Raksts

Vai mācību grāmata visiem skolniekiem?


Datums:
15. novembris, 2004


Autori

Marina Krupņikova


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Latviešu un krievu valodā izdoto mācību grāmatu piedāvātajā realitātē latvieši un krievi ignorē viens otru un tās lasot ir grūti noticēt, ka visi šie kristapi, lienes, nikolaji un olgas dzīvo vienā un tajā pašā valstī, rotaļājas tajos pašos pagalmos un iet uz tiem pašiem kinoteātriem.

Latvijas daudznacionālajā sabiedrībā pēdējā laikā ir pieaugusi interese par multikulturālisma principiem un to iekļaušanu izglītības procesā, tomēr multikulturālisms Latvijā joprojām ir samērā jauna parādība. Daļēji ārpus ievērības loka palikusi ļoti svarīga multikulturālās izglītības dimensija: dažādu etnisko grupu aptveršana un līdzsvarota pārstāvniecība, atzīstot to vienlīdzīgās tiesības ne tikai uz izglītību, bet arī uz izglītības saturu.

Cik lielā mērā Latvijā publicētas mācību grāmatas atspoguļo mūsu valsts daudznacionālo iedzīvotāju sastāvu, mazākumtautību ieguldījumu kopējā vēsturē un kultūrā, un ikdienas mijiedarbību starp majoritāti un minoritātēm? Kā mācību grāmatas atbalsta sabiedrības integrācijas procesu – vai tajās atrodami etniskie, kultūras un reliģijas stereotipi, aizspriedumi un subjektivitātes? Vai grāmatas sagatavo bērnus dzīvei Eiropas Savienībā, kura kļūst aizvien daudzveidīgāka?

Ar mērķi sniegt vismaz daļējas atbildes uz šim jautājumiem, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs ar ASV vēstniecības Sabiedrisko lietu nodaļas finansiālu atbalstu īstenoja pētījumu “Daudzveidība Latvijas mācību grāmatās”. Pētījuma ietvaros analizējām astoņdesmit vienu 1.-9. klašu mācību grāmatu, kas izdotas Latvijā gan latviešu, gan krievu valodā.

Pētījuma rezultāti ļauj secināt, ka mazākumtautības ir maz pārstāvētas mācību grāmatās latviešu valodā, tāpat kā latvieši – mācību grāmatās krievu valodā. Piemērām, no kopēja personāžu skaita grāmatās latviešu valodā, 43,8% ir latviešu izcelsmes personāži, un 2,6% – krievu izcelsmes personāži. Līdzīga situācija ievērota mācību grāmatās krievu valodā – tur krievu izcelsmes personāži ir pārstāvēti ar 39,3%, kamēr latviešu izcelsmes personāži – tikai ar 2,2%. Gan latviešu, gan krievu valodā publicētas mācību grāmatas visai vāji ir pārstāvētas citas Latvijas mazākumtautības: piemērām, lietuviešu izcelsmes personāži sastopami tikai 1,1% gadījumu, poļi – 0,98%, igauņi – 0,8%, čigāni – 0,02%, bet baltkrievi nav minēti vispār.

Analizētajās mācību grāmatās latviešu un krievu valodā pastāv divas atšķirīgas informācijas telpas, kas reti saskaras. Tajās nav daudz stereotipu, jo mācību grāmatu piedāvātajā realitātē latvieši un krievi ignorē viens otru. Tiem, kas mācās no grāmatām latviešu valodā, var rasties iespaids, ka Latvija ir monokultūras valsts, kuru apdzīvo tikai etniskie latvieši; savukārt mācību grāmatas krievu valodā raksturo Krievijas realitāti, izslēdzot latviešu iedzīvotājus un tikai retumis pieminot Latviju. Lasot mācību grāmatas ir grūti noticēt, ka realitātē visi šie kristapi, lienes, marutas, kā arī nikolaji, olgas un ivani dzīvo vienā un tajā pašā valstī, staigā pa tām pašām ielām, rotaļājas tajos pašos pagalmos un iet uz tiem pašiem kinoteātriem. Spriežot pēc mācību grāmatām, rodas arī iespaids, ka latviešu un krievu valodā runājošajiem nav kopēju tradicionālo svētku. Mācību grāmatas vāji atspoguļo ikdienas mijiedarbību starp latviešiem un mazākumtautībām, vai neatspoguļo to vispār.

