Raksts

Vai iestāšanās ES ir drauds Latvijas lauksaimniecībai?


Datums:
15. jūlijs, 2003


Foto: A. Jansons

Nav tā, ka ES uzspiež noteiktus standartus, lai iznīdētu vietējos zemniekus un pārpludinātu jaunās dalībvalstis ar savu produkciju. Patiesībā ES atstāj vietējiem politikas veidotājiem iespējas aizsargāt savus lauksaimniekus, taču Latvija šīs iespējas vēl nav izmantojusi.

Eiroskeptiķu vidū visizplatītākais arguments, lai balsotu pret iestāšanos Eiropas Savienībā ir tas, ka iestāšanās radīs draudus Latvijas lauksaimniecībai. Šo iemeslu kā svarīgāko minējis vairākums aptaujāto eiroskeptiķu – gandrīz 60%[1].

Tas, vai iestāšanās ES patiešām apdraud Latvijas lauksaimniecību, ir atkarīgs no skata punkta. Viena pieeja ir vērtēt iestāšanās sarunas un to iznākumu, bet pavisam cita – vērtēt to, kā pēc iestāšanās ES dzīvos un strādās lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji un pārstrādātāji.

Vērtējot iestāšanās sarunas ir jāatzīst, ka Latvijas un citu kandidātvalstu panāktie nosacījumi ir daudz izdevīgāki, nekā varēja sagaidīt. Vienā no pirmajiem dokumentiem, kurā ES politikas veidotāji pieskārās ES paplašināšanās jautājumiem – Agenda 2000, nebija ne runas par to, ka kandidātvalstu lauksaimnieki varētu saņemt tiešos maksājumus, un sarunu rezultāti ir labāki arī par pagājušā gada sākumā publiskoto ES sākotnējo piedāvājumu kandidātvalstīm. Labs piemērs ir tiešie atbalsta maksājumi sākotnēji piedāvāto 25% vietā, jauno dalībvalstu lauksaimnieki saņems tiešos maksājumus 55% līmenī no veco ES dalībvalstu atbalsta līmeņa.

Ja jau viss ir tika labi, rodas jautājums, par ko tad uztraucas eiroskeptiķi? Taču uzrunājot zemniekus un lauksaimniecības produkcijas pārstrādātājus, izrādās, ka bažām tomēr ir zināms pamats. Šīs bažas ir saistītas ar ES standartu ieviešanu, kas var padarīt nerentablas Latvijas saimniecības un pārtikas ražošanas uzņēmumus.

Pirmkārt, iestājoties ES, Latvijas saimniecībām būs jāatbilst lopu labturības, higiēnas, vides un produkcijas kvalitātes standartiem. Saimniecības tiks pārbaudītas un prasībām neatbilstošajām ar lopkopību nodarboties vairs neatļaus. Liela daļa saimniecību šobrīd neatbilst visām ES prasībām, un visu standartu ieviešanai būs nepieciešamas investīcijas. Ja ražošanas apjoms ir neliels, bet izmaksas augstas, tad ekonomiski izvērtējot, šādas saimniecības kļūst nerentablas. Līdz ar to, daļa mazo saimniecību būs spiestas aiziet no piena ražošanas, jo tām nebūs izdevīgi ieviest kvalitātes standartus[2]. Pēc Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta aprēķiniem, lai uzceltu jaunu lopu novietni 100 govīm, atbilstoši ES kvalitātes, vides un higiēnas prasībām, viena govs vieta izmaksās 2000 latu.[3]

Otrkārt, ES standartu ieviešana būs nepieciešama arī visos pārtikas ražošanas un pārstrādes uzņēmumos. Pēc iestāšanās ES pārtikas pārstrādes uzņēmumiem tiks dots laiks prasību ievērošanas nodrošināšanai, jo iestāšanās sarunās tika panākta virkne pārejas periodu[4]. Piemēram, ES higiēnas un uzņēmumu iekārtojuma prasības piena pārstrādes jomā būs pilnībā jāievieš no 2005.gada, bet gaļas pārstrādes jomā no 2006.gada.

