Foto: E.Rudzītis © AFI
Galvenais arguments izglītības reformas nepieciešamībai krievu mācībvalodas skolās ir bērnu „konkurētspējas paaugstināšanās” dēļ absolventu labākām valsts valodas zināšanām. Patiesībā reforma ir tīri politiska akcija, kurai nav nekāda zinātniska vai pedagoģiska pamatojuma.
Izglītības un zinātnes ministrijas oficiālā pozīcija ir tāda, ka skolām ir bijis pietiekami daudz laika sagatavoties izglītības reformai – vidusskolās pāreja uz daļēju vai pilnīgu apmācību valsts valodā bija paredzēta jau Izglītības likuma 1995. un 1998. gada redakcijās. Tomēr no zinātniskā un pedagoģiskā viedokļa reforma netika pienācīgi sagatavota. Līdz pat šim laikam Latvijā nav zinātniski pamatotas un eksperimentāli pārbaudītas bilingvālās apmācības metodikas. Bilingvālās mācību grāmatas var saskaitīt uz pirkstiem, problēmas ir arī ar vārdnīcām. Nemaz nerunājot par politisko atbildību, joprojām nav neviena, kurš no zinātniskā viedokļa atbildētu par bilingvālās izglītības ieviešanu Latvijā. Tas liecina tikai par to, ka zinātnieki – pedagogi un psihologi – nav gatavi uzņemties tādu atbildību.
Vēl skumjāks skats paveras uz latviešu mācībvalodas proporciju palielināšanu krievu vidusskolās. Saskaņā ar Izglītības likumu 10.-12. klasēs 22 stundām no 36 ir jānotiek valsts valodā. Vai šīm proporcijām ir kāds zinātnisks pamatojums? Tāda nav. Tā izlēma Saeima. Vai, pieņemot šo lēmumu, tika ņemti vērā pedagogu un psihologu ieteikumi? Nē, netika. Latvijā neviens nav īstenojis nekādus zinātniskus eksperimentus, kuru gaitā speciālisti, nevis politiķi, varētu gūt zinātniski pamatotu pārliecību, ka 22 stundas nedēļā var mācīt krievu vidusskolēnus valsts valodā, nezaudējot zināšanu kvalitāti mācību priekšmetos.
Apstāklis, ka reforma patiesībā nav pienācīgi sagatavota, noved pie tā, ka daļa skolēnu stundās, kas notiek valsts valodā, nesaprot uzdevumu būtību un līdz ar to nav spējīgi tos izpildīt. Un, kaut arī izglītības valsts inspekcija mundri ziņo, ka īpašu problēmu nav, uzdrošinos lasītājiem apgalvot, ka problēmas ir, un ne tikai lielas, bet pat ļoti lielas.
Mans dēls ir visparastākās skolas 10.klases skolnieks, un viņš katru dienu man stāsta par „reformas norisi”. Viņa klasē ir 30 skolēnu. Ja stunda notiek dzimtajā valodā, aktīvi strādā aptuveni puse skolēnu, bet, ja valsts valodā – ne vairāk par trim vai pieciem. Pārējie klusē. Klusēšana stundā – tā ir domas apturēšana. Bez runas domāšana neattīstās.
Skolēnam, kurš vāji pārvalda valsts valodu, stundā rodas divkārša slodze: vispirms jāpārtulko uzdevums krievu valodā, tad jāsagatavo atbilde un atkal jāpārtulko valsts valodā. Tikmēr skolotājs jau ir pievērsies nākošajam uzdevumam. Es, būdams profesionāls pedagogs, nevaru izskaidrot, kāds gan labums no šādas mācīšanās ir skolēniem, kuru „konkurētspējas paaugstināšanai” bija domāta šī reforma. Toties varu ar pārliecību apgalvot, ka zināšanu kvalitātes zaudējumi priekšmetos ir neizbēgami. Ja skolēns no sešiem uzdevumiem stundā spēj pārtulkot un sagatavot atbildes tikai uz trim, tad par kādu gan konkurētspējas paaugstināšanos var būt runa? Programma taču paliek neapgūta.
