Raksts

Vai mazākuma valdība var būt ilgtspējīga?


Datums:
16. marts, 2004


Autori

Daunis Auers


Foto: G. Dieziņš © AFI

Vairums Latvijas mediju politisko komentētāju turpina ticēt pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados populārajam uzskatam, ka mazākuma valdības ir nestabilas un īslaicīgas, lai gan jaunākie pētījumi to apgāž. Ko tas mums vēsta par pašreizējo Latvijas valdību, un kādi klupšanas akmeņi paredzami tās ceļā?

Daudzi Latvijas politiskie komentētāji uzskata, ka Induļa Emša mazākuma valdība ir nolemta nestabilitātei un neefektīvai darbībai, jo tai nav parlamenta vairākuma. Šis arguments ir saprotams – mazākumvaldība, kuras kontrolē ir mazāk nekā puse no parlamenta balsīm, ir nolemta neuzticības balsojumam. Galu galā, lielākā daļa no Latvijas valdībām parasti izdzīvo tikai vienu gadu. Tomēr, akadēmiskie pētījumi, kas analizē šos jautājumus salīdzinošā perspektīvā, norāda arī uz citiem iespējamiem iznākumiem. Šī īsā raksta mērķis ir ievietot Latvijas situāciju plašākā starptautiskā kontekstā, aplūkojot mazākuma valdību derīgumu.

Valdības koalīciju veidošanas loģikai veltīts ne mazums akadēmisko pētījumu. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados politikas pētnieki uzskatīja, ka proporcionālās pārstāvniecības sistēma rada koalīcijas, kurām parlamentā ir minimāls balsu pārsvars (citiem vārdiem sakot, minimālais partiju skaits, lai izveidotu vairākuma koalīciju). Lai gan arī mazākuma valdības bija iespējamais šīs sistēmas produkts, tās tika uzskatītas par nestabilām, īslaicīgām koalīcijām, kas rada vājas valdības, jo tām jādzīvo pastāvīgās neuzticības balsojuma bailēs. Lielākā daļa no Latvijas mediju politiskajiem komentētājiem turpina ticēt šai likumsakarībai.

Un tomēr, vēlākie pētījumi, kas veikti par šo jautājumu, lielā mērā diskreditē šo tradicionālo pieeju. Maikls Lavers (Michael Laver) un Normans Šofīlds (Norman Schofield) 1991. gadā publicēja pētījumu par valdībām, kas no 1945. gada līdz 1987. gadam veidotas divpadsmit Eiropas valstīs[1]. Pētnieki secināja, ka visas pētītās valstis piedzīvojušas mazākuma valdības. Patiešām, no 218 šajā laikā veidotajām valdībām, 33% bija mazākuma valdības, kamēr 21% bija pārāk lielas (tajās bija vairāk partiju nekā nepieciešamais minimālais pārsvars parlamentā). Pētnieki atklāja, ka mazākuma valdībām Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā bija tendence būt visstabilākajām[2]. Jāpiebilst, ka Kāres Stroma (Kaare Strom) pētījumi, pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, ka mazākuma valdības ir neefektīvas, pierādīja, ka starp mazākuma un vairākuma valdībām nav vērojamas atšķirības darba un rezultātu ziņā.[3]

Alans Vears (Alan Ware) norāda, ka sekmīgai mazākuma valdības darbībai ir divi priekšnoteikumi[4]. Pirmais, sadrumstalota parlamenta opozīcija, kurai grūti vienoties kopējā darbā pret valdību. Otrs, konflikta iespējamībai mazākuma valdībā jābūt mazākai nekā nākošajā iespējamajā vairākuma valdībā. Ko tas mums vēsta par pašreizējo Latvijas valdību?

Pirmkārt, runājot par sadrumstalotību, nav šaubu, ka Induļa Emša valdībai parlamentārā opozīcija ir dziļi polarizēta – vienā pusē TB/LNNK un Jaunais Laiks, otrā – kašķīgo krieviski runājošo partiju grupa. Šo abu pušu patstāvīgā apmētāšanās ar aizvainojošām replikām padara neiespējamu šo pretišķīgo parlamenta grupu vienotību pret Emsi. Izskatās, ka premjers gatavojas šīs nesaskaņas izmantot, atkarībā no tēmas veidojot “lēkājošo vairākumu”, kad mazākuma valdība veido dažādas alianses ar opozīciju, atkarībā no konkrētā apskatāmā jautājuma. Piemēram, Eiropas Savienības un NATO jautājumos Emsis paļausies uz JL un TB/LNNK atbalstu, bet drošības dienestu jautājumos (KNAB vadītāja apstiprināšana), biedrosies ar krieviski runājošo partijām. Šādā veidā mazākuma valdība var būt efektīva savas politiskās dienas kārtības realizētāja.