Taču, neskatoties uz pārejas periodiem, ir grūti prognozēt, cik liela daļa pārstrādes uzņēmumu, īpaši tas attiecas uz mazajiem uzņēmumiem, spēs pārveidot savas ražotnes, lai turpinātu darbu pēc pārejas periodu beigām. Īpaši kritiska situācija ir gaļas ražošanā, jo šā gada sākumā Latvijā bija tikai divas visām ES prasībām atbilstošas kautuves.

Taču nav jau tā, ka ES uzspiež noteiktus standartus, lai iznīdētu vietējos ražotājus un pārpludinātu jauno dalībvalstu tirgus ar veco dalībvalstu zemnieku ražojumiem. Patiesībā ES atstāj vietējiem politikas veidotājiem virkni iespēju, kā aizsargāt savus lauksaimniekus. Pagaidām gan Latvija šīs iespējas vēl nav izmantojusi.

ES valstu pieredze pierāda, ka daudzās dalībvalstīs sekmīgi darbojas nacionālā likumdošana, kas ļauj mazajiem uzņēmumiem saglabāt savu ražošanu un turpināt attīstīties, tādējādi nodrošinot darbavietas un ienākumus. Kā piemēru var minēt ES dalībvalsti Dāniju. Tajā darbojas četras lieljaudas kautuves, kas ir atzītas un veic eksportu uz ES, taču 40% no visa Dānijas gaļas tirgus apjoma aizņem 127 mazjaudas kautuves, no kurām tikai deviņas ir atzītas ES un tiesīgas eksportēt uz pārējām savienības valstīm, bet pārējās darbojas tikai vietējā tirgū un pastiprinātās ES prasības uz tām neattiecas.

Izmantojot šādu modeli, politikas veidotāji varētu pārskatīt uzņēmumu reģistrēšanas un atzīšanas jautājumus, jo ES nosacījumos ir nepārprotami prasīts, lai pārtikas ražošanas uzņēmumi tiktu reģistrēti, bet atzītiem jābūt tikai tiem uzņēmumiem, kas darbojas kopējā ES tirgū. Tādējādi, piemēram, piena produktiem tiktu ieviests dažādu līmeņu tirgus un savi uzņēmumi atbilstoši visām ES higiēnas, vides un produkcijas kvalitātes prasībām būtu jāpārveido tikai tiem ražotājiem, kas orientējas uz ES tirgu. Tā rezultātā tiktu saglabāti gan nelielie ražotāji, gan nelielie pārstrādātāji, kuru pastāvēšana dod iztikas līdzekļus un darbu daudziem lauku iedzīvotājiem.

Tāpēc, apzinoties tās iespējas, ko dalībvalstu pašu izlemšanai atstāj ES, rodas iespaids, ka vairāk kā ES prasības Latvijas nelielos ražotājus un pārstrādātājus var apdraudēt pašmāju politikas veidotāji.

Līdz ar to var secināt, ka atbilde uz raksta pamatjautājumu – vai iestāšanās ES ir drauds Latvijas lauksaimniecībai, ir lielā mērā atkarīga no tā, vai politikas veidotāji, kas aizstāvēja zemnieku intereses iestāšanās sarunu gaitā, ir gatavi radīt arī labvēlīgu nacionālās likumdošanas vidi mazajam produkcijas pārstrādātājam.

_________________

[1] Latvijas Faktu aptaujas “Sabiedrības attieksme pret Latvijas iespējamo dalību Eiropas Savienībā” dati 2002. gada novembrī, 24.lpp.

[2] Tas, ka „Daļa mazo saimniecību būs spiestas aiziet no piena ražošanas, jo tām nebūs izdevīgi ieviest kvalitātes standartus” ir minēts arī Ārlietu ministrijas apkopotajos iestāšanās sarunu rezultātos.

[3] Pēc Ādažu zemnieka Gunāra Ziemeļa aprēķiniem, lai īstenotu visas ES prasības, viņa fermā būtu jāiegulda vismaz 1000 latu uz katru govi. NRA 2002. gada 29. aprīlis

[4] Iestāšanās sarunu rezultātu apkopojums, ko veikusi Ārlietu ministrija; visi Latvijas panāktie pārejas periodi ir noteikti Pievienošanās Akta VIII pielikumā, kura 4.sadaļa attiecas uz lauksaimniecības jomu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!