Raksts

Vai latvietis runās politkorekti?


Datums:
13. janvāris, 2004


Autori

Sarmīte Grīnblate


Foto: Latvju raksti

Grupu intereses pret indivīda interesēm, ierobežota izteiksme iepretī vārda brīvībai, politkorektuma izmantošana oponentu nomelnošanā un apklusināšanā, cenzūra vai valodas regulācija – šādas ir politkorektuma aizstāvju un pretinieku debašu tēmas Rietumos. Bet Latvijā?

Politkorektums ir salīdzinoši jauns sociālās un politiskās dzīves produkts ne tikai Latvijā, bet demokrātiskajā pasaulē vispār. Saistīt to tikai ar saudzīgu valodas lietošanu attiecībā pret etniskajām minoritātēm vai citas rases pārstāvjiem nozīmētu pamatīgi sašaurināt politkorektuma izpratni. Pagaidām Latvijā tā vēl nav svarīga diskusiju tēma, bet ar laiku politkorekta valodas regulācija un grupu spiediens var aktualizēties.

Kas ir politkorektums?

Politkorektums (politically correct) kā termins angļu valodā runājošajās valstīs ieviesies un nostiprinājies tikai 20.gs. sešdesmitajos gados, kaut gan šī politiskā un sociālā fenomena pirmsākumi meklējami krietni agrāk – labējo un kreiso politisko uzskatu sadursmēs. Deviņdesmitajos gados debates par un ap politkorektu valodu atjaunojās un to aktualitāte nav zudusi vēl patlaban.

Veikt vienkāršu politkorektuma izvērtējumu nav iespējams vairāku iemeslu dēļ.

Vispirms jau tādēļ, ka debates par to norisinās atšķirīgu politisko diskursu – labējā un kreisā – līmenī, kur politkorektuma kritērijiem, tā aizstāvībai un uzbrukumiem mēdz būt diametrāli pretēji izejas punkti. Politkorektums ir ļoti atšķirīgās pozīcijās ASV, kur tam ir savs problēmu loks (marginālo un spiediena grupu attiecības ar likumdošanu), un Austrālijā, kur politkorektums ir noteikts valsts labējās ideoloģijas līmenī; tāpat atšķirsies politkorektums DĀR, Kanādā, Eiropas valstīs.

Neapšaubāmi, tā pirmsākumi meklējami nevis apstāklī, ka kādā demokrātiskas sabiedrības daļā pēkšņi radusies iejūtība un cieņa pret citu rasu vai seksuālās orientācijas pārstāvjiem, bet gan pārmaiņās, kas skārušas politisko ideju un spēku samērus.

Atsevišķi pētījumu autori[1] uzsver politkorektuma pirmsākumus kā liberālisma ķecerību saduroties ar kreisajām idejām, kā arī saista ar izmaiņām varas sadalē. Tā kā Rietumu plurālistiskajās sabiedrībās varai ir spēcīga tendence tikt sadalītai un pārstāvētai starp daudzām grupām un organizācijām, tad izmaiņas notiek un skar arī tradicionālās liberālās vērtības un idejas – no indivīda brīvības nodrošināšanas un aizstāvības uz grupu brīvību un tiesību aizstāvību. Izmaiņas attiecas arī uz kreiso politiskajiem uzskatiem, ekonomiskās šķiru cīņas ideoloģiju pārnesot uz rasu, seksuālo politiku un kultūru sadursmēm. Tiesa gan, šī grupu tiesību izvirzīšana jeb kolektīvās brīvības prioritātes konservatīvie un kristīgie spēki uzskata ja ne par kaitīgām (bet bieži arī par tādām), tad par dīvainām un apšaubāmām noteikti – tādām, kas atšķirīgas cilvēciskās pieredzes jomas reducē uz unificētām kategorijām.

Nebūt nav jābūt konservatīvi orientētam vidusšķiras pilsonim, lai šāda tendence izraisītu iebildumus un protestus par indivīda brīvības apspiešanu. Tas neapmierina arī daudzu “aizstāvamo” grupu pārstāvjus. Piemēram, afro-karībiešu un rietumāfrikāņu pilnīgi atšķirīgās izcelsmes un politiski sociālās pieredzes tiek apvienotas unificētā apzīmējumā “melnie”, kas noniecina viņu būtiskās atšķirības; demokrātiskā sabiedrība sašutumā rausta plecus, kad musulmaņu sievietes ar augstāko izglītību tomēr dedzīgi aizstāv iepriekšējās vienošanās laulības. Ne tik reti ir gadījumi, kad geji neatbalsta un noraida geju tiesību aizstāvības organizāciju un īpašo geju klubu veidošanu, jo tas, viņuprāt, neveicina indivīda brīvu izvēli un līdztiesību sabiedrībā, bet tieši norobežošanos un izolāciju.

