Foto: Bluedharma

Trešā eseja par KTK viedokli par Satversmes negrozāmo kodolu. Šoreiz vairāk par filozofiju.

„Subjekta identitāte ir nesaraujami saistīta ar tā esību. Subjekts nevar eksistēt bez savas identitātes – tad tas nav identificējams kā subjekts ar savu gribu, rīcību un pozīciju attiecībās ar citiem subjektiem, apkārtējo pasauli. Subjekts sākas ar to, ka iegūst savu identitāti, un beidzas ar to, ka šī identitāte beidz eksistēt. Subjekta identitātes iznīcināšana nozīmē subjekta paša iznīcināšanu.”
(KTK atzinums, 66.tēze)

„Ja saikne starp šiem konstitūcijā iekodētajiem ārpusjuridiskajiem valsti raksturojošiem valststiesiskajiem elementiem un konstitūciju mainās – vai nu tādēļ, ka mainās paši šie elementi, vai arī tādēļ, ka konstitūcija tiek grozīta un tāpēc uz šiem elementiem vairs nebalstās un neatsaucas, tad mainās arī pašas valsts valststiesiskā identitāte un tas var nozīmē līdzšinējās valsts likvidāciju.”
(KTK atzinums, 97.tēze)

KTK atziņa par to, ka Satversmei ir kodols, lielā mērā balstās pieņēmumā kā Latvijai kā valstij ir kāda esenciāla identitāte, bez kura „Latvija nebūtu Latvija” un kurai laika gaitā nedrīkst ļaut mainīties.

Vēlētos padiskutēt par trim šī pieņēmuma aspektiem:

1) par pašu pieņēmumu – nedomāju, ka šādas esenciālas identitātes eksistence ir gluži tik pašsaprotama kā KTK to uzdod;
2) pat ja izdotos atrast Latvijai kādu esenciālu identitāti, šaubos, vai tā ir tik plaša kā aprakstīts KTK viedoklī;
3) ja šī identitāte pastāv (un neatkarīgi no tā, ir vai nav tā tik plaša, kā KTK viedoklī) – tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka šī identitāte ir NEMAINĀMA tiesiskā ceļā, tas ne obligāti nozīmē, ka tās maiņa automātiski iezīmē revolūciju.

Otro un trešo aspektu izvērsīšu plašāk kādā no nākamajām esejām, bet šī būs veltīta filozofiskajam pamatpieņēmumam par esenciālās identitātes eksistenci.

1.Par filozofisko pamatu

Kādēļ man šī ideja liekas dziļi problemātiska?

Tādēļ, ka manuprāt, tās pamatā ir psiholoģiska uztveres un vērtējuma kļūda, kas aizved pie maldīgiem secinājumiem.

Cilvēka domāšana ir orientēta uz to, lai atrastu un uzspiestu organizētību „ārējai videi” – atrastu tajā esenciālas īpašības (ar šo apzīmējumu es saprotu parādībai neatņemami svarīgas īpašības: ja nav kāda no šīm īpašībām, tad mēs vairs nevaram attiecīgo parādību uzskatīt par to pašu parādību kā iepriekš). Tam ir saprotami iemesli: mums ir jāspēj ārējā vidē orientēties, jāzina, kā uz to reaģēt – iedalījums kategorijās palīdz pieņemt lēmumus, teiksim, zināt – ko uzskatīt par draudiem, ko – par ēdamiem objektiem.

Pasauli ir vieglāk organizēt ar mentālām kartēm, kur atsevišķi tiek definēta katra šobrīd nošķirama parādība.Piemēram, cilvēks definējas šādi, homo sapiens tālāki senči – šādi , šimpanzes – šādi, šimpanžu tālākie senči, kas vienlaikus ir arī homo sapiens senči – šādi, dinozauri – šādi.

Diemžēl šīs kategorijas ir nosacītas. Ārējā vide ne tikai parasti izrādās sarežģītāka un nenoteiktāka, lai brīvi iekļautos mūsu kategorijās (piemēram, drauds un ēdams objekts var būt viena parādība), bet tā ir mūžam mainīga, tajā nemitīgi, lai gan arī parasti ļoti lēnām, notiek pārmaiņas.

