Raksts

Vai ārpolitikai ir nozīme Latvijas priekšvēlēšanu cīņās?


Datums:
06. augusta, 2002


Autori

Žaneta Ozoliņa


Foto: E. Rudzītis

Valsts ārpolitika reti kļūst par centrālo jautājumu priekšvēlēšanu laikā. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Ir vairāki cēloņi un likumsakarības, kuras izskaidro šādu tendenci. Ārpolitika ir elitāra, jo tās veidošanā iesaistīts neliels cilvēku skaits (neraugoties uz ārlietu dienestā nodarbināto skaitu), tās dienas kārtībā dominē “lielās politikas” jautājumi, tā ir vērsta uz ārvalstu un starptautisko organizāciju darbību (to ietekmēšanu vai iesaistīšanos tajās). Sabiedrībai visā šajā procesā ir ierādīta pakārtota vieta. Un patiesi, ja ir sakārtota valsts iekšpolitika un nav tieša apdraudējuma no starptautiskās vides, tad par ārpolitiku var aizmirst. Savukārt, politiķiem ārpolitika nav arguments, ar kuru piesaistīt vēlētājus.

Taču iepriekš teiktais tiešā veidā nevarētu attiekties uz Latvijas situāciju, jo nākamie četri gadi ir valsts un sabiedrības nākotnei izšķirīgi. No tā, cik veiksmīgi noritēs iesaistīšanās Eiropas Savienībā (ES) un NATO, būs atkarīgs gan valsts neatkarības neatgriezeniskums, gan ekonomiskās un sociālās izaugsmes tempi, gan cilvēku labklājība, gan arī pašu politisko partiju un politiķu cerības turpināt darbību 9. Saeimā. Latvijas gadījumā ārpolitiskie un iekšpolitiskie jautājumi ir cieši savijušies. Tas ir attiecināms uz vismaz nākamo četru gadu posmu. Tādēļ varētu pieņemt, ka politisko partiju programmās un vēlēšanu īsajās programmās ES jautājumi būs vieni no svarīgākajiem.

Kāds tad ir Latvijas politisko partiju skatījums uz valsts integrāciju ES un tuvākajā laikā paveicamajiem darbiem? Attiecībā uz lielāko partiju attieksmi pret ES nevarētu būt nekādu šaubu, jo jau 1995. gadā pēc 6. Saeimas vēlēšanām, kad radās bažas, vai ievēlētās partijas turpinās valsts tikko iesākto virzību uz rietumu institūcijām, toreizējā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa aicinātas, tās parakstīja dokumentu, apliecinot savu atbalstu valsts virzībai uz ES. Pirms 8. Saeimas vēlēšanām ir radušās jaunas partijas un to līderi. Pirmās vēlēšanu reklāmas arī norāda uz attieksmju dažādošanos. Vairākas partiju reklāmas un politiķu publiskās uzstāšanās ir apšaubījušas Latvijas nepieciešamību iestāties ES.

Pārlasot lielāko un jaunāko politisko partiju programmas un iepazīstoties ar 8. Saeimas vēlēšanu programmām, radās iespaids, ka nākamajos četros gados mūsu sabiedrība būs nodarbināta ar tām pašām vecajām un neatrisināmajām problēmām (izglītība, algu palielināšana, veselības aprūpe), bet ES paplašināšana un Latvijas dalība tajā jau nu nekādā ziņā nebūs politiķu uzmanības lokā. Tikai viena politiskā partija – Krievu partija, skaidri definējusi savu noraidošo attieksmi gan pret ES, gan pret NATO, līdz ar to veltīgi būtu cerēt tās programmā meklēt kādas norādes.

Pārsteigumu netrūkst. Tikai viena politiskā partija, Latvijas ceļš (LC ), konsekventi abās programmās izsaka ne tikai atbalstu ES, bet arī nākamo četru gadu politiskos lēmumus un darbības cieši saista ar Latvijas piemērošanos jaunai situācijai – jau kā ES jaunai dalībvalstij. Kā viens no svarīgākiem uzdevumiem ir minēts ES līdzekļu piesaistīšana, kas ļautu attīstīt ražošanu, sakārtot lauku vidi, palielināt darba algas. LC atzīmē arī nepieciešamību aizstāvēt lauksaimnieku tiesības sarunās ar ES un saglabāt nacionālo identitāti pēc iestāšanās ES. Lai arī daži apgalvojumi programmā ir gana populistiski (algu palielināšana, jaunas darba vietas laukos), tomēr gadu garumā uzkrātā pieredze, vadot un īstenojot Latvijas Eiropas integrācijas procesu, atspoguļojas pragmātiskajā skatījumā uz valsts attīstības svarīgākajiem virzieniem. LC ‘monopolstāvoklis’ Eiropas lietās ir radījis priekšrocības šai partijai, bet ir radījis grūtības citām politiskajām partijām formulēt to nostājas ES jautājumos.

