Foto: Shreyans
Cilvēki, kuri saņēmuši bēgļa statusu, var sniegt bagātinošu kultūras pieredzi mums visiem un dot ieguldījumu valsts labklājības celšanā.
Gudra valsts jaunām situācijām gatavojas laikus, soli pa solim. Tā neļauj sevi pārsteigt pilnīgi nesagatavotu. Tāpēc Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas birojs Eiropas Kopienas Iniciatīvas EQUAL projekta Soli pa solim ietvaros ir jau īstenojis vairākus pasākumus patvēruma jautājumu izzināšanai, izpratnei, uzlabošanai.
Jā, Latvijā ir viens no viszemākajiem rādītājiem patvēruma pieprasījumu jomā. Taču tā nebūs mūžīgi. Nav iespējams prognozēt, kad ieradīsies vairāk patvēruma meklētāju, taču, visticamāk, viņu skaits, lai arī ne tik liels, kā tā dēvētājās vecajās Eiropas Savienības valstīs, pamazām pieaugs.
Ir vairākas būtiskas lietas, par kurām jārunā šajā jomā: pirmkārt, kā cilvēki Latvijā uztver patvēruma jautājumus, otrkārt, kā viņi par tiem uzzina un ko, treškārt, kāda ir valsts atbildība un pienākumi un, visbeidzot — ko cilvēki, kuriem pēc sarežģītām pārbaudēm valsts ir nolēmusi sniegt aizsardzību, var dot Latvijai un ko tā viņiem piedāvā.
Mediju loma
Kā rāda pirms diviem gadiem pabeigtais pētījums, sabiedrība Latvijā nav pieradusi pie patvēruma meklētāju problemātikas. 2005. gada nogalē EQUAL projekta ietvaros veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir ļoti maz informēti par patvēruma meklētājiem. Puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka viņiem nav pietiekamas informācijas par patvēruma meklētājiem. Savukārt atbildot uz citiem jautājumiem izrādījās, ka asociācijas, kuras Latvijas iedzīvotājiem izraisa vārdu savienojums „patvēruma meklētājs”, liecina, ka 60% Latvijas iedzīvotāju vispār nav priekšstata, kas ir patvēruma meklētāji, vai arī viņiem ir grūti to formulēt. Visbiežāk izmantotie informācijas avoti par patvēruma meklētājiem Latvijas iedzīvotāju vidū ir prese — televīzija (68%), laikraksti un žurnāli (25%) un radio (19%). Tas apliecina, cik nozīmīga loma sabiedrības izglītošanā ir tieši plašsaziņas līdzekļiem.
Tātad, prese ir galvenais avots, no kura iedzīvotāji uzzina par šiem jautājumiem, un, jo plašāk un dziļāk mediji tos skaidro, jo vairāk zināšanu gūst visa sabiedrība.
Šā gada vasarā projekta Soli pa solim ietvaros tika apkopota informācija par patvēruma jautājumu atspoguļojumu presē[1]. Interpretējot minētajā pētījumā iegūtos datus, galvenā atziņa ir, ka Latvijas iedzīvotājiem mediji ir labs un aktīvs sabiedrotais un informētājs — neskatoties uz to, ka šie jautājumi patiešām ir ļoti sarežģīti, mediji ir centušies iespējami vispusīgi atspoguļot patvēruma lietas, un, lai gan parādās aizdomas un noraidošas attieksmes veidojoši epiteti, tādi kā „tumša lieta,” „nevēlama krava,” „neaicinātie viesi,” kopumā atspoguļojums ir daudzslāņains, interesants, uz izziņu un izskaidrošanu vērsts. Šajā ziņā mēs varam lepoties, jo valstīs, kur patvēruma meklētāju ir ļoti daudz (piemēram, Francijā, Lielbritānijā) presē nereti parādās pat klaji naidīgi apzīmējumi.