Šis nerakstītais likums stingri ievērots, piemēram, matemātikas mācību grāmatās – grāmatās latviešu valodā sastopami tikai un vienīgi latviešu personāži, turpretī mācību grāmatās krievu valodā, lai lasītājiem liktu saskaitīt, atņemt, reizināt un dalīt, tikai taņas un vitjas dala cits citam ābolus, iepērkas veikalā un ceļ smilšu pilis. Turklāt, ja tiek publicētas divas identiskas mācību grāmatas – latviešu valodā un krievu valodā (parasti latviešu valodā sarakstītā grāmata tiek tulkota krieviski), oriģinālie latviešu personvārdi nomainīti ar krievu personvārdiem. Piemēram, grāmatā “Matemātika 4. klasei”, kas publicēta abās valodās, Andris, Brencis un Centis pārtop par Mišu, Pašu un Gošu, Aija kļūst par Allu, tikai retumis atstājot pāris latviešu personvārdus. Nav skaidrs, kādam mērķim kalpo pastāvīga etnisko latviešu un cittautiešu nodalīšana mācību grāmatu tekstos, bet tā nekādā gadījumā neveicina sabiedrības integrācijas procesu.

Mācību grāmatu autoriem bieži ir etnocentrisks skatījums uz “trešās pasaules” – Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas – valstu iedzīvotājiem. Ja ar Eiropu un pārējo Rietumu pasauli mācību grāmatas sliecas iepazīstināt no tūrisma ceļvežu pozīcijām, tad “trešās pasaules” valstu ilustrācijas drīzāk iederētos tautas attīstības pārskatos. Nekristīgo reliģiju atspoguļojumā to pamatprincipu izklāsta vietā galvenais akcents likts uz nesvarīgiem un no kristietības viedokļa “neparastiem” paradumiem, kā arī uzsvērti to fundamentālistiskie aspekti. Migrācijas jautājumi aplūkoti pamatā no negatīvā skatupunkta – kā etnisko konfliktu cēlonis un pat priekšnoteikums, neminot migrācijas pozitīvos aspektus. Piemēram, ģeogrāfijas mācību grāmata 8. klasei informē lasītājus, ka “Gandrīz visās Dienvidaustrumāzijas valstīs dzīvo liels imigrantu skaits no Ķīnas un Dienvidāzijas valstīm. Tādēļ bieži nākas dzirdēt un lasīt ziņas, ka gan vienas valsts teritorijā, gan atsevišķās valstīs starp dažādām tautām notiek etniski konflikti”. Analīzes gaitā konstatējam arī vairākus pozitīvus piemērus un iestrādes. Labs piemērs ir matemātikas mācību grāmata 3. klasei, kurā līdzās Kasparam, Ilzei un “Ozolu ģimenei” arī “Sokolovas kundze” un “Petrovu ģimene” brauc autobusā, iepērkas universālveikalā un dodas sēņot. Savādi, ka pat “Vudi” (acīmredzot “Woods”) nokļuvuši šīs grāmatas lapās, jo tās autori konkrētu uzdevumu ilustrācijai mēģinājuši iedomātās situācijās iekļaut tādus pašus cilvēkus, kādi ir mums līdzās reālajā dzīvē.

Jācer, ka šī pētījuma rezultāti un secinājumi būs interesanti gan skolotājiem un vecākiem, gan arī mācību grāmatu autoriem, izdevējiem un Izglītības satura un eksaminācijas centra darbiniekiem, kuri kontrolē mācību grāmatu saturu. Līdz šim izmantotie grāmatu vērtēšanas kritēriji attiecībā uz sabiedrības integrāciju un mazākumtautību integrāciju ir pārāk vispārīgi un pieļauj ļoti plašas, neskaidras interpretācijas iespējas, tāpēc ieteicams tos pārskatīt. Kritēriju izstrādes procesā vēlams iesaistīt sabiedrības integrācijas jautājumu speciālistus, kā arī mazākumtautību kopienu un reliģisko konfesiju pārstāvjus. Iespējams, ka mazākumtautību lietu ekspertus būtu noderīgi iekļaut arī mācību grāmatu izvērtēšanas komitejā.


Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!