Raksts

Vai paaudžu maiņa Latvijas politikā?


Datums:
22. augusts, 2001


Autori

Veiko Spolītis


Foto: © AFI

Iespējamā Eināra Repšes ienākšana Latvijas politikā nevar būt paaudžu maiņa, bet gan varas pārgrupēšanās Latvijā, jo ar šībrīža politisko eliti nesaistītu politisko spēku Latvijā nav. Patiesas pārmaiņas Latvijas politikā var ienest tikai vēlēšanu likuma maiņa un kritiski domājošu cilvēku skaita ievērojams pieaugums sabiedrībā.

Notikusī paaudžu maiņa lielāko Eiropas Savienības valstu politiskajā elitē laiku pa laikam liek atskanēt runām par līdzīgiem procesiem arī Centrālās un Austrumeiropas valstu “politiskajās nomenklatūras grupās”. Šīs vasaras neparasti rosīgā politiskā dzīve paaudžu maiņas tematu ir ienesusi arī Rīgas apkārtnē notiekošajās politiskajās diskusijās. Humanitāro un sabiedrisko zinātņu pārstāvju, žurnālistu diskusijas masu saziņas līdzekļos un interneta portālos, iespējams, attīra Latvijas politikas procesu no post-padomju un “jaunlatviešu” sārņiem. Iesākot savas pārdomas vēlējos tik vien, kā spriest par paaudžu maiņu Latvijas politikā, bet viens pēc otra, Sandras Veinbergas 14.08 “Neatkarīgajā” un Pētera Bankovska 15.08 raksti “Dienā” lika izmainīt domas par sākotnēji iecerēto.

Latviešu skaudības fenomens ir patiesi īpašs, un taisni iekavētā izglītības sistēmas reformēšana ir viens no tās stingrākajiem dzinuļiem. Iekavētā izglītības reforma, kopsolī ar padomju laikā izglītību guvušo paaudzi, kuras izteikti lielāko daļu traumēja negaidīti pēkšņā politiskās un ekonomiskās sistēmas maiņa, ir izkropļojusi mērenu paaudžu pēctecību Latvijā. No vienas puses skolēnu galvas tiek piesārņotas ar faktiem un nekritiski mācītu mītiski ideoloģizētu vēsturi (skat. A. Garda, Nevienam mēs Latviju nedosim), un no otras puses īstenā brālēna politikas (nepotisma) garā Latvijā tiek saglabāts status quo itin jebkurā sabiedrības sfērā.

Uzstājoties ar lekcijām jauniešu auditorijās praktiski visos Latvijas novados esmu bijis pārsteigts par to, cik pārliecināti jaunieši ir par mītisko Latvijas vēstures interpretāciju, un cik grūti ir kritiski analizēt šodienas Latvijas bezdarba, sabiedrības atsvešinātības un korupcijas fenomenus. Tas ir saprotams, jo skolotāju atalgojums neveicina konkurenci skolotāju vidū, un masu saziņas līdzekļi ir pārsātināti ar kolektīvās pašapziņas slavinošiem lozungiem. Turpinot studijas augstskolā, jaunajam censonim tiek piedāvāta šaura specializācija, neieinteresēti un no reālās pasaules atrauti mācībspēki, kā arī skarba izdzīvošanas cīņa. Šādā situācijā skolas laikā potētā kolektīvā pašapziņa izgaist, un studenti nonāk tikai “saviem spēkiem ticoša individuālisma paraugskolā”. Pēc šādas “skolas” vairs nevar būt ne runas par pilsoniskām vērtībām, nedz arī iecietību pret līdzpilsoņiem, jo pilsoniskās izglītības trūkums ir šos cilvēkus pārvērtis nedomājošā “latvija, latvija” aurojošā pūlī, un šauri neadekvātā Latvijas izglītības sistēma veido viņus par brālēna politikas turpinātājiem un “latvju skaudības fenomena” nākotnes bastionu.

Vecākās paaudzes politiskā elite risinājumu šai situācijai redz ar hierarhisku un smagnēju atgriešanos pie pārbaudītām metodēm, jo totalitārās sabiedrības pieredze ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Metodes ir dažādas, bet “jaunās paaudzes” iesaistīšana ar korupcijas palīdzību ir visefektīvākā, kas arī daļēji izskaidro “jaunās paaudzes” klusēšanu šī brīža Latvijas politikā. Tāpēc arī par paaudžu maiņu Latvijas politikā šodien runāt nevar, jo tam ir vajadzīgs pilnīgi jauns un ar šodienas politisko eliti nesaistīts spēks (skat. 2000.g. marta vēlēšanas Korejas Republikā).

