Raksts

Vai nesodītais nav blēdis?


Datums:
18. aprīlis, 2013


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Neils Photography

Formāli juridiski rituāli, kuru valstī netrūkst, bieži aizstāj patiesu morālu novērtējumu: blēdība paliek blēdība arī tad, kad tā piesegta ar primitīvi maģisku tiesiskuma formulu un palikusi nesodīta.

Shēma ir vienkārša un praksē pārbaudīta:tiklīdz publiski izskanējis Valsts kontroles, KNAB vai kāda cita uzraudzības institūta ziņojums par amatpersonas vai politiķa šaubīgiem darījumiem, ieslēdzas glābjošā rituālā formula- sagaidīsim, atliksim, pagaidīsim līdz tiesas, prokuratūras vai kāda cita arbitra jeb trešās personas slēdzienam.

Arbitra nosaukums ir atkarīgs no tā, kā rokās un cik tālu lieta nonākusi. Kad pati prokuratūra jau ierosinājusi kriminālprocesu, var atlikt līdz tiesas slēdzienam, kamēr KNAB un Valsts kontroles gadījumā procesuāli iedarbināms arī prokuratūrasvai cita procesuāla starpposma mehānisms. Shēmas lietojums pavisam nesen uzskatāmi izmantots Valsts kontroles ziņojumā aizskarto Rīgas brīvostas pārvaldītāju šaubīgo darījumu kopsakarā. Maģiskā formula publiski izteikta 25.marta radiointervijā, kurā Rīgas Brīvostas valdes priekšsēdētāja Andra Amerika izlīdzsvarotā balsī, bez jelkāda emocionāla akcenta, blakus plašam Brīvostas nozīmīguma un panākumu cildinājumam, izskan brīdinošs aicinājums nepārsteigties ar pārvaldnieka brīvlaišanu, bet pagaidīt līdz prokuratūras slēdzienam.Pārliecināšanai retoriski izmantots vienkāršs piemērs ar policista un satiksmes noteikumu pārkāpēja iespējamo dialogu. Iedomātais autovadītājs uz policista konstatēto noteikumu pārkāpumu Amerika kunga balsī atbild ar skaidru un noteiktu ”Nē” („ Jūs sakāt nē, jūs neesat pārkāpis.”) Naivi, taču atbilstoši sofistikai, izskan Rīgas Brīvostas valdes vadītāja didaktiskā pamācība: „Jābūt zināmai kārtībai, kādā tiek pārbaudīts un par pareizu vai nepareizu atzīts jūsu pārkāpums”. Tātad, pārkāpums noticis, tikai pats tā fakts atzīts par perifēru un mazsvarīgu.

Vitāli svarīgāks ir veids, kādā atlikt, vilkt garumā un iziet sveikā. Jauna shēma ar slimošanām vai ārzemju komandējumiem nav jāizdomā, pietiek ar jau zināmo retoriku: tas nav mans, bet „ jūsu pārkāpums”, un jums ar to jātiek galā nebeidzamās tā pareizuma pārbaudēs. Tādā veidā daudzas varas cilvēku nelietības, ciniski noliegtas un atliktas, pazūd neskaitāmu pārbaužu miglā. Turklāt viss notiek likumīgi: demokrātiskā valstī ikvienam ir tiesības uz aizstāvību, juridiskas tiesības, kuras publiski vēstītas atlikšanas formulā, zinot, ka pārkāpuma pareizība laika distances un varas stāvokļa dēļ nesagaidīs ne juridiskuslēdzienu , ne sodu.

Vitāli svarīgāks ir veids, kādā atlikt, vilkt garumā un iziet sveikā.

Pa to laiku KNAB, Valsts kontroles vai citu uzraudzības un kontroles formu autoritāte pamazām dilst. Turklāt patiešām jāšaubās, vai tik lieli valsts līdzekļi tērējami politiskās elites uzraudzībai, ja kontroles institūciju slēdzieni vēl un vēlreiz pārbaudāmi. Sabiedrība, kura gaida un nesagaida „ korumpēto neliešu”[ 1 ] atmaskošanu un pelnītu sodīšanu, spiesta atzīt, ka uzraudzības iestādes ir bezspēcīgas, ja jau joprojām valsts vai pašavaldību gaiteņos pēc katrām jaunām vēlēšanām sastopami tie paši aizdomās turētie, pusnotiesātie vai netiesātie un nenotiesātie. Ļaunākajā gadījumā dažiem nācies nemanāmi un gudri varas telpu atstāt, tomēr minētā dislokācija parasti netiek uzlūkota ne par morālu, ne juridisku sodu. Diez vai tā uzlūkojama arī par vērā ņemamu šķērsli turpmākajai dzīves labklājībai.

