Raksts

Vai Latvija ir drošībā?


Datums:
22. oktobris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: CarbonNYC

Ceturtā eseja sērijā par Konstitucionālo tiesību komisijas viedokli par Satversmes kodolu. Šoreiz: vai ir kādi pragmatiski iemesli, kādēļ Latvijai būtu vajadzīga šāda juridiska konstrukcija?

“Satversmes kodola jēgai jābūt nepieļaut nedz Latvijas valsts, nedz tās demokrātiskās iekārtas iznīcināšanu.” (KTK atzinums, 365.tēze)

Vai juridiskas konstrukcijas, kas padara kādus konstitūcijas pantus par nemaināmiem, var būt par vienu no Latvijas drošības garantijām?

Tas nav vienkāršs jautājums. Atbilde nav acīmredzama par spīti tam, ka pirmajā acumirklī rodas vēlme atbildēt – jā, protams! Ja kaut kas ir tiesiski nemaināms, tad tas taču nozīmē, ka būs spēkā mūžīgi. Vai tad ne?

Manuprāt, nē.

Vienmēr jārēķina: kāds ir līdzsvars starp aizsardzības pasākumiem un varbūtējiem draudiem. Vai riski dzīvībai no aizsardzības nav lielāki nekā no teorētiski iespējama uzbrukuma. Piemēram, kas ir drauds apstākļos, ja cilvēks bailēs no atomsprādziena sevi aizbarikādē tumšā alā? Atmokarš vai zemes nogruvums, nespēja izlīst no tās alas? Kas ir drauds, ja cilvēks tepat Eiropā bailēs no malārijas, sāk pārspīlēt ar malārijas zālēm ar visiem to halucinogēnajiem un suicidālajiem blakusefektiem?

KTK atzinums ir tapis apstākļos, kad liela Latvijas sabiedrības daļa, t.sk. politiskā un intelektuālā elite, sajutās apdraudēta. Tādēļ tā pasargāšanas retorika, tādēļ tā nepieļaušanas retorika, tādēļ tā negrozāmības retorika.

No kā apdraudēta? No divām Latvijas pilsoņu daļas iniciatīvām: iniciatīvas par divām valsts valodām 2011.gada izskaņā/2012.gada sākumā un 2012.gada vidus iniciatīvas par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem.

Vai kāda no šīm iniciatīvām bija reāls drauds Latvijai?

Nē, nebija. Latvijas konstitucionālā sistēma ir būvēta tik saprātīgi, ka idejai par divu valsts valodu ieviešanu ir nepieciešams vairāk nekā puses visu balsstiesīgo atbalsts referendumā. Tas ir absolūti nereāls skaitlis, ko arī pierādīja 2012.gada februāra referendums. Vai Latvija (pat ja mēs Latviju identificējam ar tās vienīgās valsts valodas jautājumiem) kaut mirkli bija apdraudēta?

Nē, nebija.

Arī iniciatīvai par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem būtu jāsavāc ievērojams iedzīvotāju atbalsts. Ļoti šaubos, vai šī iniciatīva maz spēj savākt 1/10 balsstiesīgo parakstus, lai notiktu referendums. Vēl precīzāk – ja parakstu vākšana būtu notikusi septembrī, par 95% garantēju, ka nesavāktu. Vienkārši tādēļ, ka 1/10 parakstu ir ļoti daudz. Latvijas nelatviešiem: neiespējami daudz tad, ja nav kādu blakus apstākļu.

Un pat ja savāktu? Nedomāju, ka kāds šaubās, kāds būtu referenduma rezultāts.

Un pat ja notiktu neiedomājamais?

Par šādiem likumprojektiem joprojām būtu Satversmes tiesas kontrole, kas tos varētu atcelt, ja saskatītu pretrunas ar konstitūciju.

Ir draudi? Manuprāt, nav. Bet par šīm tēmām es jau iepriekš esmu daudz rakstījusi gan valodu referenduma, gan referendumu regulējumu maiņas kontekstā, tādēļ daudz neatkārtošos.

Ko mēs kā sabiedrība zaudējam, pārliekus saasināti uztverot draudus?

Šajā esejā vēlos apskatīt trīs problēmas, ko mēs radam paši sev, savai sabiedrībai, kultivējot apdraudētības sajūtu un mēģinot enerģiski sevi aizstāvēt apstākļos, kad drauds ir tikai ilūzija. Ideja par Satversmes kodolu jau ir tikai viens no šī stāvokļa simptomiem. Šajā gadā bijuši arī citi simptomi.

1) Ienaidnieka radīšana un ievirzīšana uz ārpustiesiskām savu vēlmju īstenošanas metodēm.