Vairākkārt cenšoties atbildēt uz jautājumu, “kad īsti beidzot Latvija kļūs par normāli funkcionējošu, demokrātisku un pārtikušu valsti?”, esmu nonācis pie atbildes, “ka arī Mozus savu tautu četrdesmit gadus vadāja pa tuksnesi”! Desmit gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas Latvijā ir gūti daudzi sasniegumi. Katram no mums- rakstošajiem ir izveidojusies sava – individuāla izpratne par to, kāds attīstības modelis Latvijai būtu jāizvēlas. Un neatkarīgi no tā, vai izglītība ir iegūta Ziemeļamerikā vai Eiropā, ņemos spriest, ka mūsu modeli caurstrāvo vienkāršie jēdzieni – brīvība, vienlīdzība un neatkarība. Šīs vērtības saistās ar 18.g.s. beigu notikumiem. Lai cik tas paradoksāli arī nebūtu, šodienas Latvijas problēmu saknes ir visnotaļ līdzīgas tām, kuras beidza Francijas ancien regime – korumpēta un netaisna tiesu vara, publisko naudas līdzekļu nelietderīga izšķērdēšana un nodokļu sistēmas nereformētība.

Skaļi izskanējusī iespējamā Eināra Repšes ienākšana Latvijas politikā nevar būt paaudžu maiņa, bet gan varas pārgrupēšanās Latvijā, jo ar šībrīža politisko eliti nesaistītu politisko spēku Latvijā nav. Sabiedrības pilsoniskā izglītošana, kas ir viens no politiskās elites, tātad arī politisko partiju uzdevumiem nav notikusi, tāpēc Latvijā notiek vienkārša varas monopola atražošana. Izmaiņas vēlēšanu likumā, un tikai reģistrēto politisko partiju piedalīšanās lielākajās Latvijas pašvaldībās var ienest tikai kosmētiskas izmaiņas. Patiesas pārmaiņas Latvijas politikā var ienest tikai vēlēšanu likuma maiņa un kritiski domājošu cilvēku skaita ievērojams pieaugums sabiedrībā.

Globāli atvērtā pasaule ļauj centīgākajiem cilvēkiem atrast savam dzēseles stāvoklim labdabīgāku cilvēku kopienu. Tāpēc, ja šībrīža politiskā elite vēlas saglabāt jelkādas pozīcijas, viņai ir jāpārveidojas, jo globālie procesi notiek zibenīgi un neievēro atrunas un gaušanos par padomju mantojumu. Tas nozīmē, ka arī “jauni iesaistītajiem Latvijas politiskās elites pārstāvjiem” ir jāsaprot, ka brālēna politikas turpināšana ir kārtēja nagla Latvijas nākotnes politikas zārkā. Katrs no mums vēlas redzēt kvalitatīvas pārmaiņas Latvijas sabiedrībā pēc iespējas ātrāk, bet zinu, ka uz manis pieredzētās bāzes prātā uzkonstruētais modelis nevar strādāt uzreiz, jo tam ir nepieciešams laiks. Diemžēl šodien vai visi Latvijā ir spiesti skrieties ar laiku, lai paspētu ielēkt “zili zvaigžņotajā ekspresī”. Vecāki ļaudis izbrīnā groza galvas, šķendējoties aizelsusies skrien vidējā paaudze, un jaunie ir gatavi izstiepties uz visām debess pusēm. Pēdējiem piedāvājums ir tik plašs, bet trūkst virziena rādītāja, jo ko tad “padomju laika produkti” var iemācīt?! Iespējams, ka labākais virziena rādītājs ir vērsts uz izziņu un kritisku savu zināšanu pārvērtēšanu neskatoties uz to vai tas ir padomju, ārzemju jeb Latvijas “produkts”. Beidzot ir pienācis laiks veltīt laiku sev un savam tuvākajam, un nevis tikai aklai pārticības mirāžai materiālu vērtību izskatā.


Pēteris Bankovskis "Latviešiem pienākas"

Sandra Veinberga "Latvijas paštēla klapatas ar tēlu"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!