Raksts

Vai mēs to pierādījām?


Datums:
05. novembris, 2007


Autori

Gunta Anča


Pēc kāda brīža meklējumiem gan vārdnīcās, gan internetā guvu apstiprinājumu savām aizdomām – blogs gluži latviskotā tulkojumā nozīmē dienasgrāmata, tikai tāda, kas rakstāma datorā un visiem droši rādāma. Tad nu arī rakstīšu par tiem brīžiem, kas aizķērušies atmiņā un likuši par kaut ko padomāt.

4. novembris – pamostos no rīta un pametot skatu uz logu gribas jautāt – kāpēc tā – kāpēc saulainas un skaidras debesis ir tieši šodien – nevis vakar – dienā, kad tas bija tik ļoti vajadzīgs. Mamma ceļoties, komentē, ka Dieviņš Latvijas tautai uzlicis pārbaudījumu – lai pierādītu, cik stipri esam, cik droši un bezbailīgi – vismaz no slapja sniega pārslām un aukstām vēja brāzmām…

Vai mēs to pierādījām? No vienas puses – jā – jo neraugoties uz sniegu, vēju un aukstumu tauta pulcējās. Ja tik būtu vairāk vietas, ja tik būtu vairāk iespējas līdzdarboties arī tiem, kas apstājušies mazajās Vecrīgas ieliņās līdzās Doma laukumam, tad noteikti saskaitītu ne tikvien jau iepriekš gaidītos 10 tūkstošus, bet iespējams vēl daudz, daudz vairāk.

Es uz sapulci neaizgāju – paliku TV vērotāja lomā. Skatījos – gaidīdama, kad pārņems tās sajūtas, kuras valdīja pirms gandrīz 20 gadiem. Uz skatuves kāpa dažādi cilvēki un runāja par dažādām lietām, bet sajūta kā nenāca, tā nenāca. Dažas runas bija trāpīgākas, dažas – nē, bet tomēr neviena no tām nelika tautai nodrebēt sajūsmā un pacelties, lai pierādītu savu spēku kaut vai vienotā kopības sajūtā.

Tad atnāca Prezidents. Šķiet izskrējis no mājām, lai skaļi sauktu – es esmu kopā ar jums – tauta, bet, kamēr sasniedzis Doma laukumu – apdomājies, vai tie ir pareizie vārdi, ko Prezidents drīkst teikt? Un laikam, sapratis, ka visu, kas uz sirds, pateikt nedrīkst, kāpj uz skatuves pavisam negatavs sarunai ar tautu.

Un te jau kārtējo reizi gribas jautāt, ko šajā dienā dara Prezidenta padomnieki? Vai viņi, baudot paredzēto brīvdienu, aizgājuši uz trušu izstādi, tik svarīgā brīdī atstājot valsts Prezidentu vienu – bez apsardzes, bez padoma, bez iespējas parunāties ar kādu. Jo, kā zināms, tikai sarunā dzimst patiesība. Jau kuru reizi viņš ir viens – bez sagatavotas runas un labiem argumentiem, viens sapulcē, kura viņu nav ne īsti gaidījusi, ne pieņēmusi. Gluži kā apstiprinājums teiktajam skan vārdi – Viens Prezidents neko nevar izdarīt!

Tomēr sapulcei beidzoties gandarījuma sajūta nav radusies – skaisti, skaļi un droši vien patiesi vārdi skan Raudsepa kunga nolasītajā aicinājumā, tomēr tie ir tik aug(k)sti, ka katrs ir gatavs parakstīties – pat Kalvītis un visi tie, ko šajā brīdī esam ierindojuši kara takas pretējā pusē.

Bet tiem cilvēkiem, kuri par spīti visam bija pulcējušies Vecrīgā un arī tiem, kuri sēdēja pie savu televizoru ekrāniem, sirdī patiesi vēlēdamies būt tur, ir vajadzīga konkrētāka darbība, saprotamāks uzdevums, kura dēļ ir vērts zaudēt savu brīvo laiku, savu kāju sausumu un iespējams pat gadu gaitā izveidoto vienaldzību, uzdevums, kas liek saprast – mēs varam to izdarīt un varam izdarīt tikai kopā. Varbūt tas ir tik daudz skandētais „Atlaist Saeimu!”?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!