Kaut kādā pagaidām līdz galam neizzinātā procesā no neorganiskām vielām radās organiskas. Ar laiku daļa šūnu kļuva sarežģītākas, līdz pārtapa par dzīviem radījumiem. Daļai no šiem radījumiem ar laiku parādījās iezīmes, kas ir līdzīgas mūsdienu homo sapiens un pērtiķiem, vēl pēc laika – šādu iezīmju kļuva vairāk. Tad paralēli citiem jauniem, interesantiem veidojumiem parādījās būtne, ko mēs atpazīstam kā homo sapiens, vēl pēc vairākiem desmitiem tūkstošu gadu šis homo sapiens sāka mainīt savu gēnu struktūru un radīja mākslīgu intelektu, kas, iespējams, vēl pēc kāda laika kļūs spēcīgāks nekā viņa paša intelekts … Un neviens jau nezina, kas notiks tālāk! Kurā brīdī tas vairs nebūs homo sapiens, bet kaut kas cits. Dabā šādas stingras, esenciālas robežas, manuprāt, nepastāv.

Pasaule ir drīzāk process, nevis nemainīgas idejas ar esenciālām īpašībām (matemātika un fizika ir atsevišķs stāsts, bet nedomāju, ka vērts to aplūkot šīs esejas ietvaros). Tas, ko mēs šobrīd redzam kā atsevišķu sugu, ir vēsturiski reiz bijis kaut kas cits un visai droši var apgalvot, ka arī tālākā nākotnē no tā attīstīsies vēl kaut kas cits. Iedalījums kategorijās mums palīdz tīri pragmatiski labāk sakārtot savas attiecības ar pasauli, vienlaikus tas diez vai ir kas tāds, kas piemīt pasaulei kā tādai – kas atrodas nemitīgā transformēšanās procesā. Skat. ilustrācija.

Atgriežamies pie KTK atzinuma par Latviju, tās Satversmi. Latvija un Satversme, protams, abas ir vēsturiskas institūcijas. Jautājums par to, kurā brīdī vēsturiskas institūcijas pazaudē savu „esenci” un vai tāda maz vispār tām var piemist – ir ārkārtīgi interesants, bet, manuprāt, KTK pārāk ātri nonāk pie saviem secinājumiem par to, ka tāda esence tām vispār piemīt. Man šķiet, ka šajā jautājumā ar vieglu roku ir paslaucīta zem tepiķa ļoti nopietna gadsimtiem ilga filozofiska diskusija.

Esenciāla identitāte pat fiziskām parādībām nav pašsaprotama.

Paņemsim konkrētu cilvēku X viņa dzīves laikā. Vai tiešām jautājums par to: ir vai nav šim X kādas esenciālas īpašības, kas viņu padara tieši par X un nevis kādu citu cilvēki, ir viennozīmīgi atbildāms? Ja jā, kādas šīs īpašības varētu būt? Milzīgs cilvēku šūnu īpatsvars dzīves laikā nomainās – vai tam ir/nav ietekme uz atbildi? Kas notiktu, ja X rastos smadzeņu trauma, kuras iespaidā kardināli mainītos personība? Kas notiktu, ja viņa smadzenes būtu iespējams „pārstādīt” kādā citā ķermenī? Kas notiktu, ja viņš apzināti nolemtu sākt dzīvi no jauna, ar jaunu juridisku identitāti? Vai kādā no šiem gadījumiem mēs teiktu, ka X vairs nav X, bet kaut kas cits? Kādēļ jā/kādēļ nē?

Jautājums par vēsturisko institūciju identitāti, to identitātes ontoloģiju, manuprāt, ir pat vēl sarežģītāks nekā fiziskām parādībām. To nemitīgi, katru dienu veido, transformē daudzu (dažkārt miljonu) cilvēku rīcība, apzinātā un neapzinātā griba, kas gandrīz garantēti būs vismaz dažos aspektos pretrunīga. Tādēļ mani tik ļoti mulsina KTK steiga, proklamējot, ka Latvijai, tās Satversmei tāda identitāte piemīt.

2.Vēsturiskās institūcijas un to transformācijas

Manuprāt, tas ir normāli un pat sagaidāmi, ka vēsturiskas institūcijas piedzīvo izmaiņas, kas var transformēt to par cilvēlku uztverē un kategorizēšanas sistēmās ko citu, nekā tās bija iepriekš.

Daži piemēri diskusijai.

