Raksts

Vai no Latvijas valsts var nākt kas labs? Motīvi naturalizācijai


Datums:
04. novembris, 2003


Autori

Aleksandrs Šabanovs


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Krievu vidū izplatīts uzskats, ka Brisele aizstās padomju laiku Maskavu, tāpēc ar tās palīdzību tiek cerēts norādīt Latvijas politiķiem viņu īsto vietu.

Pēc balsojuma par iestāšanos Eiropas Savienībā naturalizācijas tempi dubultojušies[1]. Vēl nesen eiroreferendumā krievu tautības pilsoņi visvairāk balsoja pret ES. Bet, kad šāda balsošana bija izgāzusies, pēkšņi viņu tautieši nepilsoņi iemīlējās Eiropā. Kāpēc?

Kodolīgu izskaidrojumu deva kāda nepilsone rindā pēc zilās pases: “Būt Eiropas Savienībā ir labāk nekā būt tikai Latvijā. Jo kaut ko riebīgāku par šo valsti man kā nepilsonei ir grūti iedomāties”.

“Nu ko, tagad mūs – Latviju – kontrolēs no Briseles,” ar ļaunu prieku komentē cita Latvijas pilsoņa pases gribētāja. “Cerība uz pievienošanos Krievijai ir beigusies. Tagad mums jāvirzās pie tā stingrā krasta, kas mums atliek – pie Eiropas Savienības”.

Lielāka daļa Naturalizācijas Pārvaldē (NP) sastapto gan nevarēja formulēt, kāpēc pēkšņi šobrīd nolēmuši kļūt par pilsoņiem: “Agrāk nevarēju saņemties,” skanēja nevaļīgas atbildes. Aptaujā, kas tiek veikta NP Rīgas Vidzemes un Latgales nodaļā, tieši šī atbilde ir pirmajā vietā skaidrojot, kāpēc pretendenti nav naturalizējušies agrāk, bet nākamā populārākā ir atbilde, ka nepilsoņi cerējuši uz naturalizācijas atvieglojumiem vai to, ka pilsonība tiks visiem dota automātiski. “ES nevajadzēja stāties,” man saka sieviete ap 40 ar iesniegumu rokās. “Bet tik un tā pilsonību neviens nedāvinās. Ja Latvija neiestātos, es vēl būtu kavējusies ar naturalizēšanos”. No mājieniem var noprast, ka daudzie uzskata aizvadītos divpadsmit gadus, kad Latvija neatradās nekādā Savienībā, par muļķīgu kļūdu un velti zemē nomestu laiku, atrodoties diletantisku politiķu varā.

Dažas stundas pavadot Naturalizācijas pārvaldes Rīgas nodaļās un Eksaminācijas centrā, jūties it kā kādas ģimenes vidū. Eksaminējamie šajā izšķirošajā brīdī ir īpaši neaizsargāti un paļāvīgi. “Pilsoņu ražošanas fabrika”, kā šo iestādi apzīmēja kāda žurnāliste, strādā pēc eirostandartiem. Darbinieki ar smaidiem uzņem un pavada katru ienācēju, jūties kā kādā Eiroparadīzē. Tāpēc jo nežēlīgāka turpmāk izskatīsies Latvijas skarbā realitāte Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), kur izsniedz pases. “Atkal saštancēti jaunie pilsoņi,” lasāms ierēdņu nelabvēlīgajos skatienos, ko viņi mēdz pārvērst arī vārdos. “Droši vien, tos, kuri ir padzīti no darba Naturalizācijas pārvaldē par rupjību pret nepilsoņiem, ar atplestām rokām un uzreiz ar paaugstinājumu amatā pieņem PMLP, atliek tikai parādīt motivāciju atbrīvošanai no darba Naturalizācijas pārvaldē,” pieņem kāds jaunpilsonis.