Tas notiek šādi: (1) Aizsargājoties mēs rādām, ka mums ir bail. (2) Norādot konkrētas personas, no kā mums ir bail, un no viņām distancējoties, mēs pašrocīgi radam Ienaidnieku. (3) Ja aizstāvībā nogriežam drošus un kontrolējamus tiesisko procedūru ceļus, mēs šo pašradīto Ienaidnieku motivējam rīkoties ārpus tiesiskām procedūrām.

Man ir grūti iedomāties labāku veidu, kā motivēt cilvēkus kļūt mūsu sabiedrībai, kopīgajai valstij nelojāliem, kā parādīt, ka uztveram viņus kā draudus. Tam ir prognozējams psiholoģisks efekts: ja vairākums izrāda, ka nepieņem, baidās no kādām mazākuma grupām vai pat atsevišķiem cilvēkiem, tad šāda attieksme šos cilvēkus/grupas saliedēs un viņi paši uz sevi sāks skatīties kā sistēmas, režīma, vairākuma pretiniekiem, pat ja iepriekš viņi par sevi šādās kategorijās nedomāja. Kopīgi draudi, ievietošana marginalizēto kategorijā apvieno pat cilvēkus, kas iepriekš viens otru ciest nevarēja.

Tādēļ tik bezatbildīgi bija pirms valodu referenduma sludināt, ka visi kas parakstījušies par šāda referenduma ierosināšanu, esot nelojāli tautai. Tādēļ tik lielu sašutumu Latvijas krievvalodīgo kopienā ir izsaukusi epopeju ar skolotāju V.Rafaļski, kur viņam par izteikumiem par nelojalitāti Latvijas “režīmam” draud atlaišana apstākļos, kad diez vai kādam latvietim par saturā līdzīgajiem izteikumiem par “zemes, nevis valsts mīlēšanu” būtu kaut mazākās nepatikšanas. Tādēļ, manuprāt, Drošības policija vairoja, nevis samazināja draudus, savā gada pārskatā kā draudus netieši analizējot arī vienkārši politiskos oportūnistus un krievu kultūras/akadēmiskos darbiniekus.

Tas ir negudri.

Lūk, šie, kā reizi, ir veidi, kā oponentu par atsevišķiem jautājumiem pārvērst par Ienaidnieku par fundamentālām lietām. Turklāt šo Ienaidnieku vēl iekšēji saliedējot. Tā vietā daudz saprātīgāk ir diskutēt, runāt par konkrētajām lietām, ar cieņu izturēties pret katru viedokli, kas atbilst cilvēktiesības cienošas sabiedrības minimāliem standartiem, – pat ja emocionāli šis viedoklis ir ļoti nepatīkams. Paralēli palēnām turpinot būvēt un stiprināt institūcijas, kas aizsargātu pret neapdomīgu rīcību.

Bet ne aizliedzot kādu rīcību apstākļos, kad kas salīdzināms iepriekš bijis atļauts un kad pati šī rīcība ir pēc tās būtības demokrātiskā sabiedrībā pieņemama un iespējama.

Zinot noskaņojumu Latvijas nelatviešos pēc 2011.gada valdības veidošanas sarunām, man bail pat domāt, kas būtu noticis, ja valodas referendums tiktu aizliegts. Bail pat domāt, kur aizietu visa tā vilšanās sajūtas izprovocētā negatīvā enerģija. Es uzskatu, ka mūsu sabiedrībai kopumā ĻOTI PAVEICĀS, ka tā enerģija tika ievirzīta referendumā, kura rezultātu, kā jau teicu, katrs zināja vēl ilgi pirms februāra. Tad notika referendums un … vai bija kas negaidīts? Jautājums par valodas statusu tika atrisināts, bet dusmas un negatīvā enerģija jau bija izsīkuši.

Kas būtu noticis līdzīgā situācijā, ja referendums un citi tiesiski, kontrolējami, ar procedūrām noteikti veidi, kā pieteikt kādas politiskas prasības, nebūtu iespējami?

2) Neizmantojam iespēju paši kļūt gudrāki un pret demagoģiju imūnāki.

Mazsvarīgi un kontrolējami apdraudējumi pat Lielām Vērtībām ir savā iedarbībā līdzīgi potei. Lai izstrādātu un uzturētu imunitāti, savā organismā ir jāielaiž nedaudz no slimības. Rezultāts nevis vājina, bet spēcina.

Līdzīgi ar viedokļiem. Jābūt iespējamām diskusijām par pilnīgi visiem jautājumiem, kas vien nav pretrunā fundamentālām cilvēktiesību normām – arī, iespējams, par dažām no fundamentālajām cilvēktiesību normām var diskutēt. Kā savādāk, lai cilvēki, sabiedrība kopumā izstrādā un laika garam pielāgo argumentāciju par to, kādēļ šīs vērtības joprojām ir tik svarīgas? Nepietiek lai šī argumentācija ir saujiņas ekspertu prātos, svarīgi, lai tā ir pēc iespējas plaši zināma – turklāt ne kā samācīta dogmatika, bet kā atziņas, līdz kuram cilvēks ir nonācis pats, diskusiju ceļā. Lai tad, ja viņš tiek eksponēts kādam pretviedoklim, viņš nevis apjuktu un taptu viegli pārliecināms par pretējo, bet zinātu, kā reaģēt.

