Foto: G. Dieziņš © AFI
Cik pamatots ir tiesas secinājums, ka Brīvības partijas vēlēšanu reklāma nekūda uz rasu naidu? Neesmu pārliecināta vai tiesa, prokuratūra un citas valsts iestādes ir pievērsušas nepieciešamo uzmanību šiem gadījumiem un rīkojušās atbilstoši.
Ir pagājuši vairāki mēneši kopš priekšvēlēšanu kampaņas beigām un skandāla ar Brīvības partijas un Sociāldemokrātiskās Labklājības partijas rasistiskiem reklāmas materiāliem[1]. 2002. gada 2. decembrī Rīgas apgabaltiesa daļēji apmierināja Los Amigos mūziķu prasību pret Brīvības partiju un Latvijas Televīziju par goda un cieņas aizskaršanu. Tiesa atzina, ka Brīvības partijas reklāma aizkāra mūziķu godu un cieņu, bet neatzina šo reklāmu par rasu naidu kurinošu, jo nebija iegūti pierādījumi, ka partija “būtu vēlējusies ar savu rīcību izraisīt rasu naidu vai nesaticību, bet parādīt un paustu attieksmi par jautājumiem, kas saistīti ar Eiropas Savienību”. Džordža Stīla prasība pret Brīvības partiju vēl nav tiesā izskatīta. Krimināllietas par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu un cilvēktiesību ierobežošanu sakarā ar šiem priekšvēlēšanu materiāliem nav ierosinātas – prokuratūra atteicās ar to nodarboties, bet Drošības policija, kam bija uzticēta izmeklēšana, nesaskatīja pamatu lietu ierosināšanai.
Minētie notikumi izraisīja diskusiju portālā politika.lv, bet diemžēl neguva sevišķu ievērību pārējos medijos un neveicināja diskusiju par rasisma problēmām plašākā sabiedrībā. Es gribētu izmantot izdevību vēlreiz aplūkot pagājušos notikumus, jo neesmu pārliecināta vai tiesa, prokuratūra un citas valsts iestādes ir pievērsušas tiem nepieciešamo uzmanību un rīkojušās atbilstoši. Es centīšos no starptautisko tiesību viedokļa rast atbildi uz jautājumiem, vai prokuratūrai un/vai citām valsts iestādēm bija jāgaida iesniegums, lai rīkotos šajā situācijā? Cik pamatots ir tiesas secinājums, ka Brīvības partijas reklāma nekūda uz rasu naidu?
Kūdīšana uz rasu naidu ir cieši saistīta ar rasismu, kas ir līdzcilvēku aizspriedumaina vērtēšana, balstoties uz šī cilvēka rasi, ādas krāsu, ģinti, nacionālo vai etnisko izcelšanos vai līdzīgiem kritērijiem.
1965. gadā Apvienoto Nāciju Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izkaušanu 4.pantā nosaka, ka “dalībnieces valstis nosoda dažāda veida propagandu un visas organizācijas, kuras pamatojas uz vienas rases vai noteiktas ādas krāsas vai etniskās izcelsmes cilvēku grupas pārākuma idejām vai teorijām, vai kuras cenšas attaisnot vai atbalstīt dažāda veida rasu naidu un diskrimināciju, un apņemas nekavējoties veikt pozitīvus pasākumus dažādas kūdīšanas uz diskrimināciju vai diskriminācijas aktu izskaušanai. Šai nolūkā dalībnieces valstis [..]:
a) pasludina, ka jebkāda ideju izplatīšana, kuras pamatojas uz rasu pārākumu vai naidu, jebkāda kūdīšana uz rasu diskrimināciju, kā arī visi vardarbības akti vai kūdīšana uz šādu aktu izdarīšanu pret jebkuru rasi vai personu grupu ar citu ādas krāsu vai etnisko izcelšanos, kā arī dažādas palīdzības sniegšana rasistiskās darbības veikšanai, ieskaitot tās finansēšanu, ir noziegums, ko soda likums; […]”
Šī Konvencija kļuva par pamatdokumentu gan pašas ANO, gan Eiropas Padomes, gan Eiropas Savienības standartu un politikas formulēšanai. Es gribētu pievērst īpašu uzmanību Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību Vispārējai politikas rekomendācijai Nr. 1[2], kas aicina dalībvalstu valdības nodrošināt, ka rasistiska un ksenofobiska rakstura noziegumu izmeklēšana var tikt uzsākta ex officio (t.i. pēc savas iniciatīvas). Komisija aicināja valdības kā noziegumu nosodīt jebkādā formā izplatītus izteikumus, kas kūda uz naidu, diskrimināciju vai vardarbību pret rasu, etniskām, tautību vai reliģiskām grupām vai to biedriem, kā arī attiecināt šos nosacījumus uz šāda satura materiālu izgatavošanu, izplatīšanu un glabāšanu izplatīšanas nolūkā. Šādiem pasākumiem gan jābūt saskaņotiem ar valsts pienākumu aizsargāt personas vārda brīvību.
