Raksts

Vai etniskā mobilizācija iet roku rokā ar sabiedrības integrāciju?


Datums:
28. septembris, 2004


Autori

Aleksejs Šņitņikovs


Foto: N.Mežiņš © AFI

Pēdējā laikā Latvijā notiek “etniskā mobilizācija” - etniskās grupas skaidrāk apzinās savu etniskumu un ir kļuvušas mērķtiecīgas centienos saglabāt savu identitāti. Diemžēl tas ne vienmēr tiek līdzsvarots ar pilsoniskās apziņas veidošanos.

Etniskums ieņem noturīgu vietu mūsdienu cilvēka apziņā un var ietekmēt praktiski visus sociālo attiecību un darbības veidus.[1] Dažos vēstures posmos etniskuma apziņa mainās un tieši tas ir noticis pēdējo 10-15 gadu laikā ar etniskajām grupām Latvijā. Latvijas krievu, baltkrievu, poļu, lietuviešu, ebreju etniskās apziņas izmaiņas, kā arī šo procesu ietekmi uz sabiedrisko attiecību veidošanos un sabiedrības integrāciju, noskaidro Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku grupas darbs “Mainīgās identitātes: etnisko grupu mobilizēšanās un sabiedrības etniskās struktūras izmaiņu ietekme uz sabiedrības integrāciju”[2]

Etnisko grupu konsolidācija un mobilizācija

Pētījuma gaitā apstiprinājās hipotēze, ka Latvijā notiek “etniskā mobilizācija”. Etniskās grupas skaidrāk apzinās savu etniskumu un ir kļuvušas mērķtiecīgas centienos saglabāt savu identitāti. Katras etniskās grupas iespēju robežās etniskā apziņa materializējas sociālajā infrastruktūrā, ar kuras palīdzību etniskās grupas atražo pašas sevi. Visas Latvijas lielākās etniskās grupas ir izveidojušas un paplašinājušas savu sabiedrisko organizāciju tīklu. Poļi, lietuvieši, ebreji, ukraiņi, baltkrievi izveidojuši valsts un pašvaldību atbalstītas skolas, radot priekšnoteikumus tam, lai jaunā paaudze apgūtu minoritātes valodu un kultūras tradīcijas. Etniskās minoritātes izveidojušas plašsaziņas līdzekļus un nodibinājušas ciešākus sakarus ar savu etnisko dzimteni.

Daudzos gadījumos “padomiskā” identitāte ir aizstāta ar etnisko apziņu. Pēdējos gados arvien vairāk minoritāšu pārstāvju identificējas ar savu kultūru, un šī tendence ir sasaistīta ar etnisko grupu iekšējo konsolidēšanos, kas ir sociāls process.

Nebūtu pareizi teikt, ka etniskā konsolidācija skārusi visus etnisko grupu biedrus vienādā mērā. Poļu, lietuviešu, krievu un pat ebreju gadījumā sabiedrisko (etnisko) aktivitāti izrāda tikai salīdzinoši neliela daļa no kopējā minoritātes pārstāvju skaita. Piemēram, Latvijas Poļu savienībā aktīvo biedru ir tikai 400-500 cilvēku, bet kopējais poļu skaits valstī ir gandrīz 60 tūkstoši. Līdzīga disproporcija vērojama arī citām minoritātēm. Visaktīvāk savas minoritātes etniskajā un sabiedriskajā dzīve iesaistās ebreji – aptuveni puse no Latvijā dzīvojošajiem šīs tautības pārstāvjiem.

Neattīstītā pilsoniskā identitāte

Interese par savas etniskās identitātes saglabāšanu un attīstīšanu ne vienmēr tiek līdzsvarota ar pilsoniskās apziņas veidošanos. Sabiedrības integrācijas koncepcija paredz, ka etniskā identitāte ir pakārtota pilsoniskajai identitātei un valstiskai domāšanai [3]. Realitātē minoritātēm pirmajā vietā ir izvirzījusies interese par savu etniskumu, bet interese par nacionālo (pilsonisko) identitāti nav nostiprinājusies.