Grupu intereses pret indivīda interesēm, ierobežota valodas un izteiksmes lietošana iepretī vārda un uzskatu brīvībai, politkorektuma izmantošana oponentu nomelnošanā un apklusināšanā, politkorektums kā cenzūra vai kā valodas regulācija – tādas galvenajos vilcienos patlaban ir politkorektuma aizstāvju un pretinieku debašu tēmas Rietumos.

Abpusgriezīgā vārda brīvība

Politkorektums nav tikai saudzīga un iejūtīga valodas lietošana attiecībā pret citām rasēm vai minoritātēm. Tas ir politiski sociāls fenomens, kura viena no izpausmēm ir politiska valodas regulācija attiecībā pret dažādām sabiedrības grupām un sabiedrības procesiem.

Politikorekta valoda pēc savas būtības ir metavaloda, kura gan daļēji spontāni veidojas pati, kā sabiedrības izmaiņu sekas, gan arī tiek apzināti veidota, lai citos terminos runātu par vienām un tām pašām lietām. Zināmas paralēles varētu vilkt arī ar politiķu un starptautiskās politikas valodu, kas ir izaugusi un attīstījusies līdz liekvārdības un tukšu frāžu ekvilibristikas virsotnēm, taču ir pilnīgi nepieciešama labās vai sliktās gribas un attieksmes paušanai augstāko amatpersonu saziņas procesā.

Runas politikas kontrole ir nenovēršama parādība sabiedrības sociālajā dzīvē, un vispārīgos vilcienos idejai, ka valodas regulācija aizsargā dažādas grupas pret pazemojumu, piekrīt jebkura nācija un sabiedrība, kuras ietvaros jāsaskaras ar šo nepieciešamību. Atšķirīgas attieksmes rodas tad, kad tiek pieņemti atšķirīgi diskursi un prioritātes, kuru kontroli vēlas uzņemties gan kreisais, gan labējais politiskais spārns. Angliski rakstošās preses slejās nereti atskan arī viedokļi, ka tā vietā, lai kritizētu rasismu vai seksismu pēc būtības, sabiedrība pārāk aizraujas ar matu skaldīšanu par politiski korektu valodu un tās lietošanu.

Debates un viedokļu atšķirības ap politkorektumu stimulē interesi arī par teorētisko pētījumu jomām – vārda un valodas brīvību, argumentāciju un postmodernisma studijām kopumā. Tieši ASV ar savu tiesu un tiesību valodu, kurā liela nozīme ir gan debašu kultūrai, gan argumentācijai kā metodei, ir politkorektas valodas pilnveidošanas līdere. Dažādu slāņu un grupu plašāka iesaistīšanās sociālajā dzīvē veicinājusi jaunu terminu rašanos. Piemēram, savulaik angļu valodā runājošajā pasaulē plaši izvērsās debates par profesiju un amatu apzīmējumu piemērošanu sieviešu dzimtei tajās jomās, kuras tradicionāli bijušas vīriešu privilēģija un to apzīmējumi pastāvējuši vienīgi vīriešu dzimtē (chairman, doctor, lawyer etc.), tādējādi apriori izslēdzot sievietes no profesionālās aprites un piederības. Interesanti, ka arī latviešu valodā vēl reizēm nākas sastapties ar līdzīgu attieksmi.

Tas pats notiek attiecībā uz rasēm, kur debates par politkorektu rasu un tautību apzīmējumu lietošanu vēl aizvien nespēj atrast visus apmierinošu kopsaucēju. Šajā aspektā īpaša vērība tiek pievērsta tā sauktajai “naidīgajai runai” (angļu val. hate speach) – rasisma vai seksisma izteiksmes veidam, kas parasti tiek saistīts ar nacionālistiskiem, konservatīviem, tradicionāli kristīgiem spēkiem. Naidīgajai runai raksturīga izteiksme, ar ko runātājs nodomājis izraisīt emocionālu kaitējumu un pazemojumu. Tomēr, kā brīdina politkorektuma pētnieki, arī šādās, šķietami elementāri vērtējamās situācijās, to analīze var sniegt pretrunīgus rezultātus un norādīt uz apvērsto diskrimināciju, jo jautājums par autonomiju, apziņas un gribas brīvību vienlīdz attiecas gan uz personu, kurai runa tiek adresēta, gan tiklab uz pašu runātāju.

Tomēr nereti rodas iespaids, ka šīs diskusijas faktiski novērš uzmanību no problēmas satura –fundamentāliem indivīdu līdztiesības un grupu integrācijas politikas jautājumiem.

