Foto: AFI
Ja Igaunijā skolotāju algas ir lielākas, ja Latvijā vairāki tūkstoši bērnu neiet skolā, tas nav finansu trūkuma dēļ. Mums nav ne īpaši vairāk, ne mazāk naudas, kā citiem ar līdzīgu ekonomikas līmeni - Latvijas problēma ir neefektīvu resursu izmantošana. Diemžēl nebūs iespējas pārraut apburto loku bez radikālas valsts izglītības finansējuma reformas, nodrošinot konkurētspējīgu skolotāju atalgojumu un efektīvu mācību iestāžu tīklu.
Atbilde pirmajā acumirklī šķiet tikai viena, – jā, protams, mums katastrofāli trūkst naudas, skolas ir nolaistas, skolotāji mazapmaksāti, studenti nespēj finansēt studijas. Sarakstu ar problēmām, kuru saknes, spriežot pēc domu apmaiņas presē un ikdienas sarunām, slēpjas hroniskā finansējuma trūkumā, varētu vēl turpināt.
Tomēr es gribētu izvirzīt diskusijai strīdīgu viedokli, kas līdz šim nav sevišķi apspriests, vēl jo vairāk nav populārs politikas veidotāju vidē un varētu likties dīvains plašākai sabiedrībai.
Latvijas izglītībai nevajag vairāk naudas!
Protams, ir nepieciešama atruna. Absolūtos skaitļos uz vienu skolēnu izglītības izmaksas Latvijā ir ievērojami zemākas nekā salīdzinoši ASV, Zviedrijā, Vācijā un citās pasaules attīstītākajās valstīs. Protams, izglītībai ir savas “fiksētās” izmaksas un cena par noteiktu kvalitāti pasaulē ir līdzīga. Tāpat kā naftas cenām ir tendence pasaulē izlīdzināties, arī skolu celtniecība, remonti, apkure, mācību līdzekļu izdošana, datoraprīkojums prasa līdzīgus finansu ieguldījumus, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, neatkarīgi no tā, vai valsts ir liela vai maza, bagāta vai nabaga. Darbaspēka atalgojums, saprotams, atšķiras, sevišķi domājot skolotāju algas, taču taupīšana uz darbaspēka rēķina ir kopēja parādība visā tautsaimniecībā, ne tikai izglītībā. Veidojas noslēgtais loks. Zemākas investīcijas izglītībā rada zemāku izglītības kvalitāti, kas savukārt noved pie zemākas kvalitātes un konkurētspējas darbaspēka, kas savukārt rada zemāku kopproduktu utt.
Kur ir izeja? Vai Latvija ir nolemta mūžīgai atpalicībai? Vai varbūt vajadzētu kāpināt izglītības izmaksas uz vienu skolēnu līdz Zviedrijas līmenim, lai pārrautu šo loku?
Pirmkārt, būsim reālisti. Latvijas apstākļos pie mūsu iekšzemes kopprodukta, kas nepārsniedz 5000 USD gadā pēc paritātes pirktspējas uz vienu iedzīvotāju, tas nozīmētu lielāko daļu valsts budžeta ziedot tikai izglītībai. Šaubos, vai pat referendumā par to nobalsotu vairums pilsoņu, nerunājot par sabalansēta valsts budžeta veidošanu daudz maz atbildīgu politisko partiju koalīcijas sarunās.
Otrkārt, naudas trūkums ir relatīvs. Latvija no sava IKP velta izglītībai apmēram 6,5 %. Tas nav maz. Procentuāli tas atbilst minēto pasaules attīstītāko valstu līmenim. Tas atbilst arī citu Centrālās un Austrumeiropas valstu līmenim. Katrai valstij, katrai sabiedrībai ir līdzīgas vajadzības un līdzīgas budžeta struktūras – pensijas un sociālais nodrošinājums, drošība, veselības aizsardzība, izglītība. Ja valstis, sevišķi Eiropā, tiecas izlīdzināt atšķirības starp minētajām politikas jomām, tas neizbēgami atspoguļojas arī valstu budžetu struktūrās – procentuālās atšķirības kļūs arvien mazākas.
Tēze, ka katra sabiedrība var atļauties tērēt tik, cik ir nopelnījusi, ir neapšaubāmi patiesa. Tas nozīmē, ka absolūtos skaitļos izglītības finansējums Latvijā nevar būtiski palielināties, būtiski nepalielinoties kopproduktam.
