Raksts

Vai Latvijā etnisks konflikts ir neizbēgams?


Datums:
12. aprīlis, 2005


Autori

Brigita Zepa
Inese Šūpule
Līga Krastiņa


Foto: A. Jansons © AFI

Etnopolitiskais konflikts šobrīd lielā mērā ir vērtējams kā politiska un sociāla konstrukcija, kuras divi galvenie veidotāji ir politiskā elite un plašsaziņas līdzekļi.

Pēdējo gadu notikumi etnopolitikas īstenošanas laukā arvien biežāk līdzās vārdiem „sabiedrības integrācija” liek izskanēt dažādiem minējumiem par etniskā konflikta iespējamību mūsu sabiedrībā. Baltijas Sociālo zinātņu institūta veiktajā pētījumā „Etnopolitiskā spriedze Latvijā: konflikta risinājuma meklējumi”[1] no konfliktoloģijas teorijas perspektīvas tika izvērtēti Latvijas sabiedrības etniskās integrācijas procesi un novērtēti iespējamie etnopolitiskās spriedzes risinājumi, īpašu uzmanību pievēršot izglītības reformas mazākumtautību skolās ietekmei uz sabiedrības integrāciju.

Pētījums ļauj soli pa solim izsekot dažādu sabiedrības grupu nostādnēm un uzvedībai un konstatēt, ka situāciju būtu maldīgi raksturot kā stabilu un nemainīgu un ka tā drīzāk uzlūkojama kā jūtīgs process, kur noteikti faktori sekmē līdzsvaru un etnisko mieru, bet citi faktori, gluži otrādi, provocē konfliktu. Tas vērš uzmanību uz faktoriem, kas var šo konfliktu mazināt vai vērst dziļumā, un kas būtu pieskaitāmi konflikta attīstības riska faktoriem. Šajā rakstā par tiem, kas visnozīmīgāk ietekmē etniskās spriedzes veidošanos Latvijas sabiedrībā.

Latvijas gadījumā nozīmīgi ir tas, ka līdz ar valsts neatkarības atgūšanu ir notikusi sociolingvistisko grupu hierarhijas maiņa. Pētījums liecina, ka šis process joprojām turpinās un abās grupās – latviski un krieviski runājošo vidū – tas lielā mērā nosaka etnisko attiecību veidošanas modeļus un etnopolitiskās spriedzes mazināšanas stratēģijas.

Latviešu valodas zināšanas un saskarsmes problēmas latviešu valodā ir viens no galvenajiem sociolingvistisko grupu konfliktu sekmējošajiem faktoriem. Jāpiebilst, ka šī atziņa attiecināma galvenokārt uz latviešiem. Cittautieši šajā ziņā nesaskata problēmas, kas, no vienas puses, ir skaidrojams ar pieaugošo latviešu valodas zināšanu līmeni šajā grupā, bet, no otras puses, ir skaidrojams arī ar krievu valodas pašpietiekamību Latvijā un sabiedrībā joprojām vērojamo ieradumu starpetniskajā komunikācijā lietot krievu valodu.

Kā konfliktu veidojošu faktoru var vērtēt arī latviešu īpatsvaru valsts pārvaldē (83% no visiem, kas nodarbināti šajā sfērā), tādējādi cittautiešu skatījumā valsts vara tiek saistīta ar latviešiem kā etnisko grupu, un veidojas atsvešinātība un atgrūdoša attieksme pret valsts īstenoto politiku.

Cittautiešu dominējošais diskurss par attiecībām ar latviešiem ir, ka attiecības ir labas, draudzīgas un balstītas uz savstarpēju sapratni. Vienlaikus šajā grupā valda negatīvas un kritiskas attieksmes pret valsts etnopolitiku, kuras veidotāji visbiežāk pieder pie latviešiem kā etniskās un lingvistiskās grupas. Tādējādi diskursa līmenī nepatika pret valdošo politisko eliti un tās pieņemtajiem lēmumiem tiek vērsta pret latviešu valodā runājošo kopienu kopumā, sekmējot attieksmju konflikta attīstību sabiedrībā.

Etnopolitiskās aktualitātes un no tām izrietošais attieksmju konflikts latviešu un cittautiešu starpā ir uzspiestā “dienas kārtība”. Tāpēc etnopolitiskais konflikts šobrīd lielā mērā ir vērtējams kā politiska un sociāla konstrukcija, kuras divi galvenie veidotāji ir politiskā elite un plašsaziņas līdzekļi.