Naturalizācijas pārvaldes un PMLP pretmets raksturo Latviju. Sabiedrību, kas uz attīstīto valstu fona neizskatās spīdoši, un kurā par spīti ārējam eiropeiskam spodrumam ir labi redzama atpalicība. Tas nav apvainojums – tieši otrādi, civilizētās valstīs rūpju bērniem tiek veltīta īpaša vērība. Ne krievi, ne latvieši nekad nav bijuši pasaules līderi ekonomikā vai politikā, viņu liktenis arvien ir bijis dzīties pakaļ attīstītākiem rietumiem (varbūt vienīgais izņēmums krieviem ir tikai daži gadi ar suņiem Belku un Strelku, kā arī Juriju Gagarinu kosmosā). Ļoti iespējams, ka arī termina “nelatvietis” izcelsme ir saistīta ar senāko “nevācu”, kuram, starp citu, politisko tiesību nebija, bet pastāvēja profesiju ierobežojums, un par savu tautību “kautrīgie latvieši” pārvācojās. Kādreizējo vācu attieksmi pret sevi latvieši bieži vien tagad projicē uz krieviem.

«Viņi nezina citu gudrību, kā neļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās vien viņiem ir tikums, netikt pērtam viņiem ir gods,» tā raksta nevis kāds latvietis portālā Delfi par mūsdienu krieviem, bet vācietis Garlībs Merķelis 18.gadsimtā par latviešiem. Nu ko te lai saka? Protams, jebkura attieksme ir subjektīva…

Starp citu, arī 2004.gada izglītības reforma nav pirmā, ko izcietusi Latvija. 19.gadsimta beigās, kā raksta vēsturnieks Uldis Ģērmanis, “krieviskas kļuvušas visas vidusskolas. Var iedomāties, kādu sajukumu tas rada latviešu skolās, kurās ne bērni, ne skolotāji krieviski nesaprot. Tādēļ stipri cieš visa tautas izglītība”. Katrā ziņā pilnīgi atkārtot agrāko shēmu mūsdienu Latvijā gan neizdotos. Ja dzimtajā valodā tiktu liegts runāt arī starpbrīžos, momentā ierastos eirokomisāri, sekotu starptautisks skandāls un taisns ceļš uz Strasbūras tiesu. Bet arī tagad var redzēt prieku, ko daudzi latvieši izpauž, ja krievu skolēni runā latviski arī starpbrīžos!

Mūsdienās, salīdzinājumā ar vecajiem laikiem, hierarhija Latvijā ir sarežģījusies, bet paslepeni pirmajā vietā tā arī paliek vācieši vai, vispārināti sakot, eiropieši, un jau pēc latviešiem seko krievi.

Pirmās brīvās demokrātiskas vēlēšanas Krievijas vēsturē beidzās 1918.gadā ar lielinieku matroža Žeļezņaka vārdiem “Sardze ir nogurusi” un Satversmes sapulces izklīdināšanu. Tautai, kas vairāk kā divsimt gadus dzīvojusi zem tatāru jūga (1243-1480) un vēl trīs ar pusi simtus zem pātagas dzimtbūšanā (1497-1861), tagadējā beztiesība vai nepiedalīšanās vēlēšanās ir viegli paciešama, jo ir ļoti ierasta un gandrīz mīļa. Tādējādi lielākā nepilsoņu daļa var nikni, bet tik pat ierasti, cik nekaitīgi, kurnēt uz kārtējo sava likteņa saimnieku, par kuru nu pieteikusies Latvijas valsts, bet nemaz netaisīties iet naturalizēties.

“Mūsu nodaļā ir ieguvis pilsonību tik plaši pazīstamais nepilsonis kā Juris Petropavlovskis”, ar lepnumu un priecīgu smaidu saka NP Rīgas Vidzemes un Latgales nodaļas (tautā saukta par “Teikas” nodaļu) vadītāja Ausma Kuļikovska. Droši vien ievērojama latviešu sabiedrības daļa nedalītos ar viņu šajā priekā. Juris Petropavlovskis ir zināms kā partijas Līdztiesība vēlēšanu kampaņas organizētājs, “Krievu skolu aizstāvības štāba” idejiskais vadītājs un, kā ļaudis zina teikt, lozunga “Krievu skolas ir mūsu Staļingrada” autors. Latviešu nacionālistu neapmierinātība ar sabiedriska aktīvista pievienošanos pilsoņu kopai darbojas kā viņu diagnoze, kā arī lakmusa papīriņš viņu vietai Eiropas demokrātisko tautu saimē – tās pašā nomalē.