Politkorektuma dubultstandarti

Tādi, neapšaubāmi, pastāv. Iemesls slēpjas jau tajā apstāklī, ka politkorektums ir metavaloda, kas veidojas no jēgas interpretācijas. Politkorektuma dubultstandarti vairāk skar tādas sfēras kā reklāma, kino un izklaides industrija, karikatūras, starptautiskā politika un vēstures interpretācija. Arī šo jautājumu loks izraisa debates gan par vārda brīvības ierobežošanu un cenzūru, gan par spiediena izdarīšanu uz cilvēka izvēles brīvību.

20.gs. trīsdesmitajos gados iezīmējās savdabīgi internacionālās “draudzības braucieni”, kuros kreisi noskaņotie Rietumeiropas intelektuāļi devās iepazīt cilvēces kreiso sapņu iemiesojumu dzīvē – Padomju Savienību. Dedzīgi noskaņotie ceļotāji neticēja ziņām par koncentrācijas nometnēm, disidentu vajāšanu, trūkumu un badu jaunajā sapņu valstī. Tā, Bernards Šovs, vilcienā tuvojoties Padomju Savienības robežai, ne mirkli nešauboties, izmeta līdzpaņemtās pārtikas krājumus, jo viņš zināja, ka Padomju Savienībā nepastāv trūkums, un citu reportāžas par badu un nabadzību ir tikai kapitālistiskā propaganda.

Vēlāk gan Staļina un Hitlera alianse atvēsina krietnu daļu kaismīgāko jaunā režīma aizstāvju, bet 1968.gada Prāgas Pavasaris iezīmē liberāļu iecietības un pacietības beigas. Toties tas ļauj brīvāk šajā nišā iekārtoties jaunajiem kreisajiem – ar kontrkultūru, ko raksturo cīnīšanās pret netaisnībām (pēc daudzu labēji orientētu komentētāju domām – šķietamām un izdomātām), naids pret Rietumu sabiedrības pamatvērtībām, tāpēc arī cita veida sabiedrību nekritiska slavēšana.

Velti gaidīt objektīvu attieksmi no politkorektas vēstures interpretācijas. Apsūdzības fašismam un konservatīvi orientēti režīmi patlaban ir kritikas degpunktā, bet kritika par bijušajiem un esošajiem komunistiskajiem režīmiem ir ļoti vāja un maiga, tā teikt – politkorekta. No vienas puses – mūsdienu lielākie ļaundari – Hitlers, Franko, Musolini, Haiders un Austrijas Brīvības partija, no otras puses – Ļeņins, Staļins, Mao – kuru nodarījumi un mantojums nav barjera politiskai atzīšanai. Nevienu īpaši neuztrauc Kastro, Ķīnas, Vjetnamas vai Ziemeļkorejas vadītāji. Holokausta nodarījumi netiek un netiks aizmirsti, vainīgie tiek meklēti visās valstīs, notiek skaļas tiesas prāvas, bet Gulags un padomju režīma noziegumi nešķiet starptautiskās uzmanības un tiesas prāvu vērti, ieskaitot deportācijas un masu iznīcināšanu Baltijas valstīs.

Arī attieksme pret mūsdienu starptautiskajiem notikumiem atspoguļo politkorektuma dubultstandartus. Politkorektuma lielvalstu ASV, Austrālijas, Lielbritānijas attieksme pret Līča karu, kurā tika iesaistītas svarīgas Rietumu ekonomiskās intereses, bija ļoti atturīga un remdena, bet Serbijas bombardēšana izraisīja entuziasma uzplūdus. Arī nesenie notikumi Afganistānā un Irākā tika pasniegti absolūti politkorektā izpildījumā.

Politkorektums attiecas arī uz reklāmas aktivitāšu stingriem ierobežojumiem. Arguments ir veselības standartu aizstāvība pret reklāmu, kas izdara spiedienu uz nenobriedušiem prātiem. Šajā izvēles brīvības ierobežojuma kategorijā pirmām kārtām ietilpst cigaretes un alkohols. Kurš gan nav dzirdējis arī par ASV brūnajiem papīra maisiņiem, no kuriem brīvi var baudīt to, kas atklāti tiek aizliegts – vienalga, vai tas ir alkohols vai mašīneļļa. Viens no visvairāk debatētajiem aizliegumiem skar arī pornogrāfijas demonstrāciju TV ekrānos un preses izdevumu tirgošanu visiem plaši pieejamās vietās. Nupat arī Latvijā aktualizējies “brūnā maisiņa” pielietojums attiecībā uz erotiskajiem (pornogrāfiskajiem?) preses izdevumiem.