Tātad, mums ir jāmeklē iespējas atrast veidu, kā efektīvāk izmantot esošos resursus. It sevišķi, ja mēs redzam, ka pie līdzīga salīdzinoša finansējuma apjoma uz vienu izglītojamo Latvijas rezultāti būtiski atpaliek no citu reģiona valstu izglītības sistēmu rezultātiem. Ja Igaunijā skolotāju algas ir ievērojami lielākas nekā Latvijā, ja Polijas pilsoniskās izglītības starptautisko salīdzinošo pētījumu rezultāti būtiski apsteidz Latvijas, ja Latvijā vairāki tūkstoši bērnu skolas vecumā neiegūst izglītību, tas nav finansu trūkuma dēļ. Mums nav ne īpaši vairāk, ne mazāk naudas, kā citiem ar līdzīgu ekonomikas līmeni.
Latvijas izglītības problēmas saistās pirmkārt ar neefektīvu resursu izmantošanu. Latvijā ir saglabājies tradicionāli blīvs skolu tīkls ar novecojušu infrastruktūru, lieliem energoizdevumiem un relatīvi zemu klašu piepildījumu, kas neatbilst šodienas iedzīvotāju blīvumam un kvalitātes prasībām. Latvijā ir viena no pasaulē augstākajām skolēnu – skolotāju skaita attiecībām, aptuveni viens skolotājs uz desmit audzēkņiem, ko veicina un nosaka gan lielais skolu skaits, gan šaurā pedagogu kvalifikācija. Vidusskolā, lai kvalificēti pedagogi mācītu plānā paredzētos priekšmetus, ir vajadzīgi vismaz 20 pedagogi. Tas nozīmē vismaz 400 skolēnus, ja rēķinām proporcionālo attiecību starp pedagogu un skolēnu skaitu, kādu var atļauties uzturēt attīstīto valstu izglītības sistēmas. Mums ir ļoti maz skolu ar mazāku pedagogu “komplektu”, turpretī daudz – ar mazāku skolēnu skaitu. Var saprast izglītības politikas veidotājus. Pustukšās mazākumtautību skolas nevar slēgt politisku iemeslu dēļ. Mazās lauku skolas neļauj apvienot pašvaldību intereses – arī politiskas. Valsts nodrošinātās skolotāju algas pat neraugoties uz skolu ēku uzturēšanas izdevumiem palīdz saglabāt relatīvi stabilu sociālo vidi citādi ekonomiski depresīvos pagastos.
Tādēļ nav brīnums, ka Latvijā ir tik zemas skolotāju algas, kādas tās ir – relatīvi vienas no zemākajām reģionā. Bagātākās pašvaldības cenšas kompensēt valdības nespēju risināt šo problēmu un piemaksā skolotājiem, tādejādi deformējot labi domāto valdības principu – vienādu atalgojumu visiem skolotājiem ar vienādu kvalifikāciju. Savukārt iespējas izglītības sistēmai – mācību iestādēm – piesaistīt citu, ne valsts finansējumu, ir visai ierobežotas. Skolas, kas to dara, ir spiestas izkopt sava veida “izglītības ēnu ekonomiku”. Latvijā nepastāv nodokļu atlaižu sistēma, kas stimulētu privātas investīcijas izglītības sistēmā.
Diemžēl nebūs citas iespējas pārraut apburto loku, ko minēju iepriekš, bez samērā radikālas valsts izglītības finansējuma reformas, kuras pamatkomponenti būs konkurētspējīga skolotāju atalgojuma sistēma un efektīvs mācību iestāžu tīkls.
Var protams, lietot argumentu, ka tauta mūs nesapratīs, jeb, kamēr Latvija nebūs tik bagāta kā Zviedrija, neko uzlabot nav iespējams. Es ticu, ka Latvijas tauta ir spējīga saprast pamatotas un nepieciešamas reformas, ja politikas veidotāji ir spējīgi tās sagatavot, pamatot un apspriest sabiedrībā. Es nepiekrītu, ka nabadzība ir attaisnojums muļķībai, bezdarbībai vai sliktam darbam jebkurā jomā, tajā skaitā izglītībā un politikā.
"Izglītības politika ministrijas azotē" (intervija ar S. Heinemanu)