Raksts

Vai “Latviešijā” krievi nāk?


Datums:
01. jūnijs, 2004


Autori

Ilze Šulmane


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Diskursi, par kuriem likās, ka tie pazuduši uz neatgriešanos, atkal parādījušies medijos. Tie nevis atspoguļo konfliktu un to risina, bet konstruē konfrontāciju. Vai tās jau būtu rīdīšanas sekas, kad pamanu, ka studente ar mani uzsvērti runā krieviski, sarunājot aizkavēta referāta nodošanu un e-pasta vēstuli raksta angliski!?

Paskatos, kas par medijiem un reformu rakstīts pirms trīs mēnešiem. Tās pašas vecās vainas. Kādreiz jau izteiktiem secinājumiem atrodami vien uzskatāmāki un pārliecinošāki piemēri, jo kampaņa pret izglītības reformu, šķiet, sasniegusi savu maksimumu.

Čas, kurš demonstrēja veiksmīgu, masīvu viena politiskā spēka kampaņu iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, turpina šo pieredzi arī patlaban pretreformas kampaņas organizēšanā un atspoguļošanā. To apliecina gan milzīgais materiālu skaits un apjoms, gan to pozicionējums (pirmās lappuses izcelti materiāli), gan izmantotie informācijas avoti un materiālu autori žurnālisti – LAŠOR aktīvisti (vai pareizāk otrādi: LAŠOR aktīvisti – žurnālisti).

Krievu laikraksti strādā prasmīgi un pārdomāti, kāda ir visa kampaņa kopumā. Veiksmīgi izvēlēti datumi – piemēram, protesta akciju gadadienā atzīmē slāvu rakstības pamatlicēju nopelnus. Uz pasākumu ieradušies mazāk dalībnieku nekā gribēts – var pievienot fotogrāfiju no daudzskaitlīgas demonstrācijas, jo pieminēti abi notikumi.

Argumenti pret reformu nav kļuvuši daudzveidīgāki (grūtības mācīties svešā valodā), bet šo jautājumu apskatīšanas konteksts kļuvis daudz plašāks un naidīgāks – “kas baros varas vīrus, ja krievi aizies”, palielinājies militārās terminoloģijas izmantojuma īpatsvars. Plaši izmantoti draudi, ka mierīgās aktivitātes var izvērsties nekontrolējamā rīcībā.

Telegrāfā reforma nav galvenā dienas kārtības tēma, kaut arī ieņem nozīmīgu vietu. Šajā izdevumā problēmu atspoguļojums vairāk sabalansēts, tiek dots vārds arī citu viedokļu izteicējiem[1]. TSP deputāti atraduši jaunu cīņas veidu – vēršanos Satversmes tiesā. Žurnālists, izklāstot šo ideju, izsaka pieņēmumu, ka šis solis varētu būt PR akcija pirms Eiroparlamenta vēlēšanām, ko gan tūlīt B. Cilēvičs apstrīd.

Turpretī Čas un Vesti Sevodnja cīnās atklāti. Materiālos sastopamas visas pārliecināšanas stratēģijas, labi redzams, ka reforma ir tikai iegansts jaunu politisku prasību izvirzīšanai. Tie konstruē naidīgu attieksmi pret latviešu valodu, tās lietotājiem, izceļ krievu valodas pārākumu: krievu valoda apzīmēta kā Lielā un Varenā (ar lielajiem burtiem), tas labi sasaucas ar E. Buivida prātojumiem par latviešu izmiršanu, latviešu valodas bezperspektivitāti un ar aicinājumu visiem Latvijā apgūt krievu un angļu valodu. Premjera I.Emša tikšanās ar biznesa cilvēkiem nosaukta par bezprecedenta gadījumu deviņu gadu laikā, kad varas pārstāvis ar krievu auditoriju runā latviski (otrs izņēmums – Valsts prezidente, kura “tā arī nav iemācījusies krievu valodu”). Nav izklāstīts tikšanās saturs, bet gan premjera sabiedrisko attiecību speciālistei jautāts par valodas izvēles iemesliem.

No šī un citiem piemēriem redzams, ka runa biežāk ir par bijušo privilēģiju (runāt tikai vienā valodā) saglabāšanu, nevis par reformas īstenošanas kļūdām. Vesti Sevodnja vienlīdz aktīvi konstruē arī mazas galēju nacionālradikāļu pārvaldītas valstiņas tēlu, kura jāpamāca veidot politiku tā, lai tā atbilstu Putina un Krievijas interesēm („laiks mainīt biksītes”).

Čas un Latvijas Avīzes žurnālisti joprojām vieni otrus citē, komentē un savstarpēji biedē (“sākusies latviešu rīdīšana pret krieviem” un otrādi, vieni pārmet otriem situācijas saasināšanu). Taču jāatzīst, ka, tikai lasot Latvijas Avīzi, iespējams saprast, cik nokaitēta atmosfēra valda krievu presē.

Neatkarīgajā Rīta Avīzē biežāk sastopama analīze un priekšlikumi reformas sakarā, ieskaitot viedokļus un argumentus, kāpēc ļaut mācīties kā katrs grib, bet prasīt rezultātu. Diena, šķiet, īsteno Panteļējeva televīzijā formulēto neizcelšanas/noklusēšanas taktiku – reformas gaita tiek gan pieminēta, bet parasti kā ziņa, notikums saistībā ar pretreformas aktivitāšu atreferējumu vai politiķu un ierēdņu argumentiem par reformu. Diemžēl nav atrodami analītiski materiāli, kuros būtu mēģināts izvērtēt politiķu un reformas īstenotāju kļūdas un panākumus, kuros žurnālisti runātu ar krievu skolotājiem un vecākiem vai mēģinātu noskaidrot, kas un kā tad īsti notiek klasē stundā, kurā kādu priekšmetu māca bilingvāli. Neko tādu, protams, neatrast arī krievu presē. Tā gan deklarē savu lasītāju interešu aizstāvību, bet pašus pie vārda nelaiž. Viņu vārdā un vietā runā politiķi un paši žurnālisti.

Sabiedrībā kopumā vērojamas stabilizācijas un saskaņas tendences (speciāli nelietoju krievu avīzē par nepieņemamu deklarēto integrācijas terminu): jaunās paaudzes krievu speciālistus arvien biežāk sastopam pētniecībā, valsts institūcijās, Latvijas televīzijā. Viņi lasa un interpretē pretrunīgas latviešu personības (konference par V. Lāci), reportē notikumus abās valodās. Latvieši iestudē “Revidentu” un krievi – “Indrānus”. Trešā daļa intervējamo varoņu krievu sieviešu žurnālā ir populāri cilvēki ar latviešu uzvārdiem, bet latviešu sieviešu žurnālā dažādu tautību sievietes stāsta par pieredzi iekļauties vietējā sabiedrībā. Latviešu nacionālās preses diskursā jau iespējams lasīt par dažādām identitātēm un to maiņu; zināms etnocentrisms, kas bija jūtams vēl kādu laiku pēc neatkarības atgūšanas, mazinājies. Diskusiju ceļā bija iegūta trausla vienošanās par to, ka pagātnes parādības nav tikai melni baltas (piemēram, okupanti bija arī atbrīvotāji vai otrādi). Gardas idejas par DDD sastopamas vien abu valodu interneta portālos vai dažos krievu dienas laikrakstos, kuri tās izdod par visu latviešu atbalstītām, konstruējot atdzimstošā nacisma rēgu. Tagad skaidri un gaiši laikrakstā Čas lasām, ka nekādas okupācijas nav bijis (pirms kāda laika avīze, atzīstot šo faktu, pārmeta latviešiem kolaboracionismu).