Daudzu latviešu acīs pastāv neatrisināma pretruna starp Pilsonības likuma loģiku un Naturalizācijas pārvaldes darbību. Vēlētāja, likumdevēja, un arī šā likuma loģika 1994.gadā bija skaidra un gaiša – nelaist svešos mūsu saimē, lai novērstu tās izdemolēšanu. Skatoties ar šādām acīm, NP darbības jēga tagad ir tik pat grūti saprotama kā prieks par Jura Petropavlovska uzņemšanu pilsoņos.

Nepilsoņu iracionalitāte un aprēķins

2000.gadā pētījumā “Ceļā uz pilsonisko sabiedrību” tika konstatēts, ka Latvijas iestāšanos ES atbalstot pat vairāk nepilsoņu, nekā pilsoņu – attiecīgi 55 % un 53 %. Kas gan notika pa trim gadiem, ja lielākā daļa krievu ar zilo pasi eiroreferendumā nobalsoja “pret”?

Divas lietas: par ES uzstājas Latvijas valsti personificējošā politiskā elite. Bet, kā lasām jau citā nesenā pētījumā[2], nepilsoņu attieksme pret šo eliti ir negatīva, jo tieši tās mērķtiecīgās darbības dēļ šie cilvēki ir kļuvuši par nepilsoņiem. Sak, kas nāk no Latvijas valsts, tas nevar būt nekas labs. Arī Latvijas sliktajās attiecībās ar mīļo tēvzemi Krieviju esot vainojama Latvija.

Droši vien šī krievu nostāja latviešu ievērojamai daļai šķiet stulba. Jo tāpat kā citās valstīs, arī Latvijā nacionālās majoritātes vidū ir izplatīts uzskats par savu pārākumu pār minoritātēm. Taču, atšķirībā no citām valstīm, Latvijā sevi par majoritāti uzskata arī viena minoritāte –pieskaitiet Latvijas krieviem tuvās Krievijas tautiešus, un nekāda minoritāte jums vairs nesanāks!

Kad sabiedriskās organizācijas “Rietumu krievi” pārstāvji 1998.gadā rīkoja aptauju pie Rīgas Centrālā universālveikala vaicājot, kas ir mūsu ārlietu ministrs, gandrīz 90 % tautiešu automātiski atbildēja, ka tas esot Igors Ivanovs. Bet jautājums, kas šo posteni ieņem “svešajā” Latvijā, jau nebija tik viegli atbildams. Eiroreferendumā vietējie krievi jutās naidīgi Latvijas Republikai un draudzīgi Krievijai, kura taču Eiropas Savienībā nestājas. Tā ka Eiroparlamenta vēlēšanās vēl varam gaidīt pārsteigumus, ja starp astoņiem deputātiem Latviju pārstāvēs arī Alfrēds Rubiks vai Tatjana Ždanoka un varbūt vēl kāds cits, kas ar Latvijas mandātu būtībā pārstāvēs Krievijas Federācijas intereses. Latvijas krievi jūt lielāku kopību nevis ar Latviju, bet ar tuvo Krieviju un tās 119 miljonu tautu, sajūt atbalstu no Krievijas varenajiem plašsaziņas līdzekļiem un Valsts prezidenta, tāpēc nekādi nevar uzskatīt sevi par nacionālo minoritāti. Tāpēc arī interneta diskusijās ir tik izplatīta sacensība savstarpējā apvainošanā, katrai no pusēm pieņemot otro par muļķīgo mazākumtautību.

Daži naturalizējušies vīrieši Eksaminācijas centrā skopi bilda, ka viņus interesē tikai zemes pirkšanas tiesības, kāds cits iedvesmoti klāsta par mīlestību pret Latvijas dzimteni un latviešu valodu. Pēkšņi iezvanās mobilais, un pēc īsas nervozas sarunas šis topošais pilsonis automātiski nokomentē, ka padotie kā arvien visu saputrojuši, kā jau latvieši.

“Es vēlos jo ātrāk kļūt par pilsoni, kamēr mani Latvijas valsts vēl nav paspējusi apmānīt otro reizi. Ja nu līdz ar iestāšanos ES man aizliegs naturalizēties? Šajās globālajās pārmaiņās valstī daudz kas var mainīties, arī naturalizācijas noteikumi,” šādu iracionālu argumentu min krievvalodīgā Anita, kuras vecvecvecāki esot bijuši latvietis un poliete, no Latvijas izbraukuši pirms Pirmā pasaules kara un atgriezušies pēc Otrā. Saskaņā ar likumu, Latvijā dzimušajai Anitai tika liegta automātiskā Latvijas pilsonības piešķiršana.

“Vai nepilsonības institūts parādījās tāpēc, ka krievi varēja nobalsot par Latvijas pievienošanos Krievijai? Vai tāpēc, ka latviešu politiskā elite vēlējās ierobežot cilvēku loku, kas piedalītos privatizācijā?” aizdomājas uzņēmēja Jeļena Černiševa. “Visi mani krievu paziņas Atmodas laikā bija pret atgriešanos lielajā Krievijas kolhozā, tāpēc es drīzāk piekrītu otrajai versijai”, viņa secina.

Krievu vidū izplatīts uzskats, ka Brisele aizstās padomju laiku Maskavu, tāpēc ar tās palīdzību tiek cerēts norādīt Latvijas politiķiem viņu īsto vietu, un arī Maskava tagad var to veicināt. Latvijā latviešu politiķi pieraduši iestāstīt tautai, ka esam vareni un diženi, un tāpēc nepiekāpsimies krieviem, bet Rietumu spiedienam pieaugot, tiek atvērti naturalizācijas logi un no vēlēšanu likuma izņemti valodas ierobežojumi.

Post Scriptum

No 23.septembra valdība noteikusi atlaidi studentiem un skolēniem, invalīdiem, bezdarbniekiem un pensionāriem – par naturalizāciju jāmaksā tikai 3 lati iepriekšējo 10 vietā (strādājošajiem šī nodeva ir 20 latu). Naturalizācijas pārvaldē tiek veikts pētījums, aptaujājot topošos pilsoņus. NP “Teikas” nodaļas vadītāja Ausma Kuļikovska saka, ka starp 40 jau aptaujātajiem cilvēkiem ap 70 % kā galveno iemeslu naturalizācijai min to, ka uzskatot Latviju par savu dzimteni. (Te jājautā – kas tad viņus atturēja no naturalizācijas visus piecus gadus kopš naturalizācijas logu atvēršanas?) Salīdzinājumam varu teikt, ka man no 15 aptaujātiem šādu motivāciju nepārprotami nosauca tikai uzņēmēja J. Černiševa un viņas vīrs Juris, Rīgas politehniskā tehnikuma direktora vietnieks. Aptuveni puse NP aptaujāto uzrādīja, ka viņus mudinājusi Latvijas iestāšanās ES (katram aptaujātajam bija iespēja nosaukt vairākus motīvus). Lielāka daļa to, kas naturalizējas, ir jaunieši. Viņus vairāk interesē braukšana uz ārzemēm – mācību, darba vai sporta dēļ. Pēc A. Kuļikovskas aplēsēm, 18-30 gadus vecu cilvēku ir vismaz 80 %.

Iespējams, ir taisnība Tautas partijas jauniešu organizācijas līderim Ivaram Liepniekam, ka abas tautas visefektīvāk integrē slikti ieradumi: smēķēšana, alkohols un citi. Tāpat kā daudzi latvieši, arī daudzi jaunpilsoņi ir ksenofobiski, baidoties no konkurences ar Eiropu un imigrantu pieplūduma Latvijā un tāpēc grib naturalizēties, lai nenokļūtu “vienā plauktiņā” ar imigrantiem.

___________________

[1]Pagājušā gada septembrī Naturalizācijas pārvalde pieņēma 502 pilsonības gribētāju iesniegumu, bet šogad septembrī – 1155. Kopumā līdz 2003.gada 30.septembrim Latvijas pilsonībā uzņemta 66 251 persona, tai skaitā 8803 nepilngadīgi bērni, kas naturalizējas pēc vecāku lūguma un kopā ar viņiem.

[2] “Latvijas iedzīvotāju motivācija un ekspektācijas attiecībā pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā”.Baltijas Sociālo zinātņu institūts, 2003.


Anna Stroja "Eiroremonts krievu kopienām", Diena, 31.10.2003

Dita Arāja "Gaidāmā Latvijas iestāja ES palielina vēlmi naturalizēties", Diena, 11.11.2003

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!