Balstoties uz pētījumā izmantoto definīciju, saskaņā ar kuru etnisks konflikts ir situācija, kad divām vai vairākām etniskajām grupām ir nevienprātība par kādu sabiedrībā nozīmīgu politisku, ekonomisku, sociālu, kulturālu vai teritoriālu jautājumu[2], var secināt, ka Latvijā ir vērojamas etniskā konflikta iezīmes, kuru pamatā ir nevienprātība etnopolitikas jautājumos, kā arī cittautiešu neapmierinātība ar valsts īstenoto etnopolitiku. No konflikta dinamikas analīzes viedokļa saskaņā ar Aklajeva tipoloģiju[3] šobrīd Latvijā ir „konkurences stadija”, kurai raksturīgs, ka saasinās attiecību konkurējošais raksturs. Savukārt to, vai notiks konflikta eskalācija un tas pāraugs „tiešā konflikta stadijā”, kad uz sadarbību vērstās attiecības tiek sabojātas un abās pusēs institucionalizējas konfliktējošas attieksmes un uzvedība, vislielākā mērā noteiks tieši politiskās elites uzvedība – tas, cik lielā mērā politiskā elite ekspluatēs etniskos jautājumus.

Noteiktu apstākļu gadījumā, piemēram, tad, ja vienā vai otrā grupā etniskās apdraudētības izjūta būtiski palielināsies, Latvijā ir iespējama konflikta saasināšanās un mijiedarbības etnopolitiskās krīzes veidošanās. Kā faktori, kas samazina šāda scenārija iespējamību Latvijā, ir jāvērtē tas, ka Latvijā etniskā spriedze izpaužas vairāk kā lingvistisks konflikts, kas neveicina tālāku konflikta eskalāciju un vardarbību, jo kulturālās atšķirības nav ļoti izteiktas un etniskajā stratifikācijā nav vērojama izteikta vertikālā hierarhija. Savukārt politiskās elites polarizācija vērtējama kā faktors, kas palielina šāda scenārija iespējamību. Latviešu un cittautiešu viedokļu polarizācija attiecībā uz valsts etnopolitiku ir uzskatāma par etnisko attiecību krīzi sekmējošu faktoru, kas raksturo abu valodas grupu varas attiecību uztveri un veidošanu.

Arī plašsaziņas līdzekļi veido plaisu starp abām etnolingvistiskajām grupām, uzturot savos lasītājos apdraudētības sajūtu. Ja latviešu presē dalījums „mēs” un „viņi” ir drīzāk nojaušams zemtekstos un orientācijā uz latviešu tautības lasītāju, tad krievu laikraksti diezgan skaidri norāda, ka sabiedrībā pastāv šīs divas nošķirtās grupas un viņu lasītāji ir krievvalodīgie.

Pētījums parāda, ka galvenā robežšķirtne, kas veidojas starp latviešiem un cittautiešiem un ap kuru notiek visvairāk diskusiju, ir viedokļi par etnopolitikas jautājumiem. Atklājas risks, ka no etnopolitiskā konflikta, kur atšķirības ir vienīgi uzskatos par noteiktu jautājumu risināšanu, var veidoties etniskais konflikts, kur neapmierinātība vēršas vienai sociolingvistiskajai grupai pret otru.

Kopumā Latvijā ir vērojamas vairākas pazīmes, kas liecina par etnisku konfliktu – attieksmes etnopolitikas jautājumos, partiju atbalsts, apdraudētības sajūta. Vienlaikus ir arī vairākas pazīmes, kas pagaidām nodrošina to, ka šis konflikts nepāraug vardarbīgās akcijās un etnopolitiskā krīzē, piemēram, etnisko grupu struktūras tīklveida jauktais modelis[4], līdzības dzīvesveidā un ienākumos un vēlme uzturēt draudzīgas attiecības. Jāsecina, ka tas, kā šīs attiecības attīstīsies turpmāk, būs ļoti atkarīgs no politiskās elites darbības un tā, vai politiskā elite centīsies vairāk uzturēt „konkurējošas” vai „konstruktīvas” attiecības.

_________________________________

[1] Pētījums tapis ar ASV vēstniecības Latvijā finansiālu atbalstu.

[2] Brown, M. (1993) Causes and Implications of Ethnic Conflict, In: M.Brown (ed.) Ethnic Conflict and International Security, Princeton University Press, Princeton, NJ, pp.3-27.

[3] Aklaev, A.R. (1999) Democratization and Ethnic Peace. Patterns of ethnopolitical crisis management in post-Soviet settings, Ashgate Publishing Ltd.: England.

[4] Rothschild, J. (1982) Ethnopolitics: A Conceptual Framework, Columbia University Press, New York.

Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.


Baltijas Sociālo zinātņu institūts

Nacionālā programma iecietības veicināšanai

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!