Raksts

Vai Latvijā ir rasisms?


Datums:
06. septembris, 2001


Autori

Artis Pabriks


Foto: © AFI

Latvijas sabiedrībā rasisms un ksenofobija ir pārliecinoši pārstāvēti fenomeni. Pētījumi liecina, ka 11% latviešu būtu gatavi liegt Latvijā iebraukt cilvēkiem ar melnu ādas krāsu, bet 70% pilsoņu ar aizdomām uzlūkotu cilvēku ar netradicionālu seksuālo orientāciju.

Pēdējā laikā daudzās Eiropas valstīs kā arī Eiropas savienībā kopumā novērojamas divas, pretējas tendences. No vienas puses, šo valstu sabiedrībās pieaug neiecietība pret imigrantiem un dažāda veida minoritātēm. Pieaug naidīgums pret aziātiem, afrikāņiem, čigāniem, vai vienkārši iebraucējiem. No otras puses, atsevišķas valstis un starptautiskās institūcijas (ANO, ES) cenšas atrast jaunus tiesiskus un sabiedriskus mehānismus, lai šīs tendences, kas vienā vārdā tiek definētas kā rasisms, apkarotu. Lai noskaidrotu, cik aktuāla šī problēma ir Latvijā, vispirms, īsi ielūkošos definīcijās. Pēc tam mēģināšu aplūkot Latvijas situāciju un iezīmēt tuvāko perspektīvu, kas būtu darāms mūsu valstī šajā jomā.

Rasismu var definēt kā līdzcilvēku aizspriedumainu vērtēšanu, balstoties uz šī cilvēka kolektīvo piederību. Rasisms ir cieši saistīts ar tādu sociālo parādību kā ksenofobiju, proti, no rasistiskiem vērtējumiem izrietošu naidīgu attieksmi pret konkrētu cilvēku. Rasisma un ksenofobijas plaša izplatība sabiedrībā var novest pie šo aizspriedumu institucionalizācijas valstu pārvaldē, kas savukārt rada diskriminācijas apstākļus, bieži, veselām grupām cilvēku. Ar diskrimināciju parasti saprot apzināti nevienlīdzīgu cilvēka vērtēšanu, par pamatu ņemot šī cilvēka kolektīvo piederību, rasi, etnisko izcelsmi, dzimumu, reliģiju vai seksuālo orientāciju.

Latvijas sabiedrībā līdz šim ir bijis pieņemts uzskatīt, ka Latvijā rasisma nav. Šādi uzskati tika balstīti vismaz uz diviem iemesliem. Pirmkārt, Latvijā ir ļoti maz iedzīvotāju, kuru ādas krāsa nav balta. Otrkārt, šādu uzskatu pastāvēšanu ietekmēja arī Latvijas sabiedrības padomiskā pagātne. Bijušajā Padomju savienībā un tās satelītvalstīs rasisms oficiāli “neeksistēja” tāpat kā sekss un citas kapitālistiskai sabiedrībai piedēvētas netiklības. Daļēji šī iemesla dēļ, daudzi Latvijā joprojām uzskata, ka rasisma problēmas eksistē tikai rietumu valstīs, kurās ir tradicionāli daudz melnādaino vai aziātu.

Diemžēl, pēdējo gadu pētījumi parāda ka šis viedoklis ir kļūdains. Latvijas sabiedrības attieksmēs rasisms un ksenofobija ir pārliecinoši pārstāvēti fenomeni.

Tā piemēram, 1998.gadā veiktā Baltijas datu nama aptauja rādīja, ka aptuveni 11% latviešu būtu gatavi liegt iebraukt Latvijā cilvēkiem ar melnu ādas krāsu. Savukārt, 70% pilsoņu būtu gatavi neticēt un ar aizdomām uzlūkot cilvēku, kuram būtu netradicionāla seksuālā orientācija. 1996.gadā izdarīta aptauja savukārt parādīja, ka liela bezdarba apstākļos 25% Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi piešķirt darbu tikai savas etniskās grupas pārstāvim. Šajā sakarā, arī apgāda Vieda publicētā, bēdīgi slavenā grāmata “Nevienam mēs Latviju nedodam” var tikt uzskatīta par rasistisku, jo veicina aizspriedumus par konkrētām cilvēku grupām.

Ko no tā var secināt? Pirmkārt, šie piemēri ilustrē, ka kolektīvais un līdz ar to aizspriedumains vērtējums mūsu sabiedrībā, joprojām, ir plaši izplatīts. Otrkārt, tas nozīmē, ka pie konkrētiem apstākļiem, (piem. imigrācijas pieaugums, ekonomiskās situācijas pasliktināšanās) šie rasistiskie aizspriedumi var novest pie vardarbības vai konkrētu etnisko grupu diskriminācijas.

Kas šajā sakarā būtu darāms? Domājams, ka nav jāizgudro jauns ritenis. Lai mazinātu rasismu, ksenofobiju un ar to saistīto eksistējošo un iespējamo diskrimināciju, Eiropas savienība 2000.gada jūnijā pieņēma atsevišķu direktīvu, kas uzliek par pienākumu spert konkrētus soļus rasu diskriminācijas izskaušanā sociālajā un ekonomikas sfērās. Tas saistās ar šīs direktīvas prasību iekļaušanu valstu nacionālajā likumdošanā, kā arī sabiedrības izpratnes veicināšanu. Likumdošanas saskaņošana Eiropas savienības valstīm jāveic līdz 2003. gadam.

Ja mēs aplūkojam Latvijas situāciju, lai īstenotu šo direktīvu, būtiski ir veikt padziļinātu sabiedrības vērtību, likumdošanas kā arī likumdošanas īstenošanas izpēti. Domājams, ka vislielākās problēmas sagādās nevis likumdošanas saskaņošana, bet gan tās interpretācija administratīvajā līmenī, kā arī cilvēku vērtību sistēmas maiņa.


Eiropas Savienības Rasu direktīva

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!