Ideja par valsti ir laika gaitā pamatīgi mainījusies. Tās pazīmes, kas raksturoja valsti pirms dažiem gadsimtiem un tūkstošgadēm, neraksturo tās mūsdienās. Ideja par suverenitāti, par parlamentu, par monarhiju. Par demokrātiju. Piemēram, esmu visai droša, ka senie grieķi, ja tiktu transportēti uz mūsu ēras 21.gadsimtu, diez vai sauktu mūsdienu režīmus par demokrātijām. Pūļa vara – jā, bet demokrātija? Kā var pārvaldē piedalīties tie, kuriem nav zemes īpašuma? Viņiem taču nav ko zaudēt! Un vēl sievietes! Un kas tās par politiskajām partijām? Ja cilvēki nepieņem lēmumus tieši, kā to var saukt par demokrātiju? Un kur palikusi lozēšana uz amatiem? Man šķiet, ka mūsdienu cilvēks tiektos pieņemt, ka senie grieķi būtu sajūsmā par mūsdienu demokrātijām un tās uztvertu kā savu ideju paplašinājumu – bet tik pat labi viņi varētu to uzskatīt par kropļojumiem, kuru rezultātā ir pazudusi „demokrātijas identitāte”, esenciālās īpašības, kas to padarīja par demokrātiju. Visticamāk, viņi mūsdienu iekārtām vienkārši izdomātu jaunu nosaukumu – vai tās raksturotu par savdabīgu demokrātijas un oligarhijas sajaukumu, ar nekur neredzētiem „pūļa varas” elementiem. Kas nosaka, kam ir taisnība? Vai vispār tas ir nosakāms?

Iespējams, arī 18.gadsimta ASV konstitūcijas „tēvi” nebūtu sajūsmā, redzot ASV 21.gadsimtā – mūsdienu ASV pēc savām izpausmēm ir ļoti, ļoti atšķirīga no tās, ko viņi izveidoja. Bet vai var teikt, ka 21.gadsimta ASV nav TĀ PATI ASV, ka tai zudusi identitāte? Vai šim jautājumam attiecībā uz vēsturiskām institūcijām maz vispār ir jēga? Vai tam ir kāds objektīvs izvērtēšanas kritērijs, izņemot pašreiz dzīvojošo cilvēku, viedokļu līderu konsensu vai, vismaz, vairākuma viedokli? Ukrainai, Polijai, daudzām citām valstīm vēsturiski ir pamatīgi mainījušās robežas: vai tas pats par sevi nozīmē, ka tās katru reizi pazaudējot pusi no iepriekšējās teritorijas, zaudēja savu valstisko identitāti?

Vai tuvāk tagadnei: vai Eiropas Kopiena šobrīd ir tāda, kā iecerēja tās veidotāji? Un te es nedomāju filozofus, bet konkrētas dalībvalstis, kas ar konkrētiem mērķiem pirms dažām desmitgadēm šo veidojumu uzsāka? Nē taču – neviens nevarēja zināt, kā un par ko konkrēti tā pārvērtīsies. Bija dažādas versijas, dažādas cerības un tad bija vēsturiskais process, kas 2012.gadā izskatās tā, kā izskatās. Vai vajadzētu pieņemt, ka Eiropas Kopienai bija kāda esenciāla identitāte? Kādēļ?

Modelējam situācijas to dinamikā. Piemēram, paņemam Latvijas Universitāti un tās vēsturiskās transformācijas. Gan pagātnē, gan, iespējams, nākotnē. Pieņemsim, ka pēc 20 gadiem tā pārveidojas par Baltijas vadošo augstskolu, kur lietuviešu un igauņu kopā ir vairāk nekā latviešu, bet vēl ir vismaz tik pat daudz citu ārzemju studentu, kas mācās caur internetu. Pasniegšanas valoda: lielākoties angļu. Vai ir kaut kāds brīdis, kad varētu teikt, ka šī augstskola vairs nav LU, ka tā ir zaudējusi savu identitāti un tādēļ ir kādi lēmumi, par kuriem tā principā nedrīkstētu lemt (piemēram, ka Latvijas studentu skaitam vienmēr jāpārsniedz citu valstu studentu skaits? Mācību valodas izvēlē dominējošai vienmēr jābūt latviešu valodai)? Manuprāt, nē.

Manuprāt, līdzīgi ir ar Latviju – kā valsti, kā ideju. Tā mainās – nemitīgi, katru dienu. Noteikt, ka tai vai Satversmei pastāv nemainīga esenciāla identitāte man šķiet dīvaini. Ko tas nozīmē? Piemēram, ja reiz būs jautājums par to, vai Latvijai stāties vai nestāties kā subjektam Ziemeļvalstu federācijā vai Eiropas federācijā, pārtopot par šo valstisko veidojumu subjektu (teiksim, ar tiesībām, kas ir līdzvērtīgas ASV štatiem, vai Vācijas zemēm, vai Šveices departamentiem) vai pat vienkārši vēsturiski provinci (teiksim, ar garantijām attiecībā uz īpašās kultūras uzturēšanu), vai teorija par identitāti šādu jautājumu nemaz neļauj uzdot, likt uz referendumu? Kādēļ? Vai ja Latvijas Satversmei pakāpeniski, vairāku simtu gadu laikā nomainīsies visi panti vai to jēga, – vai tā šī iemesla dēļ vairs nebūs Satversme?

