Foto: B. Koļesņikovs
Latvijas politikas un, protams, pašas korupcijas slēgtais raksturs neļauj pilnvērtīgi izvērtēt, vai Repšes pretkorupcijas krusta kara pieticīgie rezultāti ir skaidrojami ar viņa nepietiekamu gribēšanu, nepietiekamu mācēšanu vai ar to, ka citi politiskie spēki viņam ir traucējuši.
Ja ticam Einaram Repšem un partijai “Jaunais laiks” kā vienīgajam cīņā pret korupciju ieinteresētajam politiskajam spēkam, tad līdz ar valdības krišanu ir pienācis gals vai vismaz iestājies pārtraukums “jaunajiem laikiem” pretkorupcijas frontē. Taču saprāta balss liek atmest ticību vai neticību un mēģināt saprast, vai pēdējo 15 mēnešu laikā cīņā pret korupciju tiešām bija iestājušies jauni laiki. Lai atceramies, ka tieši cīņa pret šo ļaunumu bija galvenais lozungs, ar kura palīdzību Repše un viņa partija pievilināja daudzus vēlētājus.
Korupcijas apkarošanas statistika neuzrāda nekādas nozīmīgas izmaiņas 2003. gadā salīdzinājumā ar agrāku laiku. Latvijā aizvien nav pieņemta ne korupcijas novēršanas un apkarošanas stratēģija, ne programma. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir mētāts no viena priekšnieka rokām citās un tā arī nav ticis pie kārtīgi apstiprināta vadītāja. Patlaban birojs ir tādā situācijā, kad jebkurš nākamais premjers to varēs ietekmēt, kā vien ienāks prātā.
Arī skaļās lietas, piemēram, digitālās televīzijas šķietamā afēra un pārbaudes par Aivara Lemberga iespējamiem pārkāpumiem līdz šim risinājušās līdzīgi kā vecajos laikos – ir pārbaudes un krimināllietas, bet neviens nav notiesāts. Tiesa, te varētu iebilst, ka vienkārši ir vēl vajadzīgs laiks. Vislielākais progress notika partiju finansēšanas jomā, jo KNAB sāka nopietni ielūkoties partiju naudas lietās un pat atrada ne vienu vien pārkāpumu. Daudzsološi ir arī jau otrajā lasījumā pieņemtie grozījumi partiju finansēšanas likumā, bet to tālākais liktenis būs atkarīgs jau no cita valdošā vairākuma Saeimā.
No šī varētu secināt, ka Repšes un JL valdīšana neko ievērojamu cīņā pret korupciju nav nesusi. Tātad arī šīs partijas nonākšana opozīcijā it kā nebūtu liels zaudējums. Tomēr gan šādam, gan arī pretējam apgalvojumam trūkst stingra pamata. Latvijas politikas un, protams, pašas korupcijas slēgtais raksturs neļauj pilnvērtīgi izvērtēt tos centienus, kuri ir vai nav bijuši Repšes valdības laikā. Īsāk runājot, nav zināms, vai Repšes pretkorupcijas krusta kara pieticīgie rezultāti ir skaidrojami ar viņa nepietiekamu gribēšanu, nepietiekamu mācēšanu vai ar to, ka citi politiskie spēki viņam ir traucējuši.
Pie šīs neskaidrības, šķiet, vismaz daļēji ir vainīgs pats Repše. Kaut vai cīņā par kontroli Rīgas ostā vērotājs no malas varēja vien noklausīties, kā Repše savus oponentus nodēvēja par gandrīz bandītiem, kamēr pēdējie aizgūtnēm pauda sašutumu. Tomēr publiski neizskanēja nedz precīzākas apsūdzības, nedz arī ir ziņas par uzsāktām izmeklēšanām. Tāpēc ierindas pilsoņi tā arī nevarēja spriest, vai šī epizode bija daļa no patiesas cīņas pret korupciju, vai arī tikai premjera ambīciju, vai pat kādu JL atbalstītāju biznesa interešu izpausme. Repšes nemācēšana vai nevēlēšanās sabiedrībai pārliecinoši pamatot savu pozīciju viņam pašam nenāca par labu. Tā neļāva cilvēkiem no malas argumentēti izteikt viņam atbalstu un paust faktos balstītu pārliecību par Repšes nozīmīgo lomu korupcijas apkarošanā.
Tiesa, ir vairāki netieši rādītāji tam, ka “jaunajos laikos” korupcijai ir klājies grūtāk. Viens šāds rādītājs, ko gan nevar ne pierādīt, ne pārbaudīt, ir dažu biznesa cilvēku pilnīgi privāti pausti viedokļi, ka dažās jomās kukuļošana gan gājusi mazumā, gan kļuvusi riskantāka. Netiešs stāvokļa uzlabošanās rādītājs ir arī budžeta ieņēmumu uzlabošanās dažās jomās – tātad valsts ieņēmumu sistēma, iespējams, kļuvusi mazāk korumpēta. Ar to sasaucas arī kāda pazīstama uzņēmuma vadītājas teiktais intervijā šo rindu autoram par izmaiņām kopš 8. Saeimas vēlēšanām: “Finansu ministrijā un Valsts ieņēmumu dienestā lobēšana vairs nav iespējama. Ministrs ieliek tehnokrātus, kuri vienkārši nav lobējami. Viņi kaut ko prasa tikai tad, kad vajag padomu. Un labi, ka tur nevar vairs lobēt! Toties tur tagad ir pamatīgi sakārtota sistēma.” Tā kā lobēšana Latvijā nereti ietver arī kukuļošanu, šādi izteikumi netieši norāda uz korupcijas mazināšanos.
No JL nevarēja gaidīt brīnumus. Turklāt pat 15 mēneši korupcijas novēršanas un apkarošanas jomā ir ļoti īss laiks, lai sasniegtu pārliecinošus rezultātus. Tomēr, vērojot politiku no malas, nevar gūt pietiekamu racionālu pamatojumu stingrai pārliecībai par Repšes un viņa atbalstītāju nelokāmu gribu un māku cīnīties pret korupciju. Šajā jomā ir pārāk daudz nezināmo. Taču ir pamats pārliecībai, ka Saeimā, iespējams, pat vairākumu, kontrolē partijas, kuras noteikti nevēlas konsekventu cīņu pret korupciju. Šādu cīņu nevēlas tās partijas, kuras pie varas nonākušas ar dažu cilvēku milzīgu ziedojumu palīdzību. Šie ļaudis gribēs savu naudu atpelnīt, un to ir grūti izdarīt bez korupcijas. Šāds politisko spēku samērs pat tīri teorētiski apgrūtina nozīmīgas iniciatīvas pret korupciju.
Bez šaubām var teikt, ka JL valdīšana daļā sabiedrības radīja priekšstatu par korupcijas mazināšanos un apkarošanu. Šādi priekšstati mēdz likt cilvēkiem arī reāli atturēties no korumpētām darbībām. Tāpēc varbūt ticība cīņai pret korupciju bija visnozīmīgākais Repšes un viņa partijas līdzšinējās valdīšanas pienesums.