Protams, šeit ir vērojamas nozīmīgas atšķirības gan starp etniskām grupām, gan starp konkrētās etniskās grupas pārstāvjiem. Ievērojama poļu un lietuviešu daļa identificē sevi ar Latvijas valsti un ir tai pilnībā lojāli, dažkārt izrāda savu atbalstu pat tādiem valdības pasākumiem (piemēram, izglītības reformai), kas citām minoritātēm nešķiet pieņemami. Līdz ar to jāsecina, ka blakus etniskajai identitātei šīm minoritātēm ir izveidojusies stabila pilsoniskā identitāte. Krievu minoritātē visvairāk izpaužas negācijas pret integrācijas praksi, pret Latvijas valdības politiku kopumā, visvairāk tiek akcentēti minoritātes identitātes aizsardzības uzdevumi, īpaši izglītības jautājumā.

Eksperti – etnisko grupu pārstāvji – pauda, ka galvenie šķēršļi integrācijas ceļā ir radikālisma lozungi, aizvainojums, arī valsts institūcijās strādājošo ierēdņu zināmas daļas vienaldzība u. tml. Minoritāšu pārstāvju skeptisko attieksmi pret sabiedrības integrāciju ir veicinājusi arī Latvijas politiķu un latviešu sabiedrības attieksme, jo minoritāšu pārstāvji nav pārliecināti, ka latviešu sabiedrība atbalsta integrāciju. Līdz ar to cittautiešu atsvešināšanās no Latvijas valsts, kas sākās 90. gadu sākumā, turpinās.

Multinacionālā identitāte – izaicinājums integrācijai?

Pētījuma gaitā atklājās faktors, kura ietekme uz nacionālās (pilsoniskās) identitātes veidošanos nav zināma. Tā ir multinacionālo jeb dalīto nacionālo identitāšu pastāvēšana etnisko grupu pārstāvju vidū. Etnisko grupu organizāciju aptauja parādīja, ka etnisko grupu pārstāvji var identificēt sevi ar divām vai trim valstīm, turklāt iespējams, ka ne viena no tām nav Latvija. Piemēram, Latvijā dzīvojošo lietuviešu vidū ir izplatīta identificēšanās ar Lietuvu un Latviju, bet kāds Latvijā dzīvojošs Ukrainas izcelsmes ebrejs jūtas saistīts ar Izraēlu un Ukrainu, bet ne ar Latviju.

Visdrīzāk, šeit darbojas faktori, kuru cēlonis ir ne tikai Latvijā notiekošie procesi vai nesenā vēsture, bet kuriem ir globāls raksturs. Ceļošana uz citām zemēm, starptautiskie ekonomiskie sakari, plašas komunikācijas iespējas veido apstākļus, kad cilvēks, fiziski esot vienā vietā, savā apziņā var būt citās zemēs. Tāpat nav zināms, kādu iespaidu uz pilsonisko patriotismu atstās etnisko grupu kontaktu intensificēšanās ar etnisko dzimteni. Latvijas etnisko grupu nacionālā identitāte ir veidošanās procesā un ne par visu, kas pašlaik notiek ir iespējams izteikt galīgu spriedumu.

________________

[1] Kā rāda Latvijā veiktie pētījumi (International Social Science Programme, 2003 – Nacionālā identitāte II, veicējs Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts) , etniskā identitāte lielākai daļai cilvēku ir trešā svarīgākā citu sociālo lomu un identitāšu vidū. Pēc nozīmīguma etniskā identitāte atpaliek tikai no lomas ģimenē un profesijas, bet ir subjektīvi nozīmīgāka par piederību politiskai organizācijai, sociālajai šķirai, reliģijai, vecuma grupai, par pavalstniecību vai pat piederību dzimumam. Turklāt tas paliek taisnīgi attiecībā uz visām lielākām etniskām grupām Latvijā.

[2] Pētījumu finansēja Sabiedrības integrācijas fonds, 2003.-2004.g. Pētījuma ietvaros notika etnisko grupu ekspertu fokusa diskusijas, etnisko sabiedrisko organizāciju, etnisko skolu apmeklējumi ar pētnieciskiem nolūkiem, statistikas analīze u.c.

[3] Sabiedrības integrācijas Latvijā. Valsts programmas koncepcija. Rīga, 1999. 4-8 lpp.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!