Raksts

Vai kāds parunās ar tautu par karu Irākā?


Datums:
18. februāris, 2003


Autori

Dagnija Stuķēna


Foto: ZOOM

Pret karu esam mēs visi, bet te nepieciešams dziļāks jautājums - vai esam par vai pret Latvijas aktīvu iesaistīšanos starptautiskajā politikā un vai esam starptautiski atbildīga sabiedrība?

Vairums Latvijas iedzīvotāju neatbalsta iespējamo karadarbību pret Irāku, liecina šomēnes publiskotie sabiedriskās domas aptauju rezultāti. Tikai apmēram 10% iedzīvotāju lielākā vai mazākā mērā atbalsta karadarbības uzsākšanu. Latvijas prezidentes un ārlietu ministres oficiālie paziņojumi par Latvijas atbalstu ASV koalīcijai pielēja eļļu ugunij. Saeima atturējās no viedokļa paušanas, aktīva diskusija pēc būtības joprojām nenotiek, un viņus jau var saprast – debate par šo “nepopulāro lēmumu” var iedragāt šaubīgā elektorāta uzticību.

Neanalizēšu Irākas krīzi un Latvijas vietu starptautiskajā arēnā, bet gan to, kādus aktuālus jautājumus šī situācija mums atklāj par sabiedrisko domu Latvijā.

Sabiedrība ar zīmogu?

Aptaujas norāda, ka apmēram 80% Latvijas iedzīvotāju neatbalsta karu un pašlaik sabiedriskajā debatē tiek manipulēts ar šiem skaitļiem. Demokrātiskā sabiedrībā negatīva nostāja pret karu ir normāla parādība. Pret karu esmu arī es, un, domājams, arī Valsts Prezidente un Ārlietu ministre. Arī mans personiskais novērojums draugu un paziņu vidū liecina par vairāk negatīvu nekā pozitīvu viedokli. Jāatzīst, ka plaši tiražētais aptaujas jautājums pēc būtības neatspoguļo iedzīvotāju attieksmi pret Latvijas pausto pro-amerikānisko pozīciju, tātad nav universāli izmantojams.

Tomēr sabiedrības aizvainojumu var izteikt frāzē “ar mums nekonsultējoties, zīmogs uz pieres jau uzspiests”. Desmit gadus pie demokrātijas apstākļiem radinātais Latvijas iedzīvotājs pēkšņi apjūk, jo nenotiek amatpersonu konsultēšanās vai apspriedes ar sabiedrības pārstāvjiem pirms un pēc Latvijas pozīcijas paušanas. Toties notiek diskusijas par iespējamu starptautisko normu neievērošanu un iesaistīšanos militārā koalīcijā, sniedzot morālu un finansiālu palīdzību utt. Principā tiek tiražēta nostāja, ka lēmums par Latvijas dalību jau pieņemts.

Neitralitātes mīts ir dzīvs

Pret karu esam mēs visi, bet, manuprāt, šeit nepieciešams dziļāks jautājums – vai mēs esam par vai pret Latvijas aktīvu iesaistīšanos starptautiskajā politiskajā arēnā un vai esam starptautiski atbildīga sabiedrība? Tas ir jauns izaicinājums. Politiskajā līmenī līdz šim parasti esam sevi pozicionējuši kā valsti – palīdzības saņēmēju. Arī politiskajā retorikā biežāk pausta “mums vajag” un “mazais bāliņš lielajā pasaulē” pozīcija. Par to liecina joprojām aktuālā sabiedriskā vēlme starptautiskajos notikumos ieņemt neitralitātes un nogaidīšanas pozu.

Gallup Europe[1] aptaujas dati liecina, ka Latvijā ir viszemākais (aiz Kipras un Maltas) iedzīvotāju atbalsts – tikai 11% – valsts līdzdalībai ASV militārā koalīcijā bez ANO akcepta. Ieroču atklāšanas gadījumā atbalsts pieaugtu līdz 21%, un militārai rīcībai vienīgi ar ANO Drošības padomes akceptu iedzīvotāju atbalsts būtu 24% (salīdzinājumam – Dānijā 71%, Francijā 67%, Lietuvā 33%). Arī Irākas krīzei veltītajā raidījumā “Kas notiek Latvijā” (5.02.2003.) interaktīvajā aptaujā divas trešdaļas skatītāju atzina, ka Latvijai jāietur neitrāla pozīcija. Jebkurā gadījumā – izskatās, ka latvju meitas un dēli labāk noskatītos no malas uz šiem starptautiskajiem notikumiem.

Neaktuāla retorika

Var jau minēt, ka ārpolitika ir elitāra un nekad nekļūs par iedzīvotāju dienaskārtības pirmo punktu. Tomēr Irākas gadījumā cilvēki uzdod pavisam konkrētus jautājumus – vai atbalstām karu, vai uz Irāku man būs jāsūta savi bērni, vai iesaistīšanās koalīcijā nepastiprinās personiskos draudus, jo, pārfrāzējot ASV prezidenta Buša uzrunu Viļņā, “visi ASV ienaidnieki būs arī mūsu ienaidnieki”. Bez tam, Irākas krīze sabiedriskajā domā tiek asociēta ar karu un visām tā sekām. Tātad, parādās iezīme ārpolitikas notikumus analizēt no personiskās pozīcijas.