Varbūt klase, kurā mācās mans dēls, ir netipiska? Ielūkosimies statistikā! 2001.gadā latviešu valodas izlaiduma eksāmenā 9. klasēm 54% skolēnu saņēma vērtējumu no 1 līdz 6 ballēm. 2002.gadā šādu vērtējumu saņēma 52% skolēnu, 2003.gadā 58%, bet 2004. gādā 53% skolēnu. Tas nozīmē, ka puse krievu pamatskolu absolventu nebūs spējīgi mācīties valsts valodā.
No pedagoģijas viedokļa raugoties, vidusskolēnu konkurētspējas palielināšanai vajadzētu ietvert trīs sagatavotības līmeņus:
- metodoloģisko – apgūt izziņas un mācību procesam nepieciešamās metodes;
- teorētisko – apgūt spējas analizēt, sistematizēt un pielietot teorētisko informāciju – mācību stundās apgūtās zināšanas un prasmes;
- pašorganizācijas un komunikatīvo – apgūt iemaņas mācīties patstāvīgi, strādāt individuāli un grupā, apgūt runas un saskarsmes kultūras iemaņas. Šajā līmenī ietilpst arī skolēnu lingvistiskā izglītība, tai skaitā arī valsts valodas apguve.
Uz pirmo divu sagatavotības līmeņu rēķina pārvērst vidējo izglītību tikai un vienīgi valsts valodas apguvē, kā tas pašlaik daudzās skolās arī notiek, nozīmē apzināti pazemināt izglītības kvalitāti. Tai pat laikā nav apšaubāms, ka valsts valodas apguve kā konkurētspējas komponents ir nepieciešama.
Bērni ir bērni, un vainot viņus par to, ka līdz 9. klasei viņi nav spējuši apgūt valsts valodu vajadzīgajā līmenī, nozīmē demonstrēt pašu nekompetenci. Izteiktas lingvistiskās spējas piemīt nelielai daļai bērnu – viņi spēj vairāku mācību gadu laikā apgūt otro un pat trešo svešvalodu labā sarunvalodas līmenī. Vairumam valodas padodas daudz grūtāk, toties ir spējas citās sfērās. Jūs taču piekritīsiet, ka ir amorāli liegt vidējo izglītību topošajam Mendeļejevam vai Rahmaņinovam, pamatojot to tikai ar zemo vērtējumu valsts valodā un tādējādi viņa neatbilstību izglītības reformas prasībām.
Ne reizi vien es un mani kolēģi, profesionāli pedagogi un psihologi, esam izteikuši Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem priekšlikumu apspriest reformas pedagoģiski psiholoģiskos un fizioloģiskos aspektus (bērna organisma piemērotība mācīties neapšaubāmas pārslodzes apstākļos līdz ar darba apjoma palielināšanos skolā un mājās). Mēs ļoti gribētu redzēt materiālus, kuros pamatota reformas nepieciešamība. Nekādas politikas, apspriedīsim risinājumus pedagoģiskajām un psiholoģiskajām problēmām, kas jau radušās krievu skolās!
Es saskatu tikai vienu izeju no radušās situācijas. Krievu vidusskolās jāorganizē dažādu līmeņu klases un jāievieš bilingvālā izglītība. Pieņemsim, 10.a klasē no 36 stundām nedēļā 22 notiek valsts valodā, bet 10.b klasē 22 stundas pamatā notiek krievu valodā. Tādējādi vidējo izglītību saņems visi, kuri to vēlas. Lai to īstenotu, pietiks, ja likumā tajā vietā, kur ir runa par apmācību valsts valodā, tiks ierakstīti vēl trīs vārdi – “pēc skolas izvēles.”