Protams, jautājumi par kuriem sabiedrībā jau valda visai liels konsenss nav mākslīgi jāliek uz apspriešanu – bet šādai iespējai būtu jābūt kaut vai principā tad, ja pietiekami liels cilvēku skaits to pieprasa. Jā, ir viedokļi, kas sabiedrības vairākumam būs nepieņemami, piemēram, tādēļ, ka tumsonīgi, tādēļ, ka nesaprātīgi, tādēļ, ka pretrunā kādām fundamentālām vērtībām. Bet viena lieta ir paust savu negatīvo, nicinošo attieksmi pret šādiem viedokļiem (sak, izglītotam mūsdienu cilvēkam tādas muļķības vienkārši neklājas runāt!), bet kaut kas pavisam cits – aizliegt izmantot demokrātiskās procedūras, lai nepieļautu to nonākšanu Saeimas vai tautas lemšanai.

3) Zaudējam iespēju parādīt sev un visai pasaulei, ka vairs neesam pārejas sabiedrība, bet jau nobriedusi demokrātiska sabiedrība, kura māk arī vairākumam ļoti nepatīkamus jautājumus konstruktīvi risināt.

Manuprāt, attieksme pret abiem vairākumam tik nepatīkamajiem referendumiem ir mūsu demokrātijas brieduma tests. Vai demokrātiskās vērtības jau mums ir “asinīs” vai joprojām vairāk uz papīra?

Zināms indikators bija skatītāju balsojums 28.septembra raidījumā 100.panta Preses klubs: atbildot uz jautājumu par attieksmi pret nepilsoņu referendumu, ap 140 skatītāji uzskatīja, ka tam jānotiek, ap 20 – ka to nedrīkstētu pieļaut, ja vien tas juridiski ir iespējams, vairāk nekā 2000 – ka to nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā.

Tā nav reprezentatīva aptauja, bet tomēr … 1:100. Uz katru zvanītāju, kam ir negatīva attieksme pret referendumu, bet kas uzskata, ka svarīgi ir ievērot pašu noteiktās tiesiskās procedūras, ir 100 citu zvanītāju, kuriem šie tiesiskie/procedurālie momenti ir pilnīgi vienaldzīgi. Ja nepatīk, jāaizliedz, pat ja tiesiska pamata aizliegšanai nav.

Simptomātiski. Un tas liecina, ka līdz demokrātijai ne tikai institūcijās, bet arī cilvēku vairākuma prātos mums vēl kādu brīdi būs jāgaida. Un man šķiet, ka šādas iniciatīvas ir lielisks līdzeklis, kā radināt sabiedrību pie demokrātijas “stresa testiem”, – nekrišanas panikā tad, kad panikai nav vietas, kad sistēma ir pietiekami droša. Cieņpilnas izturēšanās pret oponentu arī tad, kad oponentam nepiekrītam par mums personiski ļoti svarīgiem jautājumiem. Vienlīdzīgu standartu ievērošanu gan pret “savējiem”, gan “svešajiem”.

Man šķiet, ka februāra referendums bija lielisks signāls gan mums pašiem, gan citām valstīm, ka mēs varam mierīgi, ar pašcieņu pieņemt lēmumus pat par vairākumam ļoti emocionāli jūtīgiem jautājumiem. Ne visas sabiedrības to spēj. “Uz āru” jau tā Latvijas iekšējā cepšanās vispār nebija redzama. Bet mums pašiem būtu jāsaprot, ka ne viss bija perfekti. Un problēma nebija apstāklī, ka tas referendums vispār notika. Problēma nebija tajā, ka nebija koncepcijas par Satversmes kodolu, kas to novērstu. Problēma bija tā, ka kritām panikā tad, kad panikai nebija pamata.

Drošība ļoti lielā mērā ir atkarīga no mums pašiem. Jo gudrāki, diskutētspējīgāki, saliedētāki būsim, jo mazāk ar panikas lēkmēm reaģēsim uz katru kairinājumu – jo drošāka Latvija. Bet šobrīd, satraucoties par lietām, par kurām nav racionālu iemeslu satraukties, – nav lielāka drauda Latvijai … kā mēs paši.

Iepriekšējās esejas:
1) Cik pārliecinoši ir KTK argumenti, ka Satversmes kodols eksistē?
2) Zinātniskums, juristu īpašā vara un atbildība
3) Vai Latvijai ir kāda neatņemama identitāte?

Nākamās plānotās tēmas: par Latvijas mērķiem, par nacionālās valsts jēdziena dinamiskumu

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!