Diemžēl mediju telpā vērojams straujš regress. Diskursi, par kuriem likās, ka tie pazuduši uz neatgriešanos, atkal ir parādījušies. Tie nevis atspoguļo konfliktu un to risina, bet šo konfrontāciju konstruē. Un tad jāsāk domāt, kā šī kampaņa ietekmē lasītāju uzskatus un uzvedību. Vai tās jau būtu šīs rīdīšanas un konfrontācijas sekas, kad pamanu, ka studente ar mani uzsvērti runā krieviski, sarunājot aizkavēta referāta nodošanu (tas pa e-pastu no Telegrāfa tiek sūtīts krievu valodā, par ko vienojāmies, bet pavadvēstule rakstīta angliski!). Čas uzspiež lasītājam krievu un latviešu aktieru proporciju skaitīšanu “Mūzikas skaņu” izrādē (vai tad nepietiekot labu izpildītāju krievu), aizvainojas par latviešu akcentu krievu valodas iestudējumā. Tātad tiek aicināts katrai kopienai norobežoties savā valodas vidē. Neko biedējošāku, negatīvas asociācijas raisošāku priekš vidējās un vecākās paaudzes latviešiem PCTVL nevarēja izdomāt: apvienības kampaņas sauklis “Krievi nāk!”, šķiet, labi raksturo krievu presi patlaban.

Ilgi krievu preses dienas kārtībā paturēts un komentēts prezidentes „šokējošais paziņojums” par krieviem, kas top par latviešiem pilsoniskā, ne etniskā nozīmē. Uzruna “dārgie tautieši” pēc Telegrāfa domām arī nav bijusi adresēta viņiem[2]. Lai nu paliek svētku uzrunu nozīmju analīze, taču rūgtajos vārdos par to, ka 13 gadu laikā Latvijas krievu iedzīvotājiem valdošās elites nav pievērsušās, vajadzētu ieklausīties. Par mierinājumu te neder arī fakts, ka dažādo, bet ideoloģiski tuvo partiju pārstāvji patlaban, pirmsvēlēšanu laikā ar tādu naidu apkaro viena otru (nevis savus ideoloģiskos pretiniekus), tērē laiku savu lietu kārtošanai (čekas maisi, ekonomiskās intereses, KNAB vadītāju nomaiņa), ka ir skaidrs – arī latviešu iedzīvotāji šīm elitēm rūp vien kā balsotāji.

Vienā jautājumā gan latviešu un krievu preses žurnālisti bijuši vienisprātis – nedrīkst ļaut valsts institūcijām dibināt medijus kontrolējošu iestādi. Iespējams tomēr, ka šai vienprātībai ir dažādi pamatojumi (ir taču tik ērti, ka žurnālista profesionālo darbību neviens nevērtē un neregulē).

Žurnālistu darbu pašregulējoša ētikas padome vai reāli funkcionējošs ētikas kodekss ir ļoti vajadzīgs. Varbūt tas beidzot skaidri pateiktu, ka deputāts vai sabiedriskas, politiskas organizācijas aktīvists nevar vienlaicīgi būt žurnālists, kas par šiem jautājumiem raksta. Tad redaktors preses izdevumā, kas to pieļauj, nevarētu naivi ciniski apgalvot “mēs jau tikai atspoguļojam auditorijas noskaņojumu un uzskatus”. Tad varbūt tos konstruēt un ar tiem manipulēt nebūtu gluži tik viegli kā pašlaik. Tā būtu mana maza atbilde uz lielu jautājumu, ko darīt ar presi. Kaut kas jādara ar politiķiem! Presei tie jāuzrauga, ne jādzied līdzi, pat ja dziesma tā kā pazīstama, tā kā patīk (tā kā apmaksāta)…
_____________

[1] Piemēram, apjomīga diskusija redakcijā: T. Ždanoka, I. Vaidere, N. Muižnieks, kurā izklāstīti viedokļi par reformu, asimilāciju (Kāpēc buksē reforma? 27.05)

[2] Telegraf, 24.05.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!