Ir jānotiek traģēdijai, lai sāktu domāt par drošību – skumji!Ja notiek traģēdija, tā ir jāizmanto savtīgi – nožēlojami!Traģēdijas gūto mācību izvērtēšanas rezultatīvā daļa – reputācijas jautājums!
Esmu daudzkārt mēģinājis pievērst amatpersonu un sabiedrības uzmanību drošības jautājumu plašajam spektram, bet diemžēl neesmu spējis sasniegt dzirdīgas ausis.
Par traģēdiju 21.11.2013, tās cēloņiem, apstākļiem, rīcību, vainīgajiem un visu ko citu saistībā ar to šobrīd izsakās teju vai ikviens, tagad arī es. Tā ir problēma, bet tas ir labi. Tā ir problēma tādēļ, ka grūti atšķirt „graudus no pelavām”, bet tas ir labi, jo mēs beidzot runājam, un galvenais, cenšamies domāt par drošības jautājumiem.
Kādēļ ir jānotiek traģēdijai, lai mēs sāktu domāt par drošību? Tāda ir cilvēku būtība, bet tāda nedrīkst būt valsts būtība. Pieņemu, ka tagad kādu laiku drošības jautājumiem tiks pievērsta pastiprināta uzmanība un būs centieni kaut ko uzlabot, bet vai tas dos paliekošu rezultātu, to es neņemos apgalvot. Manuprāt, mums ir gan kompetences, gan sistēmas (institucionālas), gan attieksmes problēmas stratēģiskajā līmenī. Zivs pūst no galvas un mēdz jau teikt – pēc kara visi ir gudri. Bet, ja mēs arī turpmāk nespēsim izveidot sistēmu, kas nodrošina uz pierādījumiem un risku analīzi balstītu drošības politikas plānošanu, tad arī nebūs ko prātīgu īstenot.
Ceru, ka drošība tagad kādu laiku būs prioritāte un notiks racionālas diskusijas, kas rezultēsies ar konkrētiem priekšlikumiem. Piemēram, viens no priekšlikumiem, kas neprasa neko vairāk kā zināšanas, no manas puses būtu – panākt to, ka izstrādājot normatīvos aktus sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā), līdztekus ietekmei uz budžetu un citiem aspektiem, iekļaut arī ietekmes uz drošību novērtējumu. Kādus drošības riskus viena vai otra norma radīs vai varētu radīt, proti, nodrošināt normatīvo aktu projektu drošības risku analīzi. Šāda analīze būtu jāveic izstrādājot arī attīstības (politikas) plānošanas dokumentus. Tas vismaz liktu dokumentu gatavotājiem aizdomāties par drošības aspektiem, bet lēmumu pieņēmējiem būtu iespēja lemt par drošības risku akceptēšanu, mazināšanu vai novēršanu. Galvenais būtu riskus apzināt.
Nevajadzētu turpmāk būt tikai tā, kad mums notiek traģēdija, tad sākam rosīties un bieži vien imitēt jo aktīvu darbību. Vēl viena nelaime – mēs neievērojam likumus, nespēdami pildīt kādu likumu vai citu normatīvo aktu, mēģinām to mainīt, tādā veidā pielāgojot esošajai situācijai. Uz pierādījumiem un risku analīzi balstītas politikas plānošanas mums praktiski nav, bet vajadzētu.
Kontekstā ar 21.11.2013 traģēdiju esmu spiests prognozēt nožēlojamas ainas tuvākajā nākotnē, piemēram, Valsts policijas priekšnieks un ģenerālprokurors visticamāk staigās pa ministriju un Saeimas gaiteņiem, apmeklēs politiķu kabinetus un visādas komisijas. Katrs tagad mēģinās viņus iztaujāt bez jel kādas jēgas, imitēt kaut kādu darbību, lai gūtu kādas dividendes. Mēs visi kaut ko alkstam šādā situācijā – vieni taisnību un sirdsmieru, citi sensāciju, vēl citiem tā ir peļņa vai politiskie reitingi, kādam arī reputācijas jautājums. Daudzi steidz piedāvāt savus pakalpojumus, savukārt katrs iesaistītais ir jau pasūtījis sev ārvalstu ekspertu atzinumu. Mērķis skaidrs – lai rastu pamatojumu savai darbībai vai bezdarbībai. Iespējamas arī saziedoto līdzekļu izlietošanas problēmas un krāpniecības mēģinājumi. Mēs varam sagaidīt daudz rūgtu brīžu. Diezgan drīz tas viss var izskatīties nožēlojami, un to nevajadzētu kultivēt. Jāmēģina ļoti objektīvi un profesionāli izturēties gan tiesībaizsardzības iestādēm, gan pie varas esošajiem vai neesošajiem politiķiem, gan arī medijiem un sabiedrībai. Šo dusmu periodu vajadzētu pārdzīvot racionālā gaisotnē. Vilšanās visā būtu visļaunākais sasniegtais rezultāts.
Ir jāuzteic mediji traģēdijas pirmajā posmā, tie šoreiz izpildīja savu pienākumu – informēja sabiedrību. Kāds varbūt teiks – par daudz, bet tikpat labi varētu būt pretēji pārmetumi, ja kaut kas netiktu parādīts un pastāstīts. Tagad būtu labi, ja mediji spētu profesionāli veikt analītisko un kontroles darbu – nevis izmeklēšanas iestāžu vietā meklēt vainīgos.
Ir sākusi darbu izmeklēšanas grupa, lielākā, kāda Latvijā pēdējā laikā ir bijusi: vairāk kā 40 izmeklētāji un uzraugošie prokurori. Viņiem vienkārši ir jāuzticas un jādod saprātīgs laiks.
Mēneša laikā sava darba analīzi paveiks arī glābēji, tā būs balstīta uz pieņemtajiem lēmumiem, komunikāciju operatīvajos sakaru tīklos, cilvēku rīcību un iesaistītiem tehnikas resursiem. Pa minūtēm viss tiks uzskaitīts un izanalizēts. Šāda analīze būs valdībai uz galda jau gadu mijā.
Mums vajadzētu sagaidīt izmeklēšanas rezultātus un glābšanas darbu norises analīzi un tikai tad vērtēt rezultātus nevis procesus.
Tiesiskā regulējuma izmaiņu jautājums, manuprāt, būs komplicētāks. Protams, ir jāizanalizē katrs notikums un jāizdara attiecīgi secinājumi, bet vēl svarīgāk būtu prognozēt un novērtēt drošības riskus sagatavojot un pieņemot attiecīgus lēmumus. Mums būtu jāsaprot, ja traģēdija ir vienīgā argumentācija, kas būtu jāizmanto, lai amatpersonas, mediji un sabiedrība sāktu domāt par drošības jautājumiem, tad kaut kas mūsu valstī ir aplami.
Šīs traģēdijas gūto mācību izvērtēšanas rezultatīvā daļa ir valsts reputācijas jautājums.
Kā saprast jēdzienu 'ārkārtējā situācija'
Kāpēc policistam jāēd mazāk nekā karavīram
Latvija - Drošības situācijas prognoze
Mazliet skaidrībai par 'Eurobarometer' iekšējās drošības ziņojumu
Nacionālās drošības likums – „priekš kaķiem” nevis amatpersonām