Patvēruma pieprasītāju apjomu atšķirība Latvijā un citās ES valstīs ir iespaidīga: ja Latvijā kopš 1998. gada, kad sāka izskatīt patvēruma meklētāju lietas, līdz 2007. gada 1. oktobrim patvērumu Latvijā lūgusi 201 persona, un no tām statusu ieguvušas 33 personas (15 cilvēki ieguvušas bēgļa statusu, bet 18 — alternatīvo statusu), tad, salīdzinājumam, Francijā 2005. gadā vien ir iesniegti 69 809 pieteikumi, Lielbritānijā — 42 714, bet Vācijā — 30 100.[2]
Patvēruma meklētāju ierašanās Latvijā, īpaši, ja tas nav tikai viens vai divi cilvēki, bet jau lielāka grupa, turklāt no zemes, par kuras politiski ekonomisko situāciju un kultūru lielākajai daļai sabiedrības ir ļoti nelielas zināšanas, ir liels notikums. Preses analīze parāda, ka mediji sākotnēji par notikušo uzzina no kompetentajām valsts iestādēm — Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes vai Robežsardzes — un sākumā jaunā ziņa gandrīz vārds vārdā tiek atreferēta tā, kā teikts paziņojumā presē. Pēc tam seko plašāks konteksts par patvēruma jautājumu vēsturi Latvijā, par ES valstu pieredzi, ES un starptautiskos līgumos, kuriem pievienojusies arī Latvija, prasībām un cilvēku stāstu izzināšana, cik nu to ļauj valodas ziņā ierobežotā saziņa ar patvēruma pieprasītājiem. Pagājušajā gadā Latvijā ieradušies septiņi somāļi un viņu patvēruma lietu jautājumi kļuva par karstāko ziņu medijos.
Ar lielāku grupu patvēruma meklētāju ierašanās līdzīgi ir arī citās valstīs. Piemēram, Somijas pilsētā Lahti, 2003. gada augustā uz jauniešu pasaules sacensībām futbolā FIFA U 17 legāli ieradās Sjerraleones komanda, taču, kad jauniešiem vajadzēja doties uz posta plosīto dzimteni, kur bērni staigāja ieročiem rokās un apkārt klejoja marodieri, trīspadsmit jaunie futbolisti neieradās lidostā. Viņi vairākas dienas slēpās un pēc tam daļa no viņiem pieprasīja patvērumu.
Somijā ir salīdzinoši mazāk patvēruma meklētāju, nekā tās kaimiņvalstī Zviedrijā vai jau minētajās Francijā un Lielbritānijā, un tā tiek minēta kā iespējamais Latvijas modelis tālākā nākotnē patvēruma pieprasītāju skaita ziņā. Raugoties ar šodienas Latvijas realitātes acīm, patvēruma pieprasītāju tomēr tur ir relatīvi daudz — 2006. gadā tika iesniegti 2275 patvēruma pieteikumi[3].
Starptautiskās saistības
Cik ātri un vai vispār arī pie mums pieaugums būs tik ievērojams? Latvijā ir vairāki faktori, kas ir nepievilcīgi vai apgrūtinoši patvēruma meklētājiem, tostarp Latvijas ģeogrāfiskais novietojums, valodas un kultūras īpatnības un, protams, arī ekonomiskā situācija un salīdzinoši nelielais atbalsts, ko valsts piedāvā patvēruma meklētājiem. Taču procesi attīstās dažādos līmeņos — valsts iekšzemes kopprodukts pieaug, ar dažādām saitēm kļūstam aizvien ciešāk savienoti ar citām valstīm, un esam atbildīgi par starptautisko likumu izpildi.
Eiropas Padome 1999. gada 15. un 16. oktobrī Tamperē īpašā sanāksmē vienojās radīt kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, kuras pamatā būtu 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencija par bēgļu statusu, kas papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas Protokolu, pilnīga un ietveroša piemērošana, tādējādi saglabājot neizraidīšanas principu. Tamperes sanāksmes secinājumi paredz, ka kopējā Eiropas patvēruma sistēmā būtu jāietver kopēji minimālie nosacījumi patvēruma meklētāju uzņemšanai.
Lai arī Eiropas Savienībā pagaidām nepastāv kopējā patvēruma politika, ir saistoši un tiek ievēroti kopēji principi attiecībā uz patvēruma meklētājiem, kas nosaka, ka dalībvalstīm jāpielieto taisnīga un efektīva patvēruma pieprasījumu izskatīšanas procedūra, kas neļauj izraidīt personu, ja tās dzīvībai draud briesmas. Tādējādi konkrētās situācijās, kad pamatoti tiek pieprasīts patvērums, Latvijai kā ES dalībvalsts ir pieņēmusi likumu “Par Konvenciju, ar kuru nosaka valsti, kura ir atbildīga par vienā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu.”[4] Un šis likums nosaka: pat, ja patvēruma meklētājiem Latvija ir bijis nejaušs un negribēts pārtraukums ceļā uz kādu no Skandināvijas valstīm, bet viņi ir nonākuši šeit un pieprasījuši patvērumu, Latvija ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu. Un Latvija ir atbildīga sniegt vismaz minimālo atbalstu patvēruma meklētājiem un pēcāk tiem, kuri pēc sarežģītas vērtēšanas procedūras saņem bēgļa vai alternatīvo statusu.
Tomēr nebūsim naivi — neviena valsts, tai skaitā Latvija, nav pasargāta no cilvēku nelegālas pārvadāšanas industrijas, no patvēruma pieprasītājiem, kuriem tiek tirgoti stāsti, kuros sīki līdz detaļām aprakstīts, kas jāsaka, kā jāatspoguļo sava līdzšinējā dzīve valstī, kas varbūt nemaz nav konkrēto cilvēku izcelsmes valsts. Nebūsim naivi, cilvēki nenokrīt no debesīm un neizaug kā sēnes Latvijas mežos. Kāds viņus uz šejieni ir atvedis. Tādēļ jo svarīgi ir, lai valsts atbildīgās iestādes cīnītos pret korupciju un Latvijas cilvēki netiktu ievilkti kriminālos tīklos cilvēku nelegālā pārvadāšanā.
Taču ir netaisni un necilvēcīgi liegt palīdzību, kad cilvēks ir patiess patvēruma meklētājs, patiesi bēg no posta, vajāšanām, briesmām veselībai un dzīvībai un palīdzība no demokrātiskas un godīgas valsts tiek izmisīgi gaidīta.
Ērtie “grēkāži”
Cilvēki, kuri ir saņēmuši bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu, var sniegt bagātinošu kultūras pieredzi mums visiem, turklāt lielākā daļa no viņiem var un vēlas strādāt un dot savu ieguldījumu valsts labklājības celšanā. Piemēram, vismaz viens no jaunajiem Sjerraleones futbolistiem, kas pieprasīja patvērumu Somijā, tagad zem zili baltā karoga cīnās par Somijas sporta panākumiem valsts augstākajā līgā.
Mēs nezinām, kurā dienā pie mums atkal ieradīsies patvēruma meklētāji. Taču mēs zinām, ka Latvijai būs jāizpilda savas starptautiskās saistības. Un mēs zinām arī to, ka tālākais ceļš imigrantu integrācijā, ja patvēruma meklētājiem tiek piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss, nebūt nav viegls. To spilgti apliecina šā gada oktobrī publiskotais Eiropas organizāciju konsorcijs Britu Padomes un Migrācijas politikas grupas vadībā izveidotais imigrantu integrācijas indekss[5], kurā Latvija starp 25 valstīm ieņem pēdējo vietu. Dažādu sabiedrības grupu pretstatīšana, savējo un svešo dalīšana, neiecietība var viegli uzšvirkstēt, jo īpaši, ja politiķi šādā rīcībā saredz iespēju novērst uzmanību no patiesām, dziļām problēmām un šādi celt savu atpazīstamību. Un svešā atbraucējā ir tik viegli atrast “ārējo faktoru”, kuram uzgrūst teju visas nelaimes.
_____________________________
[1] Projekta informatīvie materiāli pieejami
http://www.pmlp.gov.lv/?_p=877&menu__id=117
[2] Asylum applications and refugee status determination by country of asylum, 2006
Status uz 2007. gada 15.jūniju. http://www.unhcr.org/statistics/STATISTICS/4676a71d4.pdf (pēdējoreiz skatīts 12.10.2007.) UNHCR mājas lapā regulāri tiek publicēta jaunākā informācija un statistika par patvēruma meklētājiem pasaulē http://www.unhcr.org/statistics.html (pēdējo reizi skatīts 14.10.2007.)
[3] http://epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_OFFPUB/KS-SF-07-110/EN/KS-SF-07
– 110-EN.PDF (pēdējo reizi skatīts 05.11.2007)
[4] Publicēts Latvijas Vēstnesī, 62 (3010), 21.04.2004.)
[5] http://www.britishcouncil.org/brussels-europe-inclusion-index-1st-edition.htm (pēdējo reizi skatīts 05.11.2007.)
Latvijas iedzīvotāji ir jāizglīto par patvēruma meklētāju jautājumiem
Latvijas iedzīvotāju, valsts amatpersonu un NVO attieksme pret patvērumu meklētājiem
Patvēruma meklētāju statistika
Patvērums un Eiropas Savienība