Raksts

Vai Latvijā vēl būs viedokļi?


Datums:
17. decembris, 2002


Autori

Gita Feldhūne


Foto: E. Rudzītis © AFI

Šobrīd civiltiesiski vērsties pret “nepiedodamu visatļautību” iespējams vien nepatiesu ziņu gadījumā. Savukārt tas, kā tiesa interpretē ziņu jēdzienu, rada bažas, vai šādi izprastā vārda brīvības telpā vispār vairs atliek vieta viedokļiem par sabiedrībai aktuāliem tematiem.

Augstākās tiesas Senāta 2002.gada 14.novembra spriedums it kā ir pielicis punktu vairākus gadus ilgušajā L.Strujeviča tiesas prāvā pret laikrakstu Diena un Aivaru Ozoliņu par goda un cieņas aizskaršanu. Nu ir skaidri zināms, ka Diena līdz ar Aivaru Ozoliņu, ir izplatījusi nepatiesas, L.Strujeviča godu un cieņu aizskarošas ziņas, un šis prieks vaininiekiem izmaksās 6000 latus. Bez tam Dienai šīs godu un cieņu aizskarošās ziņas bija jāatsauc, ko tā arī izdarīja.

Es negribētu runāt par šīs lietas iznākumu, atlīdzības apmēra atbilstību nodarījumam un preses pašcenzūras briesmām, ko tas varētu radīt. Tas, kas mani interesē, ir tiesas – vai drīzāk jāsaka tiesu, jo Senāta spriedums atstāja spēkā apgabaltiesas spriedumu un skatāms kopsakarā ar to, motivācija. Kā to dzirdēju kādā nejauši noklausītā sarunā – “žēl Dienas, bet Ozoliņš to bija pelnījis” – un pieļauju, ka Ozoliņa personība ir iemesls, kāpēc šī lieta, par spīti tās nozīmīgumam, tomēr guvusi samērā nelielu ievērību. Ozoliņš mēdz lietot asus izteicienus un darīt to, ko tautas valodā sauktu par ķengāšanos, bet Senāts nosaucis par “nepieļaujamu visatļautību”. Kā to savā spriedumā atzinusi pati apgabaltiesa – “ne jau Aivara Ozoliņa Dienas komentāros analizētā informācija ir aizskaroša, bet gan pielietotā izteiksmes forma vērtējama kā personas godu un cieņu aizskaroša”. Mani satrauc tas, ka, vārdos atzīdama Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē noteikto viedokļu no ziņu nošķiršanu, un ka pēdējās var būt patiesas vai nepatiesas, kamēr viedokļiem šādas kategorijas nav piemērojamas, tiesa A.Ozoliņa izteicienus tomēr kvalificējusi kā ziņas, turklāt nepatiesas. Pamatojums – pirmkārt, ka raksti publicēti rubrikā “Komentāri un viedokļi” ar norādi “Dienas komentārs” un, otrkārt, vārds “ziņa” semantiski atbilstot vārdam “komentārs”. Šie secinājumi ir apšaubāmi. Tas, ka “komentārs” nebūt neprasa objektivitāti un atbilstību patiesībai, izriet jau no spriedumā citētajiem svešvārdu vārdnīcas un latviešu literārās vārdnīcas šķirkļiem (pirmajā ir atsauce uz vērtējumu, otrajā – uz secinājumu vai spriedumu, tātad tie abi pieļauj subjektivitātes momentu). Turklāt, ja atzīme “komentārs” tiek izmantota, lai to nošķirtu no “viedokļa”, tikpat labi tas varētu būt arguments, lai nošķirtu “komentāru” no rubrikām “ziņas”. Būtiskais, kas nosaka, vai izteikums satur ziņas vai viedokļus, tomēr ir attiecīgo izteikumu saturs – un nekas to nespēja parādīt uzskatamāk kā Dienas otrajā lappusē publicētais atsaukums.

Interesantākais ir, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija neizslēdz iespēju vērsties pret apvainojošiem izteicieniem, ja tie ir lietas kontekstā nesamērīgi un pie konteksta pieder arī, vai runa ir bijusi par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, kas neaprobežojas ar politisku diskusiju vien. Latvijā iespēju sodīt par apvainojošu viedokli paredz Krimināllikuma 156.pants, turpretī vienu no prasības pamatiem šajā lietā – Civillikuma 2352.a pantu un tā 3.daļu, kas paredz atlīdzību par prettiesisku personas goda un cieņas aizskārumu, Latvijas tiesas līdz šim ir skatījušas tikai saistībā ar godu un cieņu aizskarošām nepatiesām ziņām. Varētu kritizēt tiesas, ka to interpretācija ir nepamatoti šaura, vai likumu par to, ka par apvainojošu izteicienu izplatīšanu paredzēts vienīgi tik nopietns juridiskās atbildības veids kā kriminālatbildība. Iespēja pret apvainošanu vērsties ar maigākiem – civiltiesiskiem līdzekļiem, ņemot vērā Civillikuma 2352.a panta interpretāciju, nav paredzēta. Nepastāv arī iespēja prasīt atvainošanos, kas – un nevis atsaukums – ir adekvāts tiesību aizsardzības līdzeklis gadījumos, kad runa ir par apvainošanu. Proti, ir taču starpība, vai tiek atsaukts apgalvojums, ka “Jānis krāso matus” vai ka viņš ir nelietis, nevis notiek atvainošanās par to, ka viņš šādi nosaukts. Taču rezultāts šobrīd ir tāds, ka civiltiesiski vērsties pret “nepiedodamu visatļautību” iespējams vien nepatiesu ziņu gadījumā. Savukārt tas, kā tiek interpretēts ziņu jēdziens, rada bažas, vai mūsu izpratnes par vārda brīvību telpā vispār vairs atliek vieta viedokļiem par sabiedrībai aktuāliem tematiem.


Diāna Hankova "Kur robežojas vārda brīvība un goda aizskaršana", Latvijas vēstnesis, 03.12.2002

Par politiķa godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu. Augstākās tiesas Senāta spriedums. Lieta Nr. SKC — 604

Valentija Liholaja "Vai Krimināllikums apdraud vārda brīvību", Latvijas vēstnesis, 21.01.2003

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!