Raksts

Vai diktatori tiešām baidās no sociālajiem medijiem?


Datums:
11. septembris, 2013


Autori

Linda Curika


No vienas puses, atbilde šķiet skaidra - noteikti baidās. Galu galā, tā ir brīva vide bez hierarhijas, kurā ikviens var uzdot nepatīkamus jautājumus, sūdzēties, sameklēt domubiedrus un vēl iedomāties gāzt varu. Tomēr ir diktatori, kuriem sociālie mediji ir PR rīks.

Diktatori un valstu vadītāji ar autoritārām nosliecēm uztraucas, ko par viņiem domā sabiedrība. Viņiem katru dienu ir nepieciešams uzturēt sabiedrības atbalstu – reālu, balstītu bailēs un/vai izdomātu. Sociālie mediji rada vidi, kurā cilvēki var kopīgi nonākt pie nepatīkamiem secinājumiem un koordinēt savu tālāko darbību. Kamēr tradicionālo mediju kontrolēšanai tiek veltīti milzīgi finanšu resursi, ar sociālajiem medijiem ir grūtāk[ 1 ]. Tādēļ dažreiz ir labāk atrasties šajā vidē un to izmantot savu mērķu sasniegšanai.

Domāju, ka diktatoriem ir ne reizi vien bijis jāsaka paldies sociālajiem medijiem. Ja agrāk slepenajam dienestam bija jāizspiež no tevis kontakti un biedri, tad tagad viss, kas viņiem ir jāizdara – jāatver tavu draugu liste Facebook. No otras puses, ne viens vien diktatora bērns vai tuvs radinieks ir iekūlies ķezā pēc dižošanās sociālajos medijos[ 2 ] [ 3 ].

Piemēram, Ziemeļkorejas līderis gan nav aktīvs sociālajos medijos, tomēr ir žurnālisti, kuriem tiek dota pieeja dokumentēt kontrolētu daļu ikdienas dzīves Ziemeļkorejā. Grūti pateikt, vai režīms, šādi rīkojoties, neapzinās sociālo mediju varu, vai arī tieši otrādi – apzināti to izmanto. Ja arī Jūs interesē šie piemēri, iesaku Instagram piesekot Associated Press žurnālistiem David Guttenfelder un Jean Lee.

Viens no nesenākajiem nepatikas pret sociālajiem medijiem piemēriem ir Turcijas premjerministrs Receps Erdogans. Lai gan pats uzskata Twitter par draudu sabiedrībai, viņš ir samērā aktīvs tvītotājs, kurš turklāt nesen piesekoja tīņu slavenībai Amandai Baynes. Pats neseko nevienam, kamēr viņam seko ievērojams pulks sekotāju – 3 394 406. Tvīto turku valodā un vienīgais, ko var saprast, ir publicitātes attēli. Medijs tiek izmantots kā radio, nododot ziņas, bet nesarunājoties ne ar vienu no sekotājiem vai komentētājiem.

Pirms pusotra gada Šeihs Abduls Latifs Al Šaihs kļuva par Saūda Arābijas reliģiskās morāles policijas priekšnieku un uzreiz paziņoja, ka tie, kuri izmanto sociālos medijus, zaudē gan savu tagadējo, gan pēcnāves dzīvi.

Arī Eiropas pēdējais diktators Lukašenko ir gan vairākkārt izteicies par sociālo mediju ļaunumu, gan izvērsis ideju par sociālo mediju aizliegšanu izglītības iestādēs[ 4 ], lai pasargātu nenobriedušos prātus no to nodarītā ļaunuma. Tāpat diktators ir pazīstams ar to, ka valstī regulāri tiek apcietināti gan žurnālisti, gan blogeri.

Krievijas vicepremjers Dmitrijs Ragozins savukārt nesen izteicās, ka sociālie mediji apdraud Krievijas drošību un ar visādu “laiku” spiešanu cilvēki iesaistās kiberkarā pret Krieviju. [ 5 ] Tas gan netraucē pastāvēt YouTube Krievijas alternatīvai RuTube ar saviem smieklīgajiem kaķīšu video. Krievija ir arī uzsākusi masīvu interneta satura filtrēšanas programmu it kā ar mērķi pasargāt bērnus no neatbilstoša satura.

Tomēr vai ierobežošanai, draudēšanai un bailēm ir jēga? 2011.gadā publicēts Jēlas Universitātes ietvaros tapis Navida Hassanpura pētījums, kas balstīts Ēģiptes revolūcijas analīzē liecina, ka patiesībā tieši tas, ka sabiedrībai NAV pieejas sociālajiem medijiem, veicina revolucionāru noskaņojumu, tādēļ gudriem diktatoriem vajag atļaut sociālo mediju izmantošanu, vai nu mēģinot tos kontrolēt, vai arī iesaistoties pašiem.[ 6 ]

Tomēr būsim godīgi – diktatoriem, kuru tautas ir apspiestākās un nabadzīgākās nav jāsatraucas par sociālo mediju problēmu. Laosā, Kambodžā, Eritrejā, Mozambikā un daudzās citās valstīs lielākā daļa iedzīvotāju neprot lasīt, viņiem nav mobilo telefonu un interneta piekļuves.

Šajā kontekstā laba ilustrācija ir Ķīna. Ķīnas ekonomika aug, mazinās nabadzība, un līdz ar plašāka vidusslāņa veidošanos aug arī neapmierinātība ar represīvo sistēmu. Tādēļ miljoniem ķīniešu pārņem sociālo mediju platformas, lai sūdzētos. Tagad Ķīnai, uz to reaģējot, ir jāsāk tērēt vairāk līdzekļu iekšējai drošībai un kontrolei, veidojot masīvu online cenzūras biroju. Sociālajā tīklā Weibo tiek piereģistrēts arvien vairāk valsts aparāta darbinieku, kuru uzdevums ir radīt pozitīvu iespaidu par valsts ekonomiku un cilvēktiesību jautājumiem. Paralēli pēdējā laikā ir uzsākta aktīvāka vēršanās pret blogotājiem par “valsts apmelnošanu”[ 6 ] [ 7 ]. Līdzīga rīcība tiek realizēta arī attiecībā uz blogiem – uz katru negatīvo blogu būs vismaz pa vairākiem komentētājiem, kuru mērķis būs diskreditēt negatīvo ziņu[ 8 ].

Nesen medijus pāršalca ziņa, ka Instagram tagad ir atrodams Sīrijas prezidents Asads. Asadam ir 39 2525 sekotāju, viņš pats neseko nevienam. Zemāk redzami daži kadri no viņa un pirmās lēdijas ikdienas, kas, kā redzēsiet paši savām acīm, nebūt nav saistīta ar vardarbību pret iedzīvotājiem, bet gan skolēnu apbalvošanu, labdarības pasākumiem un vienkārši izskatīšanos kā lietišķiem un uzticamiem valsts līderiem. Mani fascinē, cik prasmīgi tiek izmantota tieši pirmā lēdija stāsta stāstīšanā par to, ka valstī viss ir kārtībā.

Starp citu, Sīrijas prezidentam ir gan savs Youtube, gan Twitter konts, kurš ir orientēts tieši uz angļu valodā lasošo publiku.

No aizkapa instagramo arī Irānas Virslīderis Ruhollah Khomeini, kas mūsu pasauli pameta 1989.gadā, kad sociālo mediju vēl nebija. Irāna nesen arī nāca klajā ar ideju, ka viņiem ir plāns izveidot iekšējo valsts internetu, kas būtu morāli kontrolējams, lai nesamaitātu iedzīvotājus.

Aktīvi Instagramo arī Čečenijas līderis Ramzans Kadirovs. Viņa dokumentētā dzīve liecina par mačo, kurš ne tikai mīl visas dzīvās radības (vēlams, plēsīgas), bet arī sievu, bērnus un kačāšanos svaru zālē.

Jau vairāk nekā gadu sekoju https://twitter.com/GulnaraKarimova” target=”_new”>Guļnarai Karimovai Twitter – Uzbekistānas prezidenta meitai, aktīvai sabiedriskajai darbonei, diplomātei, biznesmenei, modelei, dizainerei, dzejniecei un dziedātājai. WikiLeaks arī sauktai par „nīstāko cilvēku Uzbekistānā”. Interesanti ir vērot viņas komunikāciju ar žurnālistiem, kas dažkārt ilgst stundām, lai pēkšņi pārtrūktu, ja tiek uzdoti nepareizi jautājumi. Interesanti arī no tās puses, ka, lai gan Karimova ieguvusi izglītību Hārvardā, viņa bieži vien nespēj salikt tvītu bez angļu valodas rakstības kļūdām. Karimovai ir arī viņas dziedātājas karjerai veltīts atsevišķs konts @RealGooGoosha.

Tomēr tas, kas šķiet savdabīgi, ir plašais sekotāju skaits, kuru ātri vien sasniedz diktatori. Kādēļ cilvēki vēlas sekot diktatoru ikdienas gaitām? Kādam tā ir profesionāla interese par sociālo mediju komunikāciju, tomēr tas nebūs vairākums. Hanna Ārendte runāja par “ļaunuma banalitāti” – visšausmīgākos noziegumus izdara parasti cilvēki, kas ikdienā samīļo vecvecākus un iznes ārā miskasti. Varbūt viņi ir tādi paši cilvēki?

Diktatoru un varmāku sociālo mediju konti kalpo ne tikai viņu cilvēcīgās puses parādīšanai. Intriģējošais elements šeit ir vērot, kā tiek konstruēta viņu personīgā dzīve, kā tiek izvēlētas fotogrāfijas, kuru uzdevums ir pastāstīt stāstu par šiem cilvēkiem.

Laikam jau vērot vardarbīgu cilvēku sociālo mediju kontus (Džohara Carnajeva kontam pēc sprādzieniem piesekoja desmitiem tūkstošu cilvēku[ 10 ]) cilvēkiem ir interesanti vienalga, vai viņi to dara, lai uzlabotu savu tēlu, vai lai parādītu savu cilvēcisko pusi tieši tāpēc, ka mēs uz viņiem parasti skatāmies kā uz “citiem”, “necilvēkiem”. Jā, viņi ikdienā nogalina un moka cilvēkus, tomēr viņos visos ir kas cilvēcisks. Ir labi, ja mēs apzināmies, ka tā ir propaganda. Tomēr kā ir tad, ja šo līderu sociālo mediju konti kādam šķitīs vien pierādījums tam, ka mediji šo labo cilvēku apmelo un visam pāri ir Amerikas vai cita globāla spēlētāja sazvērestība? Vai tad diktatūras nekļūs vēl stiprākas? To mums rādīs laiks.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!