Raksts

Vai krievu valoda aiziet?


Datums:
16. decembris, 2002


Foto: G. Dieziņš © AFI

Kāds beļģu etnopētnieks par vēlmēm izspiest Latvijā krievu valodu pārsteigts iesaucās: “Kur jums prāts! Ar krievu valodas zināšanām jūs būsiet Eiropas Savienības izcilākie sakarnieki ar grūti atminamo Krieviju, bet bez tām Eiropā būsiet mazāk pieprasīti.”

Atvērtās sabiedrības institūta ziņojuma “Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: Mazākumtautību aizsardzība” prezentācijas konferencē 13.decembrī izraisījās diskusija arī par valodu situāciju Latvijā. Izskanēja pieņēmums, ka krievu valodas lietošana sarūk, ka tai drīz vairs nebūs liela loma mūsu sabiedriskajā dzīvē.

Šāda prognoze dzirdēta arī agrāk. Aplēses ienesēji operē ar statistikas datiem, ka krievvalodības galveno uzturētāju: krievu, baltkrievu un ukraiņu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju vidū samazinās. Proti, 1989. gadā šo tautību iedzīvotāji veidoja 42% sabiedrības, bet 2002. gadā vairs tikai ap 35%. Galvenais samazinājuma cēlonis – emigrēšana. Negatīva ir arī šo tautību iekšējā demogrāfiskā lejupslīde, mirstībai pārspējot dzimstību[1].

Kā svarīgu faktoru krievu valodas lietojuma kritumā min skolēnu skaita mazināšanos krievvalodīgajās skolās – pirms pieciem gadiem tajās mācījās 34,7% skolēnu, bet šajā mācību gadā vairs tikai 29,7%, turklāt 1. klasēs vairs tikai 25,4% bērnu sāk mācības krievu skolās[2].

Šie fakti nav apstrīdami. Un tomēr, vai no tā visa varam secināt, ka “krievu valoda aiziet”? Sevišķi Rīgā ir grūti tam noticēt, jo mūsu galvaspilsētas ielās joprojām visbiežāk dzird krievisko runu. Manā dzīvesvietā Kurzemes priekšpilsētā, Imantā jo sevišķi. Rīgā 2000. gadā 53,9% iedzīvotāji par savu dzimto uzskata krievu valodu, 44,1% – latviešu valodu.

Statistika liecina, ka krievu valoda saglabā savas pozīcijas Latvijā kā dzimtā jeb ģimenes valoda, visvairāk pēdējā nozīmē. To uzskatāmi parāda 1989. un 2000.gada Tautas skaitīšanā iegūtie dati.

Sākšu ar latviešiem. 1989. gadā 2,5% latvieši nosauca krievu valodu par savu dzimto valodu, 2000. gadā – 3,5%! Paradoksāli, bet starp krieviem Latvijā šis rādītājs samazinājies no nepilniem 99% līdz 94,5%. Tātad daudzās etniski jauktās ģimenēs, pārsvaru tomēr ņēmusi cita valoda, pirmām kārtām – latviešu. Pilnīgi pretējs process vērojams pārējās lielākajās cittautiešu minoritātēs Latvijā, jo visās būtiski pieaudzis to cilvēku skaits, kas krievu valodu atzīst par dzimto jeb ģimenes valodu, sevišķi ukraiņu, tatāru un baltkrievu vidū[3].

Ievērojami pieaudzis arī to cittautiešu skaits, kuri par dzimto nosauc latviešu valodu – īpaši daudz tādu ir igauņu un lietuviešu minoritātēs, kur 2000. gadā Tautas skaitīšanā attiecīgi 39,2% un 42,5% deva šādu atbildi. Daudz komplicētāka ir valodas situācija poļu minoritātē, kur poļu valodu par dzimto uzskata 19,4%, latviešu – 19,4%, bet krievu – 57,7%.

Kopumā skatot – pēdējos desmit gados krievu valoda kā ģimenes valoda ir saglabājusi savu spēcīgo ietekmi Latvijā un to pat daļēji nostiprinājusi. Ne tikai kā minoritātes valoda, bet arī kā Latvijas iedzīvotāju iekšējās saziņas valoda.

Protams, latviešu valodas lietojuma paplašināšanās ir galvenā tendence un šodien jau apmēram 62% iedzīvotāju tā ir galvenā valoda arī ģimenē. Taču šī tendence nesagrauj krievu valodas klātbūtni, apmēram trešdaļai Latvijas iedzīvotāju tā stabili paliek ģimenē un sadzīvē.

Kas nosaka šo visai stabilo situāciju? Taču ne Krievijas politikas, arī ne ekonomisko sakaru ietekme. Domāju, ka galvenais valodas balstītājs ir krievu kultūras vērtību spēks un sadzīviskās tradīcijas, kas veidojušās un pārmantotas šīs kultūras ietekmē. Šeit izpaužas valodas un kultūras savstarpējā mijsakarība. Ja šo sakarību nepolitizē, tā labi iekļaujas mūsu multikulturālās sabiedrības integrēšanās procesā, tā nav šķērslis sadarbībai un līdzdalībai. Bīstama problēma var rasties tad, ja zināmos apstākļos šī tradīcija tiek politizēta un pārvērsta par pretspēku integrācijai.

Krievu valodas palikšanas bāzi veido arī daudzās etniski jauktās ģimenes, kur krievu valodu visi lieto kā mātes valodu, mazāk kā tēva valodu. Pēc Latvijas demogrāfijas gadagrāmatas datiem, var aplēst, ka 2001. gadā no 9258 jaundibinātām ģimenēm Latvijā apmēram 5250 no pirmās dienas dominē latviešu valoda, ap 3500 ģimenēs – krievu valoda un tikai ap 500 ģimenēs – kāda trešā valoda. Tas, protams, nenozīmē, ka šo ģimeņu locekļi nepārvalda arī citas valodas, bet divvalodība un trīsvalodība tomēr neatņem cilvēkiem ģimenes valodu.

Nenovēršams būs angļu valodas “uzvaras gājiens”. Taču tā Latvijā būs, galvenokārt, ārējās saziņas valoda un iekšējā valoda Eiropas Savienības mērogā.

Pirms dažiem gadiem kādā sarunā ar profesoru, etnopētnieku no Beļģijas es ieminējos, ka daži politiķi Latvijā vēlētos izspiest krievu valodu, bet viņš pārsteigts iesaucās: “Kur jums prāts! Ar savām krievu valodas zināšanām jūs būsiet Eiropas Savienības izcilākie sakarnieki un starpnieki ar grūti atminamo Krieviju, kuru jūs izprotat daudz labāk nekā mēs. Bet bez krievu valodas un krievu dzīves sapratnes jūs šo misiju nespēsiet pildīt un Eiropā būsiet mazāk pieprasīti.”

Latvija ir saņēmusi ielūgumu Eiropas Savienībā. Vai tādēļ būtu jārunā par krievu valodas “aiziešanas” nenovēršamību? Manuprāt, tādam pieņēmumam nav ne iekšēja, ne ārēja pamata.
_________________________________

[1] Skat. Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2002. 12. lpp.

[2] Skat. I.Grīnuma Palielinājies skolēnu skaits latviešu skolās “Diena”, 12.16.12.2002.

[3] Krievu valodu par dzimto jeb ģimenes valodu nosaukuši…


Marijas Golubevas recenzija "Integrācija: marginalizētas institūcijas, bet kāds ir NVO spēks?"

Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: mazākumtautību aizsardzība

Seminārs "Valsts programmas “Sabiedrības integrācija Latvijā” īstenošana un mazākumtautību integrācija"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!