Manuprāt, šī ir ļoti svarīga rekomendācija, jo tā pamudina valstis aktīvi rīkoties, lai nepieļautu rasu diskrimināciju un naidu, un novērstu sekas pārkāpumu gadījumos. Rekomendācijai ir vairāki pamatojumi. Pirmkārt, rasistiski noskaņoti izteicieni bieži vien ir vērsti uz skaitliski nenoteiktu personu grupu un būtu neloģiski izmeklēšanu atļaut sākt tikai pēc personu iesnieguma saņemšanas, jo tad būtu jāizvērtē, kam tieši ir tiesības to iesniegt, vai pietiek ar vienu iesniegumu utt.. Piemēram, ja rasistiskajā reklāmā melnādaina cilvēka vietā būtu parādīts sāmu tautības pārstāvis, vai tai nebūtu jāpievērš uzmanība tikai tāpēc, ka valstī nedzīvo neviens sāms? Turklāt bieži vien cilvēkiem, pret kuriem vērstas rasistiski noskaņotas darbības, varētu būt pamatotas bailes par atriebību gadījumā, ja viņi iesniegs sūdzību.
Tomēr mūsu prokuratūra uzskata, ka tai nebija pietiekoša pamata rīkoties pēc savas iniciatīvas. Vēl jo vairāk, saņemot aicinājumus veikt izmeklēšanu, prokuratūra tos pārsūtīja Drošības policijai, kura, izvērtējot reklāmas saturu un izraisītās sekas, neatklāja noziedzīga nodarījuma sastāvu. Policija uzskatīja, ka reklāmas saturs nekūda uz rasu naidu, bet informē par partiju galvenajām pamatnostādnēm.
Tiesas nostāja Los Amigos mūziķu prasībā pret Brīvības partiju neatšķīrās no Drošības policijas viedokļa. Interesanti gan, ka spriedumā ir pieminēti vairāki Latvijai saistoši starptautiski dokumenti, tajā skaitā Eiropas cilvēktiesību konvencija. Diemžēl spriedumā neatradu minēto dokumentu normu analīzi, te es domāju Eiropas cilvēktiesību konvencijas 10.pantu, kas aizsargā vārda brīvību.
1994. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma spriedumu lietā Jersilds pret Dāniju[3], kurā atzina, ka Dānija bija pārkāpusi Eiropas cilvēktiesību konvencijas 10. pantu. Žurnālists Jersilds bija sagatavojis televīzijas interviju ar rasistiski noskaņotu jauniešu grupu “Zaļās jakas”, kurā jauniešiem tika dota iespēja pastāstīt par savām aktivitātēm un darīt zināmu savu viedokli. Intervijā jaunieši vairākkārt negatīvi izteicās par melnādainiem cilvēkiem un imigrantiem, tostarp minēja, ka “melnie nav cilvēciskas būtnes”, “paskatieties uz gorillu un pēc tam uz nēģeri – tā pati asins struktūra”, “nēģeris nav cilvēciska būtne, viņš ir dzīvnieks, un tas pats attiecās uz pārējiem ārvalstu strādniekiem, turkiem, dienvidslāviem un kā vēl viņus sauc”. Jaunieši sūdzējās, ka imigranti atņem dāņiem iespējas saņemt sociālos pabalstus, ieņem dāņu vietu rindā uz dzīvokli, nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību, utt.
Pēc intervijas parraidīšanas televīzijā, Dānijas tiesa notiesāja jauniešus par tīši draudošiem, aizvainojošiem vai pazemojošiem izteicieniem, kas skar personu grupu pēc to rasistiskās piederības. Pats Jersilds un TV ziņu programmas vadītājs tika notiesāti par palīdzības sniegšanu jauniešiem un viņu atbalstīšanu.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa piekrita Dānijas tiesu nostājai, ka rasistisku izteicienu autoriem un izplatītājiem jāsaņem sods, bet nepiekrita tam, ka Jersilds un ziņu programmas vadītājs var tikt par tādiem uzskatīti. Tiesa izvērtēja intervijā teikto plašākā kontekstā. Proti, programmas mērķis bija pievērst sabiedrības uzmanību rasisma problēmai, uz ko norāda programmas vadītāja ievadruna, atgādinot iepriekš notikušo sabiedrības diskusiju par rasismu Dānijā un aicinot skatītājus uztvert programmu šajā kontekstā. Viņš arī paziņoja, ka programmas mērķis ir pievērst uzmanību rasisma problēmai, identificējot dažus rasistiski noskaņotus indivīdus un parādot viņu mentalitāti un sociālo vidi. Intervijā teiktais tika izmantots, lai izvērtētu notiekošo. Eiropas cilvēktiesību tiesa arī pievērsa uzmanību Jersilda uzvedībai intervijas laikā, uzskatot, ka viņš acīmredzami norobežojās no jauniešiem un atspēkoja dažus no rasistiskajiem izteicieniem. Tādejādi, tiesa nonāca pie secinājuma, ka tika pārkāptas Eiropas cilvēktiesību konvencijas 10. panta garantētās tiesības uz vārda brīvību.