No otras puses – seksuālo minoritāšu aizstāvība politkorektās kinofilmās un grāmatās nebūt neparedz iespēju, ka nenobriedušie prāti varētu apjukt cilvēcisko seksuālo attiecību un to izpausmju pasaulē. Ja nu politkorektums pret kaut ko vēršas šajā jomā, tad tā ir konservatīvo un baznīcas balstīšanās uz tradicionālajām vērtībām seksuālajās attiecībās. Lielbritānijā kāds jauniešu teātris iestudēja “Romeo un Džuljetu”, uz kura pirmizrādi tika izsūtīti ielūgumi vietējām skolām. Vietējās skolu valdes vadība izsūtīja skolām rekomendācijas nevest skolēnus uz šīm izrādēm, jo lugas saturs esot “pārāk izteikti heteroseksuāls”[2].

Vēl jāpiebilst, ka politkorektums nebūt nav korekts ārpus savas sabiedrības un tās grupu prasībām un interesēm. Holivudas grāvējfilmās, kuras tiek pasniegtas kā politkorektuma hrestomātiski piemēri, bieži vien ļaundariem ir nepārprotami aziātiska vai eiropeiska izcelsme, piemēram, pēc Holivudas priekšstatiem akcentētas “āriskas” pazīmes un cīņu skatos lietotas vācu valodas frāzes. Šajā shēmā diezgan labi iekļaujas arī raupjas sejas, un kažokādas ausaines, un, protams, krievu valoda.

Ir pietiekami skaidrs, ka politkorektums nav tik nesavtīgs un to neinteresē kādas globālas vērtības un to aizstāvība – tas aktualizējas savas sabiedrības un tās specifisko grupu spiediena rezultātā. Un ja kāda valsts uzskata, ka tās misija ir sniegt demokrātijas paraugstundas visai pasaulei – tad kā obligāto priekšmetu nāksies apgūt arī politkorektumu šīs valsts izpratnē.

Politkorektā Latvija

Pārlūkojot dažādus vietējos preses materiālus, kas attiektos uz politkorektumu, nācās secināt, ka tādu ir ļoti maz, un Latvijas sabiedrībai politkorektums nav aktuāla debašu sfēra. Tas ir saprotami, jo ne mūsu politiskās tradīcijas īsajā demokrātiskas valsts sākuma posmā, ne politiskais spektrs un ideoloģiju trūkums patlaban neveido situācijas, kas veicinātu nepieciešamību pēc politkorektuma. Tomēr var prognozēt, ka ar laiku politkorekta valodas regulācija un grupu spiediens varētu aktualizēties arī Latvijā. Pirmās bezdelīgas jau ir. Ja reiz Latvijai tiek pārmests rasisms, tad tas noteikti tiek saistīts ar valodas lietošanu attiecībā pret citu rasu pārstāvjiem. Taču šeit varētu rasties zināmas neskaidrības par to, kādus terminus lietot, lai izvairītos no negatīvām asociācijām – angļu valodā vispārpieņemtiem apzīmējumiem mēdz būt negatīva nokrāsa latviešu valodā, un otrādi. Zināms precedents diskusijām par politiski korektu valodas lietošanu gan ir bijis – par termina žīdi vai ebreji lietošanu sakarā ar kaislībām kādas izraisīja raksts “Žīdi valda pasauli” (Kapitāls, 2001.nr.8).

Tuvākajā laikā Latvijā varētu aktualizēties tieši valodas lietošana attiecībā pret citām rasēm un etniskajām minoritātēm – ja vien veidosies lielākas šāda veida kopienas vai grupas, kuras vēlēsies veidot dialogu ar Latvijas sabiedrību.

Bet ar dialogu un politiski korektu attieksmi mums, droši vien, klāsies grūti. Pagaidām ir bijis tāds kā pingpongs starp “gansiem” un “okupantiem”, bet neviens nav pūlējies par šo jautājumu diskutēt. Tāpēc, necenšoties izdomāt, kurā istabā paklāt lāčādu, kamēr lācis vēl pa mežu ļepato, varētu rekomendēt vienu – ja nu reiz Latvija pretendē uz draudzīgas un drošas valsts statusu ES un NATO partneriem, un ne tikai tiem, tad, gribam vai ne, nāksies arī mums apgūt politkorektuma pamatus. Protams, akli nepārņemot citu valstu situācijas un direktīvas, bet analizējot, domājot un mācoties no savas pieredzes un kļūdām. Tikai tad varētu cerēt, ka politkorektums Latvijā nekļūs par lamu vārdu, bet instrumentu dialoga veidošanai.

________________

[1] Piemēram, Peter Coleman “What is Political Correctness?” un Geoffrey Partington. “Political Correctness Reconsidered”, 2000, Quadrant Magazine Company, Inc.

[2] “Political over-corectness.” Canada and the World Backgrounder, April 1996.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!