Foto: © AFI
Skaidras normas un realizācijas mehānismi likumprojektā aizstāti ar populistiskiem lozungiem. Nesaprotamas ir pretenzijas uz "priekšvēlēšanu aģitācijas likumu", ja no visas publiskās informācijas telpas projekts pievēršas tikai radio un televīzijai, kā arī pašvaldībām, valsts un pašvaldību komercsabiedrībām.
Jaunā “Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma” projektā ir pārrakstīti lieli gabali no likumiem “Par aģitāciju radio un televīzijā pirms pašvaldību vēlēšanām” un “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām”. Un kaut gan projekts pirmajā pantā sola, ka šī jaunā likuma mērķis būs nodrošināt sabiedrības intereses saņemt vispusīgu, objektīvu un patiesu informāciju, būtībā kopā ar tekstu ir pārrakstītas arī iepriekšējo likumu problēmas – likumā nav konceptuālas skaidrības, kā tas reāli veicinās caurspīdīgumu un godīgumu priekšvēlēšanu kampaņā un kā tiks nodrošināta tā darbība.
Dažas jaunās regulācijas normas elektroniskajiem medijiem par socioloģisko datu neiekļaušanu raidījumos, par slēptās reklāmas aizliegumu, reklāmas laiku izcenojumu savlaicīgu paziņošanu u.c. ir tāda kā vīģes lapiņa, ar kuru varēs piesegties Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTVP), lai apliecinātu, ka tā aktīvi darbojusies.
Pēc likuma projekta piedāvātās definīcijas par “priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu” var atzīt gandrīz vai visu, ko raida radio un televīzijā, pieminot vēlēšanas un partijas (izņemot, protams, vēlēšanu komisiju oficiāli izplatītu informāciju, ko atļauj likuma projekts). Tikpat labi par “priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu” var neatzīt pusstundu un vēl garākus raidījumus, ja tie nesatur tiešu vai netiešu aicinājumu balsot. Kā liecina visu iepriekšējo vēlēšanu pieredze, tikai patoloģiski propagandisti televīzijā un radio atklāti aģitē par sevi un savu partiju, bet visi pārējie deputātu kandidāti un viņu līdzjutēji stāsta par darbu, ģimeni, hobijiem, nākotnes plāniem utt., utt.
NRTVP ar šo likumu nekādas īpašas jaunas kompetences un atbildības par reklāmu un slēpto reklāmu radio un televīzijā neuzņemas, jo 2000. gada 10. janvārī izsludinātajā “Reklāmas likumā” tai jau ir deleģētas visai plašas tiesības valsts politikā un uzraudzībā reklāmas jomā. Vienīgi – nav pateikts, ka reklāma ir reklāma neatkarīgi no tā, vai tā cenšas auditoriju pamudināt izvēlēties ziepes vai partijas.
Tas, ka likums deklarē, ka “slēpta priekšvēlēšanu reklāma radio un televīzijā ir aizliegta”, vēl nav garantija, lai elektroniskajos medijos tās nebūtu vai par tās raidīšanu kāds tiktu sodīts. Minūšu un sekunžu saskaitīšana ir visai naivs un vecmodīgs veids, kā mērīt iespējamo ietekmi uz auditoriju. Kādai organizācijai ir jāekspertē šie gadījumi un, ja nepieciešams, jāierosina lieta tiesā par likuma pārkāpumu. Attiecībā uz radio un televīziju nevajadzētu rasties problēmām, jo ir NRTVP, kas šīs funkcijas varēja uzņemties jau pirms šī jaunā likuma projekta.
Toties visos citos gadījumos, kad partijas un to reklāmas kampaņu organizatori un realizētāji būtībā nodarbojas ar garīgu vardarbību pret plašu publiku, kuras dzīves vide tiek pārsātināta ar politisko reklāmu, reāli nav neviena spēka, kas šos procesus spētu ietekmēt. Nesaprotami, kāpēc projekts pretendē saukties par “priekšvēlēšanu aģitācijas likumu”, ja no visas publiskās informācijas telpas pievēršas tikai radio un televīzijai un pašvaldībām, kā arī valsts un pašvaldību komercsabiedrībām. Turklāt par pēdējo darbībām ir vēl neskaidrākas normas nekā par radio un televīziju. Ja prese, radio un televīzija (izņemot “Latvijas Radio” un “Latvijas Televīziju”) ir dažāda veida komercsabiedrības, kas pašas var noteikt, cik maksās reklāmas laukumi un kā tie tiks pārdoti, tad transporta pieturu būdiņas un citi vides objekti, kuri tiek pārpildīti ar reklāmām nav pašvaldību privātie īpašumi. Un sabiedrībai ir ne tikai tiesības zināt, kāds ir finansiālais ieguvums pašvaldībai no reklāmai izmantotajām platībām, bet arī ar likumu noteikt kārtību, kā un cik daudz šīs platības politiskie spēki var izmantot priekšvēlēšanu reklāmai.
Dažādu regulācijas normu noteikšana tikai priekšvēlēšanu laikam ir vēl viena vīģes lapiņa, šoreiz tam, ka valsts un pašvaldības kā institūcijas un arī to telpas regulāri bez maksas tiek izmantotas dažādās politiskās darbībās, kas vērtējamas kā aģitācijas un pašreklāmas aktivitātes. Atcerēsimies paseno finansu ministra Gundara Bērziņa virtuālo dzīvi Finansu ministrijas telpās un nesenās Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes uzstāšanās LB preses konferencēs LB telpās par savām partijiskajām interesēm.
Latvijas likumdošanas līdzšinējā prakse liecina, ka likumi pacieš visu (neskaidrus formulējumus, sliktu valodu, pretrunas utt.). Tāpēc likumsakarīga arī šajā projektā ir skaidru normu un saprotamu to realizācijas mehānismu aizstāšana ar populistiskiem lozungiem, ka jāievēro “vispārpieņemtās ētikas un morāles normas”, “Latvijas valstī pastāvošā sabiedriskā iekārta un labie tikumi”.
Kārtējā likuma pārrakstīšana tāpēc dos patiešām zināmas tehniskas ērtības likuma lietotājiem (divu likumu vietā varēs lietot vienu, sistematizēti dažādi ar kampaņām saistīti laika periodi u.c.), dažus skandālus par priekšvēlēšanu kampaņu, kas atsvaidzinās ziņu pārraides, bet nenodrošinās sabiedrības intereses saņemt vispusīgu, objektīvu un patiesu informāciju, jo likums neparedz mehānismu, kā ietekmēt cēloņus, kas dod medijiem iespējas raidīt slēptu reklāmu, un kontrolēt procesus.
Likums "Par aģitāciju radio un televīzijā pirms pašvaldību vēlēšanām"
Likums "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām"