Foto: G. Dieziņš

Eiroskepticisms Latvijā ir pamatots un to nevar skaidrot tikai ar informācijas trūkumu. Ir būtiski izvērtēt, ko zaudēsim, iestājoties ES, un jāsaprot, ka šie procesi būs neatgriezeniski.

Diskusijas par Latviju kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti īpaši saasinājušās, jo aizvien tuvāk nāk diena, kad ES tiks paplašināta piekto reizi tās pastāvēšanas vēsturē. Tas pamatoti tiek uzskatīts par unikālu notikumu 21.gadsimtā, jo 10-12 kandidātvalstu uzņemšana ES var nozīmēt arī tās eksistences beigu sākumu. Daudzi runā par to, kādus ekonomiskos labumus Latvija iegūs no dalības ES, bet neviens atklāti nerunā par upuri, ko tas prasīs. Vai eiroskepticisms Latvijā ir pamatots, vai arī to var izskaidrot ar plašākas sabiedrības neinformētību par ES un tās darbību?

Esmu Eiropas Integrācijas institūta 2.kursa studente un ar šādiem jautājumiem saskaros ikdienā studiju programmas ietvaros. Nespēju saprast, kāpēc šajā jautājumā netiek atspoguļota arī negatīvā ietekme, jo nenoliedzami tāda būs.

Pirmā problēma, iestājoties ES, būs Kopējā Lauksaimniecības politika (KLP), kas ir pati dārgākā kopējā politiskā programma ES ietvaros. KLP tika reiz reformēta, lai to piemērotu dalībvalstu skaita palielināšanai, darbības uzlabošanai un vides kaitējuma samazināšanai, tomēr galvenā vēlme – samazināt KLP kopējās izmaksas – netika sasniegta. Gluži otrādi, KLP kļuva vēl dārgāka. Nav noslēpums, ka Latvijas lauksaimniecības sektorā nodarbinātie liek lielas cerības uz subsīdijām, strukturālajiem fondiem un cita veida finansiālajiem pabalstiem, bet vai kaut viens ir izskaidrojis Latvijas lauksaimniecības sektorā nodarbinātajiem, ka izdzīvos tikai lielākie un spēcīgākie ražotāji? ES ietvaros valda milzīga konkurence, kurai vienkāršais Latvijas zemnieks nav spējīgs piemēroties bez lieliem kapitālieguldījumiem savā nozarē, bet valsts ar pietiekamu finansējumu savējos neatbalsta. Arī ES dalībvalstis, kuras lauksaimniecības nozarē saņem lielu finansu daļu no KLP budžeta (piemēram, Grieķija, Spānija, Portugāle), nevēlas šķirties no līdzekļiem par labu kādai citai valstij. Arī pats finansu sadalījums nevar tikt nosaukts par racionālu. Atsaucoties uz L.Čigānes rakstu laikrakstā Dienā var teikt, ka “20% lielāko lauksaimnieku ES iegūst 32 miljardus eiro gadā, kamēr pārējie sadala atlikušos 8 miljardus”. Vai tagadējās kandidātvalstis, arī Latviju, var apmierināt šāds nosacījums, ja tajās ir salīdzinoši augsts lauksaimniecības sektorā nodarbināto procents?

Otrkārt, kriminogēnā situācija un imigrācija. Jau šodien Latvijā dažāda mēroga krimināllietas nav iespējams atrisināt nepietiekamā finansējuma dēļ. Problēmas ar valsts robežu rada vidi kontrabandas un narkobiznesa attīstībai. Līdz ar Latvijas iestāšanos ES imigrācija var palielināties līdz neaprēķināmiem apmēriem. Lai gan politiķi to cenšas noliegt, sakot, ka ES dalībvalstīs imigrācija nav tādā līmenī, kā tika gaidīts, paplašināšanās kārtas (un līdz ar to arī paredzamās problēmas) nav iespējams salīdzināt, jo līdz šim lielākoties uzņemtas ekonomiski un politiski attīstītas valstis, kas pašas spējušas risināt šādas problēmas. Pie migrācijas var pieskaitīt arī tā saukto smadzeņu noplūdi, kas īpaši aktuāla kļūs līdz ar darbaspēka brīvu kustību ES robežās un Latvijai nav izdevīga.

Trešais – drošības aspekts, ko Latvijas valdība min kā vienu no argumentiem virzībai uz ES. Tomēr jāatzīst, ka ES, pirmkārt, ir ekonomiska savienība. Pierādījums tam ir nesekmīgā Kopējā ārējās un drošības politika (KĀDP). ES nav savas armijas un šaubos, vai kādreiz tāda būs. Vairākkārt ir pierādījies, ka galvenos konfliktus Eiropas reģionā atrisina NATO, nevis ES. Manuprāt, galvenais iemesls ir tas, ka ES dalībvalstis reāli netiek militāri apdraudētas. Valstis nav arī ieinteresētas militāri iejaukties reģionālos konfliktos, kas noris reģionā, jo ir iesaistītas ekonomiskās intereses, kā tas ir Francijai ar Irāku. Valsts neuzsāks tādu ārpolitiku, kuras rezultātā cietīs tās ekonomika. Tātad, drošības arguments ir viegli atspēkojams, turklāt – kurš šodien reāli apdraud Latviju? Pārmērīgi drošības meklējumi var novest pie drošības sajūtas zaudēšanas.

Ceturtā problēma ir suverenitātes jautājums un nacionālā identitāte. Ja suverenitāti saprotam kā valsts neatkarību no citām valstīm iekšējo jautājumu lemšanā, tad par suverenitātes saglabāšanu ES ietvaros nevar runāt, jo likumdošana tiek piemērota ES standartiem. Var teikt, ka valsts saglabā savu neatkarību, bet suverenitāti zaudē. Nevaram būt droši, ka mūs apmierinās Briselē pieņemtie lēmumi, kuri mums būs jāpilda.

Tāpat var runāt par identitāti. Kas būs latvietis ES? Vai latvietis būs cilvēks, kas dzīvos ES, gluži kā mūsu preces tiks ražotas ES? Ne jau valdība noteiks, kā latvietis jutīsies – tas atkarīgs no katra cilvēka, un dzīve rāda, ka mums nav grūti piemēroties apstākļiem. Piemēram, ja ar mums runā krieviski, runājam krieviski. To pašu var sagaidīt ES, un tad jau latviešu valodu drīz varēs pieskaitīt pie mirstošajām. I.Oļenas raksts Eiropas Savienība – Par un Pret laikrakstā Kurzemnieks (12.12.99) atspoguļo Dānijas iedzīvotāju uzskatus par ES, un liela daļa atzīst, ka “ES apdraud nacionālo identitāti”. Vai mēs spēsim būt mazā tauta ar unikālo kultūru un tradīcijām ES ietvaros?

Manuprāt, būtiski ir izvērtēt, ko zaudēsim, iestājoties ES, un ir jāsaprot, ka šie procesi būs neatgriezeniski. Politiķi uzsver, ka ES nevar salīdzināt ar Padomju Savienību, jo mēs tajā iestāsimies labprātīgi, nevis tiksim okupēti, un varēsim arī izstāties. Tomēr, vai ir iespējams izstāties no ES, un vai to pieļaus lielās dalībvalstis, ja ekonomikas ir cieši saistītas un atkarīgas viena no otras tik lielā mērā, ka ir ieviesta vienotā valūta? Manuprāt, atbilde visiem ir zināma.

Eiroskepticisms Latvijā ir pamatots un to nevar skaidrot tikai ar informācijas trūkumu.