Sabiedrība, kura gaida un nesagaida „ korumpēto neliešu” atmaskošanu un pelnītu sodīšanu, spiesta atzīt, ka uzraudzības iestādes ir bezspēcīgas.

(Paturpināsim iedomāto policista un autovadītāja situāciju. Ir trīs iespējamie varianti, kas pavada autovadītāja „ nē.”
Pirmais variants. Taisnība ir autovadītājam, viņš to var pārliecinoši pamatot un tāpēc tiesīgs aizstāvēt sevi, godu un sava „ nē” patiesumu. Ja pārkāpējs tiešām ir pārliecināts un skaidri zina, ka nav vainīgs,tad cēla un taisnīga ir viņa pašaizstāvība.Tādā gadījumā par negodīgu, nekompetentu vai kļūdījušos tikpat taisnīgi sevi jāatzīst policistam vai citam vainotājam.
Otrais variants. Var gadīties, ka zināmas šaubas māc abas puses – ir robežgadījumi, kuri patiešām pārbaudāmi. Tad neitrālās trešās personas klātbūtne var izrādīties nepaizstājama, un abām pusēm atliek godīgā sarunā vienoties par sava „ jā” un „ nē” pareizību.
Trešais variants. Pārkāpējs skaidri zina, ka vainīgs, taču iedarbina jau zināmo„ nē”. Vienam pārkāpumam seko nākamais, un pārkāpumu ķēde turpinās. Pa to laiku drošība uz ceļiem nepieaug, zaudējumu un negadījuma upuru skaits nemazinās. Protams, atzīt savu vainu nav viegli, tačutās atzīšana vismaz dod kādas cerības uz potenciāli drošāku braukšanu turpmāk.)

Brīvostas pārvaldītāji savu kļūdu sola labot, mainot un ražojot likumus, kuros visas par nelikumīgām atzītās darbības turpmāk tiks juridiski pilnīgāk noformētas jeb Amerika kunga vārdiem, „ uzliktas uz papīra”. Likumus patiešām demokrātiski raksta pašu cilvēki no pašu vidus. Tos mūsdienās vairs nepasniedz kāda augstākā vara kā savulaik Mozum morāles normas Sinajas kalnos.
Diemžēl nākas atzīt, ka politiskās elites aprindās Latvijā morālais vērtējums bieži tiek izslēgts, atzīstot to par nenoteiktu un paļaujoties tikai un vienīgi uz formāli juridisku regulējumu. Morāle, kā zināms, ir godprātīga un taisnīga pašvērtējuma, pašnalīzes un pašvadīšanas līdzeklis, kas brīvas izvēles ceļā attur no pašlabuma diktētas rīcības neatkarīgi no tā, ir vai nav darījums aizliegts ar likumu vai „ uzlikts uz papīra”. Krietnai izvēlei nepalīdz pašu politiķu rokām būvēta likumu siena, pret kuru droši atspiesties, lai sargātu sevi no taisnīgu vērtējumu caurvējiem un skandālu vētrām.

Politiskās elites aprindās Latvijā morālais vērtējums bieži tiek izslēgts, atzīstot to par nenoteiktu un paļaujoties tikai un vienīgi uz formāli juridisku regulējumu.

Tas, kā pietrūkst Latvijas politiskajā kultūrā, ir morālā vērtējuma un pašvērtējuma dzīvinošā klātbūtne. To neveicina arī vēlētāji, kuri dažādu, bieži savtīgu apsvērumu vadīti, gatavi balsot par tikumiski apšaubāmiem politiskiem spēlētājiem. Formāli juridiski rituāli, kuru valstī netrūkst, bieži aizstāj patiesu morālu novērtējumu: blēdība paliek blēdība arī tad, kad tā piesegta ar primitīvi maģisku tiesiskuma formulu un palikusi nesodīta.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!