Valsts amatpersonas, savu pilnvaru ietvaros paziņojot par Latvijas piedalīšanos Irākas krīzes risināšanā, par savu atbildību izvirzīja arī savas pozīcijas skaidrošanu un argumentēšanu, kā arī sabiedriskās debates sekmēšanu. Jāatzīst, ka aktīva publiska diskusija pēc šo paziņojumu paušanas nav vērojama ne valdības, ne Saeimas līmenī. Es te nedomāju oficiālus paziņojumus, bet gan pašiniciētus dialogus gan savstarpēji, gan arī sabiedrības pārstāvju klātbūtnē.

Atļaušos arī apgalvot, ka pagaidām lielam vairākumam cilvēku nav skaidrs, kāda konkrēti ir mūsu loma šajā koalīcijā. Ko nozīmē praktisks atbalsts ASV? Ko starptautiskās tiesībās nozīmē pārkāpt ANO rezolūciju? Ko nozīmē būt sabiedrotajam? Ko nozīmē “būt kopā ar amerikāņu tautu” (ja 40% atbalsta militāru akciju ar ANO lēmumu un 22% uzskata, ka karavīri vispār nav jāsūta)? Kas notiks pirms tam un pēc tam? Cilvēkiem ir tiesības zināt skaidrus scenārijus un iespējamās alternatīvas. Pašreiz amatpersonas lielākoties aprobežojas ar jēdzienu tiražēšanu – “jāievēro valsts intereses”, “transatlantiskās vērtības”, “sabiedrotie”, “esam apsvēruši savas militārās iespējas un esam gatavi sadarboties” utt. Vai kāds ir mēģinājis izskaidrot to nozīmi praktiskos terminos, dodot reālus piemērus? Globālās drošības un aizsardzības sistēmā līderiem jāpieņem izaicinājums runāt ar tautu par šiem nepopulārajiem tematiem – ja māk pieņemt lēmumu, tad par tā pareizību jāmāk izglītot arī sabiedrība. Bumba ar laika degli

Sabiedrībai konceptuāli ir jāatbalsta Latvijas aktīvā loma uz starptautiskās skatuves. Bez aktīvas skaidrojošās komunikācijas no valdības puses var paredzēt vairākus notikumu attīstības scenārijus, kas tieši un netieši var būt saistīti ar valsts oficiālo nostāju Irākas jautājumos un neapspriešanos ar sabiedrību.

Paužot neticību ASV realizētajai starptautiskajai politikai un saredzot NATO kā amerikāņu interešu aliansi, var samazināties Latvijas iedzīvotāju atbalsts NATO (pēdējie dati liecina par 68% lielu atbalstu dalībai NATO). Bez tam sabiedrībā vēl vairāk aktivizēsies jautājums par Nacionālo bruņoto spēku specializēto vienību iesaistīšanos starptautiskos militāros konfliktos un mūsu valsts finansiālo un morālo gatavību iesaistīties starptautiskos konfliktos.

Var mazināties sabiedrības uzticība valsts realizētajam ārpolitikas kursam, valdībai, un politiķiem kopumā, kad netiek prasīts sabiedrības viedoklis ne pirms, ne arī pēc valstij svarīgu lēmumu pieņemšanas. Tas var tikai sekmēt elites atsvešināšanos no sabiedrības.

Var pieaugt uzticība Saeimā pārstāvētajai opozīcijai, kas līdz šim asi uzstājusies pret Latvijas karavīru nosūtīšanu dalībai starptautiskās misijās un iespējams, ka arī Saeimas balsojumā būtu pret Latvijas iesaistīšanos Irākas konfliktā.

Paeksperimentēsim!

Izejiet uz ielas uz pajautājiet garāmgājējiem, kāda ir ASV motivācija gāzt Sadama Huseina režīmu un uzsākt militāras operācijas. Pēc statistikas vismaz katrs otrais Latvijā un arī pārējā Eiropā atbildēs, ka tā ir nafta.

Vajag aprunāties ar dzīviem cilvēkiem. Ne jau tāpēc, lai pēc viņu ieteikumiem veidotu ārpolitikas stratēģiju (uzskatu, ka tā jāveido pieredzējušiem ekspertiem un diplomātiem), bet lai uzzinātu, ko viņi domā un kas viņus interesē. Un, ja būs skaidras atbildes nevis par “demokrātijas veicināšanu pasaulē”, bet, piemēram, ko nozīmē nosūtīt karavīru vienības uz Irāku, tad arī izpratne par ilgtermiņa politiskajiem procesiem pamazām var rasties.
_________________________

[1] Šeit un turpmāk izmantots EOS Gallup Europe dati – International Crisis Survey (29.01.2003)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!