uz mirkli domāt, ka šoreiz varbūt būs citādi? Lūk, ko te var secināt: Tiesas mūsu valstī saprot cilvēka tiesības. Nila Ušakova vadītā Rīgas dome tās nesaprot. Un tās skaitās sabiedrību pārstāvošas personas? Nelieciet smieties. Ušakova bars ir vairāk aizņemts ar savu interešu bīdīšanu, piemēram, visnotaļ piepeši atceļot konkursu par reklāmas tiesībām sabiedriskā transporta pieturvietās, lai attiecīgo procesu atdotu Rīgas satiksmei, kura ar lielu efektivitāti nekad nav izcēlusies. Domes opozīcija uzskata, ka Ušakova bandas patiesais mērķis ir nodrošināt, ka nākamā gada pašvaldību vēlēšanu priekšlaikā valdošās koalīcijas partijas (vai pareizāk sakot partija, jo Šlesera biznesa projekts jau ir likvidēts) varēs sabiedriskā transporta pieturas vietās reklamēties uz nebēdu. Piekrītu. Bet tas nemazina idiotismu, kas saistāms ar šiem aizliegumiem.

Ar to gan es negribu teikt, ka esmu atbalstītājs tam, kas rīt darīsies pie Brīvības pieminekļa un ap to. Kā rakstu katru gadu, man ir visa cieņa pret tiem nu jau gados ļoti vecajiem vīriem, kuri 2. pasaules kara laikā centās nosargāt Latvijas neatkarību, lai arī viņiem tas uzskatāmi neizdevās. Man iebildumi ir pret jefiņiem, kuri šo lietu jau izsenis ir politizējuši savas niezes apmierināšanai. Tas tikpat attiecas uz tā dēvētajiem “antifašistiem” no krievu gala, kā uz dzirkstošajiem “Dzintara latviešiem” no latviešu gala. Vismaz Dzintars ar saviem bāleliņiem mēdz būt puslīdz sakarīgi cilvēki, bet rīt tur būs arī tādi, kuriem steigšus būtu jādodas uz Tvaika ielu paārstēties. Piemēram, turp vajag doties tam cilvēkam, kurš uzskata, ka Hitlera karaspēka ienākšanas diena Latvijā būtu uzskatāma par svētku dienu. Daudz trakāku cilvēku būtu grūti iedomāties.

Es rīt pie pieminekļa neiešu. Zinu, ka rīt un parīt un aizparīt visā pasaulē skanēs Krievijas varas iestāžu ārprāta propaganda par notiekošo, un ne bez efekta. Vakar man viens krievu medijs zvanīja, tiesa, no Londonas. Dikti mēģināja no manis dabūt laukā atzinumu, ka Latvijas leģionāri bija tādi paši SS noziedznieki kā pārējie. Nedabūja. Nācās vienā brīdī cilvēkam teikt, “Vai nu Jūs neesat klausījies to, kas man pēdējās piecas minūtes ir bijis sakāms, vai arī Jūs vienkārši runājat muļķības.” Bet priekš kam tas viss ir vajadzīgs? It īpaši šis jautājums ir uzdodams Dzintaram un co. Vai tiešām Latvijas Republikas reputācija pasaulē viņiem ir tik ļoti maznozīmīga? It kā jau viņi uzstājas kā visa latviskā aizstāvji, bet rīt viņi darīs kaut ko tādu, kas Latvijai nepalīdzēs nemaz. Vēl vairāk, Latvijai tas kaitēs. Tas ir tas, ko Dzintars grib?

Te noslēgumā gribu teikt divas lietas. Pirmkārt, pareizi šodien žurnālā Ir raksta kolēģis Ozoliņš — tad, kad no pieminekļa 16. martā pazudīs politiķi, tad pazudīs arī viss process, un tas atkal attiecas gan uz tiem krieviskajiem, gan arī uz tiem latviskajiem. Un, otrkārt, nav man vajadzības reklamēt Ventspils trubas avīzi, bet šodien tajā ir lieliska intervija ar vēsturnieku Kārli Kangeru, kuru iesaku izlasīt pilnīgi visiem pēc kārtas, kuriem vēl nav skaidrs, kas Latvijas leģions bija un ar ko tas nodarbojās. Kangeris ir vēsturnieks un to visu ir izpētījis uz dokumentu pamata. Par Kremli un tā pakalpiņiem mūsu valstī acīmredzot to teikt nevar.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!