Un tomēr, lai gan ideoloģiskās nesaskaņas opozīcijā var sekmēt valdības koalīcijas ilglaicīgumu, var būt arī otrādi. Ideoloģisku pretrunu plosītam kabinetam izdzīvošanas iespējas var būt mazākas nekā vienotam, jo tā locekļi ir nemitīgi spiesti pieņemt smagus kompromisus[5]. Vai Emša kabinets ir vienots grupējums? Vispārīgi runājot, visas trīs koalīcijas grupas ir programmatiski līdzīgas, ja runa ir par ārlietām vai ekonomiskiem jautājumiem, to atšķirība sociālās un reģionālās politikas ziņā ir minimāla. Savukārt izglītības reforma var koalīciju sašķelt, ja nacionālistiskā Tautas partija (TP) “saķersies” ar jaunizcepto multietnisko Latvijas Pirmo partiju (LPP). Vēl vairāk, dažādām korporatīvajām grupām, no kuru makiem šīs partijas tiek dāsni finansētas, var būt atšķirīgas idejas par privatizāciju un citiem specifiskākiem ekonomiskās politikas aspektiem.

Cik harmoniska būtu cita, alternatīva koalīcija? Atceroties naidīgo kašķēšanos starp TP un JL gan pirms, gan pēc 2002. gada vēlēšanām, vistuvākajā nākotnē grūti iedomāties šīs partijas kā koalīcijas partnerus, lai gan to programmas ir ļoti līdzīgas, un ir maz šaubu par to, ka tās būs nākamās valdības kodols. Pie tam, krieviski runājošā Tautas saskaņas partija visticamāk turpinās atbalstīt Emša valdību, jo uzskata to par labāku nekā jebkuru citu iespējamu alternatīvu, kurā būtu nacionālistiski agresīvākās TB/LNNK un JL.

Ironiski, bet visticamāk šie apstākļi arī veicinās Emša valdības krišanu. Kamēr opozīcija ir sašķelta, un koalīcijas partijas visā visumā vienotas, un jēdzīga alternatīva tuvākajā laikā neiespējama, uz koalīcijas iespējamo sabrukumu norāda Latvijai specifiskie politiskie apstākļi. Sabiedrisko aptauju dati pierāda, ka latviešu vēlētāji pārliecinoši balso par etniskajām latviešu partijām. Izgāšanās 2002. gada vēlēšanās, kas piemeklēja LSDSP un, mazākā mērā arī TB/LNNK, sekoja šo partiju flirtam ar krieviski runājošo bloku Rīgas pašvaldībā. Nav šaubu, ka TP un Zaļo un zemnieku savienība šo faktoru ļoti labi apzinās un savu sadarbību ar krieviski runājošajiem pārtrauks, tuvāk nākot 2006. gada parlamenta vēlēšanām. Tomēr pašreizējā periodā Emša valdība var pierādīt sevi kā programmatiski vienotāku un efektīvāku, nekā visumā tiek uzskatīts.

________________

[1] Michael Laver and Norman Schofield (1991), Multiparty Government. Oxford University Press: Oxford. Pētījumā aplūkota Austrija, Beļģija, Dānija, Somija, Vācija, Islande, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija un Zviedrija.

[2] Zviedrijā mazākuma valdības (nemainīgā Sociāldemokrātu vadībā) dominēja 20.gs. Zviedrijas politikā. Taču mainījušies ir sadarbības partneri – no lauksaimniekiem gadsimta vidū, pie komunistiem sešdesmitajos gados, līdz ekskomunistiem un zaļajiem pēdējā laikā.

[3] Kaare Strom (1985), ‘Party Goals and Government Performance in Parliamentary Democracies’ pp. 738-754 in The American Political Science Review. Vol. 79, No. 3

[4] Alan Ware (1996), Political Parties and Party Systems. Oxford University Press: Oxford p. 339

[5] Paul Warwick (1994), Government Survival in Parliamentary Democracies. Cambridge University Press: New York


I.Emša valdības deklarācija

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!