3.Vēlme aizsargāties no esenciālām pārmaiņām

Emocionāli vēlme pasargāt kaut ko, ko mēs augsti vērtējam, no pārmaiņām, ir labi saprotama. Attiecībā uz lielajām vēsturiskajām institūcijām šai vēlmei ir dabisks sabiedrotais: institūciju inerce pret kardinālām pārmaiņām.

Jā, institūcijas nemitīgi mainās. Arī tādos elementus, kas to veidotājiem ir šķituši būtiski. Bet pārmaiņu process ir visai lēns.

Parlaments mūsdienās un parlaments vidusslaikos ir divas grūti salīdzināmas parādības. Karalis mūsdienās un karalis pirms dažiem gadsimtiem – arī. Šīs pārmaiņas var notikt revolucionārā ceļā, var – kas, manuprāt, noteikti ir vēlamāk! – miermīlīgi un pakāpeniski. Vienlaikus interesanti, ka saglabājas uztveres ilūzija, ka mums visu laiku ir darīšana ar vienu un to pašu valsti (parlamentu kā institūciju, monarhiju kā institūciju u.tml.), pat ja kopš tās izveidošanas ir pagājuši trīs gadsimti un teju visos svarīgajos aspektos tā funkcionē savādāk nekā agrāk.

Šī gada Bīriņu konstitucionālās politikas seminārā tika minēta versija, ka nav jau mūsdienās citu kritēriju kā zināt, vai mums ir darīšana ar vienu un to pašu valsti, kā ANO viedoklis. Šai versijai varu tikai pievienoties, jo nudien citus kritērijus neredzu. Teorētiski ir iespējamas valstis, kas beidz savu eksistenci un tad pārdzimst/atjaunojas citā laikā un citā teritorijā. Vai tā ir/nav TĀ PATI valsts, atkarīgs no starptautiskās sabiedrības. Jā, tā nav ideāla situācija, jo ANO lēmums var būt voluntārs un nebūt kādos principiālos kritērijos balstīts. Var atzīt kontinuitāti ļoti šaubīgās situācijās, var neatzīst – šķietami skaidrās.

Atceraties tās karstās diskusijas ap Abrenes jautājumu? Man šķiet, ka vēsturniekiem pēc 30-50 gadiem būs grūti izskaidrot, kāda īsti bija panikas būtība. Ko un kam Latvijas politiķi ar tām dažādajām deklarācijām vēlējās pierādīt un vai tiešām būtu principiāla atšķirība, vai tās deklarācijas būtu bijušas vai nebūtu bijušas? Vai reāli bija iespējams, ka robežlīguma ar Krieviju dēļ – lai arī kā tas tiktu formulēts – kāds sāktu apšaubīt Latvijas kontinuitāti? Ja reāli šāda iespēja bija, cik ticams bija scenārijs, ka starptautiskā sabiedrība šādu argumentu uztvertu nopietni? Ja šāda scenārija iespējamība bija zem, teiksim, 0.1% – vai tās bija tā brīža panikas vērtas?

Ja mēs pakļaujam jautājumu par kādas valsts eksistenci juristu vērtējumam par to, vai konkrētajai valstij šobrīd pietrūkst vai nepietrūkst kāds esenciāls elements, kas reiz tai ir piemitis (KTK piesauktā identitāte), tad es teiktu, ka šīs valsts eksistence ir balstīta ļoti nedrošos pamatos. Jo katra pārmaiņa kādā no aspektiem, kas juristiem šķiet esenciāli svarīga (teiksim, spēja sagādāt saviem iedzīvotājiem pietiekamu sociālo nodrošinājumu, valodas lietojuma regulējums) dotu pamatu apšaubīt, vai maz tā joprojām ir tā pati valsts. Būtu nemitīgi jāuzdod sev no starptautisko tiesību un, manuprāt, veselā saprāta perspektīvas absurdais jautājums: vai šī konkrētā pārmaiņa nozīmē, ka Latvija joprojām pastāv? Un šī pārmaiņa? Un šī?

* * *

Un kas notiku tad, ja kādu brīdi kāds secinātu, ka Latvija nu ir zaudējusi savu “patieso identitāti”?

Turklāt, iespējams, tas ir noticis nevis nesen, bet pirms 15-20 gadiem. Ko darīt tad? Slēdzam ciet un izklīstam kur kurais?