Interesanti, ka 7 no 19 Eiropas cilvēktiesību tiesas tiesnešiem šajā lietā nepiekrita spriedumam un uzskatīja, ka Dānijas tiesas uzvedība bija atbilstoša starptautiskajiem standartiem.
Jersilda lieta var kalpot par labu piemēru, izvērtējot, cik lielā mērā ir aizsargāta Brīvības partijas, Sociāldemokrātiskās Labklājības partijas, teātra, producentu, tipogrāfijas, masu mediju un Latvijas Pasta vārda brīvība apspriestajā gadījumā. Jāatgādina, ka mēs runājam par politiskās partijas priekšvēlēšanu reklāmu, kuras pamatmērķis ir pievērst potenciālo vēlētāju uzmanību un iegūt viņu atbalstu, nevis sākt diskusiju. Minētajā gadījumā partijas centās pievērst uzmanību, parādot bildes, kas nav raksturīgas Latvijas realitātei, izraisīt negatīvas emocijas un lietot šīs negatīvās emocijas, lai gūtu atbalstu. Mēs runājam par izglītotu cilvēku grupu, kas cenšas iegūt sev vietu parlamentā. Es domāju, būtu loģiski sagaidīt, ka partiju biedri un vadība saprot, ka ražotie materiāli var radīt aizspriedumus pret kādu cilvēku grupu, piemēram pret melnādainiem cilvēkiem vai imigrantiem vispār. Citiem vārdiem sakot, partijām bija jāapzinās savas darbības iespējamās sekas, tāpēc motīvs vairs nav svarīgs. Ražojot, demonstrējot un izplatot reklāmu neviena no iesaistītajām pusēm necentās sākt diskusiju par problēmu, kā arī nenorobežoja sevi no notiekošā. Tieši otrādi, reklāmas ražotāji un izplatītāji saņēma un paturēja kompensāciju par savu darbu.
Rasu diskriminācijas izskaušana un ar to saistītās problēmas ir starptautiskās sabiedrības prioritāšu augšgalā un Latvija cenšas parādīt, ka tā šajā procesā piedalās. Es tomēr neesmu pārliecināta, cik lielā mērā tas notiek. Man nav šaubu, ka gan pašas partijas, gan to reklāmu ražošanā un izplatīšanā iesaistītās organizācijas ir jāsauc pie atbildības. Neviens nav pievērsis uzmanību teātra, tipogrāfijas, producentu un Latvijas Pasta lomai reklāmas ražošanā un izplatīšanā. Diemžēl, man nav iespējas pārbaudīt vai kāds no Latvijas likumiem dod kādai citai valsts iestādei tiesību rīkoties šādā gadījumā un saukt vainīgos pie administratīvās atbildības. Jebkurā gadījumā apskatāmais piemērs parāda, ka Latvija nav izveidojusi efektīvu aizsardzības mehānismu, lai izpildītu savas saistības saskaņā ar minēto ANO Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izkaušanu.
Noslēgumā, es gribētu izteikt cerību, ka Augstākā tiesa, izskatot Brīvības partijas apelācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu, izmantos iespēju un vēlreiz ieskatīsies lietas apstākļos.
Es arī velētos, lai šī raksta lasītāji iedomājas, kāda būtu teātra, producentu, mediju, valsts iestāžu, prokuratūras un tiesas reakcija, ja līdzīgā veidā reklāmā tiktu attēlots latvietis?
_____________________
[1] Atgādināšu, ka Brīvības partija veidoja TV reklāmas klipu un drukas bukletu, bet Sociāldemokrātiskā Labklājības partija – bukletu. Visos materiālos tika attēloti melnādaini vīrieši, lai atgādinātu vēlētājiem par imigrācijas draudiem, ja Latvija iestāsies Eiropas Savienībā.
[2] Šī rekomendācija pieņemta 1996. gada 4.oktobrī. Savukārt 2002. gada 13.decembrī pieņemta rekomendācija Nr. 7 “Par nacionālo likumdošanu lai izskaustu rasismu un rasu diskrimināciju”, kur sīkāk izklāstītas prasības, kādām jāatbilst dalībvalstu likumdošanai.
[3] Sk. Jersild vs. Denmark, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, pieņemts 1994. gada 23. septembrī.
Andrejs Judins "Slikts joks vai noziegums?"
Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu