Raksts

Vai policijas darbs jāvērtē pēc sodīto cilvēku skaita?


Datums:
18. marts, 2003


Autori

Ilze Bērziņa


Foto: N. Mežiņš

Vai ceļu policijai nav jāmaina veids, kā tā informē sabiedrību? Piemēram, akcijas laikā par piesprādzēšanos šobrīd tiek uzsvērts sodīto cilvēku skaits, nevis tas, ka ir glābta kāda dzīvība.

Uzdotais jautājums ir vietā, runājot par situāciju Latvijā. Nereti gadās dzirdēt stāstus “iz dzīves” vai lasīt presei adresētas vēstules par netaisnīgi uzliktu sodu. Diemžēl iedzīvotājiem ir radies priekšstats, ka vienīgie policijas rīcības iemesli un pamatojums ir soda iekasēšana, nevis rūpes par viņu drošību. Šis uzskats bieži vien ir maldīgs, jo, protams, policiju uztrauc tas, ka ik gadu avārijās aiziet bojā cilvēki un šie rādītāji ir augstākie Eiropā. Šeit var atrast savstarpējas sapratnes trūkumu starp policiju un civiliedzīvotājiem.

Varbūt policijai jāmaina veids, kā tā informē sabiedrību? Piemēram, arī ceļu policijas akcijas laikā par piesprādzēšanos tiek uzsvērts sodīto cilvēku skaits, nevis tas, ka ir glābta kāda dzīvība, kas iedarbotos daudz efektīvāk, jo par sodiem jau nav nemaz tik patīkami dzirdēt.

Jautājums par ceļu policijas tēlu ir daudz nopietnāks, nekā sākumā var šķist. Pētījumos, kas veikti 60-tajos gados Nīderlandē, ir pierādīts, ka tieši no ceļu policijas radītā tēla ir atkarīgs iedzīvotāju uzskats par visu policiju un tās darbu kopumā. Analizējot sūdzības par policiju izrādījās, ka iedzīvotājus visvairāk uztrauc nevis pats sods, bet gan veids kā policijas darbinieks ir uzlicis sodu vai tonis, kā tiek runāts. Izanalizējot šos apstākļus, tika nolemts izveidot elitāru ceļu policijas vienību, kas manāmi cēla visas policijas uzticamību sabiedrības acīs. Tāpat tika reformēta darbinieku apmācības sistēma, piedāvājot padziļinātāku komunikācijas iemaņu apmācību, izspēlējot praktiskas situācijas. Ļoti atšķirīga ir cilvēka reakcija, ja viņš tiek sodīts, izskaidrojot lietas būtību. Piemēram, kādēļ tieši šis krustojums ir bīstams un kādi starpgadījumi ir notikuši pēdējā laikā, nevis tikai pasakot, ka jūs pārkāpāt šo aizlieguma zīmi un tagad maksājiet. Attieksmi var mainīt kaut vai paskaidrojums, ka ir veiktas konsultācijas ar konkrētās vietas iedzīvotājiem, un viņi ir lūguši rūpīgāk kontrolēt satiksmes noteikumu ievērošanu. Ja agrāk policijai pakļāvās aiz bailēm un liekus jautājumus neuzdeva, tad demokrātiskā sabiedrībā cilvēkam ir ļoti svarīgi, lai viņš uzzinātu atbildi uz jautājumu “kāpēc”?

Ilustrācijai – vienkāršs piemērs. Ir tikko uzstādīta ceļa zīme par vienvirziena ielu. Tā vietā, lai pirmās nedēļas vai dienu laikā policija brīdinātu ceļu satiksmes dalībniekus par jaunās zīmes uzlikšanas iemesliem un apstākļiem, izskaidrotu situāciju, Latvijā nekavējoties pie svaigi ieraktas zīmes tiek iekasētas soda naudas. . Brīdinājums kā soda veids praktiski netiek piemērots. Tas nozīmē, ka policijas amatpersona ir vairāk ieinteresēta veikt savu ikdienas iekasēšanas normu, nekā domāt par savu tēlu iedzīvotāju acīs. Protams, policists var teikt, ka mūsu sabiedrība šādus brīdinājumus ātri izmantos, lai apietu likuma prasības un savā ziņā viņam ir taisnība, taču šajā jautājumā būtu jāatrod zelta vidusceļš. Vislielākā nozīme būtu, ja valdības līmenī tiktu pārskatīti policijas darba novērtēšanas kritēriji, jo nevar sagaidīt izmaiņas ierindas policijas darbinieka rīcībā, ja viņa priekšnieks prasa atskaitīties par sodīto autovadītāju skaitu.

Vēl viena mūsu valstī pierastā prakse ir automātiski piemērot iedzīvotājiem maksimālo administratīvo soda mēru par pārkāpumu, lai gan likumdošanā soda mērs ir paredzēts, piemēram, no 5 līdz 10 latiem. Iedzīvotājiem jāzina, ka ne vienmēr par viņu izdarīto pārkāpumu jāpiemēro maksimālais sods. Piemēram, masu informācijas līdzekļos vairākkārt apspriestā tendence par transportlīdzekļu apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpumiem vienmēr uzlikt vienādu naudas sodu – desmit latus, liek domāt, ka šajos gadījumos nav pilnībā ņemti vērā visi likumā noteiktie apstākļi un administratīvā procesa principi. Administratīvā soda mērs var būt nepareizi noteikts, ja sods netiek diferencēts un nošķirts no citiem līdzīgiem administratīvo pārkāpumu gadījumiem.

Demokrātiskā valstī tiek izvērtēti visi lietas apstākļi un policijas amatpersonas lēmumam jābūt pamatotam ar tiesiskiem argumentiem, kā arī jāņem vērā proporcionalitātes princips. Ikdienā iedzīvotājs izvēlas steidzīgi turpināt ceļu, bez ierunām nomaksājot uzlikto sodu. Taču šādos gadījumos nevajadzētu baidīties vai arī – nevajadzētu slinkot, bet gan vērsties augstākstāvošā instancē vai tiesā un pārsūdzēt policijas amatpersonas lēmumu, vai vismaz prasīt par to paskaidrojumus.

Kvantitatīvo policijas darba kritēriju vietā ir jāienāk kvalitatīvajiem kritērijiem. Diemžēl šobrīd par svarīgiem dokumentiem tiek uzskatītas atskaites ar cipariem, tabulām un iekasētās summas. Demokrātiskā sabiedrībā viens no galvenajiem policijas darba novērtēšanas kritērijiem ir tās reitings un uzticība iedzīvotāju vidū.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!