Tēvzemei un brīvībai/LNNK ir partija, kura ilgus gadus ir bijusi valdošajā koalīcijā un bijusi cieši iesaistīta ES integrācijas procesā. Taču tās līdzdalība šajos procesos īsajā programmā ir atspoguļota ar divu ministru – Roberta Zīles un Vladimira Makarova spēju efektīvi piesaistīt ES līdzekļus vides un reģionu attīstības projektiem. Attiecībā uz nākotnes darbiem, kuri būtu aplūkojami ES kontekstā, vēlēšanu dokumentā nav atrodams ne vārds. Patiesi apbrīnojama pieticība, ja atceramies, ka R.Zīles darbība Īpašo uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām amatā ir ienesusi Latvijai ievērojami lielākus līdzekļus, nekā minētie. Arī Guntara Krasta darbība Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amatā ir bijusi cieši saistīta ar ārpolitikas īstenošanu dažādos virzienos, tai skaitā arī ES. TB/LNNK vēlēšanu programmā nav ārpolitikas sadaļas, kas nav trūkums pats par sevi, bet paragrāfā, kas veltīts valsts dzīvei, ir minētas kā NATO, tā Krievija kā PSRS mantiniece, bet ES nav atradusies vieta. Šādu izvairīšanos no ES integrācijas politikas minēšanas priekšvēlēšanu laikā var izskaidrot ar partijas izvairīšanos no iespējamās sabiedrības kritiskās attieksmes un ar izdabāšanu eiroskeptiskajam vēlētājam.

Līdzīgu ceļu iet trešā koalīcijas partnere – Tautas partija (TP). Apjomīgajā TP programmā ārpolitikas sadaļā ievērojami dominē partijas biznesa orientācija, jo ir atzīmētas citu politisko spēku programmās noklusētās globalizācijas iespējas, nepieciešamība iestāties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), ES un NATO, “integrēšanās Ziemeļeiropas valstu saimē”. Tomēr no globalizācijas, institucionalizācijas un integrācijas īsajā programmā ir palikusi tikai apņemšanās pieprasīt zemniekiem subsīdijas pilnā apjomā un ražošanas kvotas iekšējā patēriņa līmenī. “Īstu veču” cienīga apņemšanās, ja ne vien fakts, ka iestāšanās sarunu sadaļu par lauksaimniecību drīzumā slēgs. Par ko nākamos četrus gadus tad šie vīri cīnīsies? Acīmredzot, paļaujoties uz reklāmā izskanējušiem solījumiem, “turpinās iet cauri visam”.

LSDSP allaž ir lepojusies ar tiem labajiem kontaktiem, kuri izveidoti ar Skandināvijas sociāldemokrātiskajām partijām (lai gan mājas lapā kā tuvākie norādīti Vācijas kolēģi) un dalību Sociālistiskā Internacionālē, kurā piedalās ES dalībvalstu partijas. Taču šie starptautiskie kontakti nav ietekmējuši ne LSDSP, ne Sociāldemokrātu savienības (SDS) nostādnes attiecībā uz Latviju kā ES potenciālo dalībvalsti. Aizkustinošs ir LSDSP solījums garantēt Latvijai starptautisku drošību. Pagaidām starptautiskajā politikā vēl nav nācies saskarties ar precedentu, kur viena partija vai viena nacionāla valdība būtu garantējusi starptautisku drošību. Bet acīmredzot programmu rakstījušie speciālisti ir ar tādiem gadījumiem saskārušies. Attiecība uz ES un NATO LSDSP uzstāj uz “līdztiesīgiem noteikumiem”, bet ar austrumu kaimiņiem mums esot jāveido “draudzīgas un ekonomiski izdevīgas attiecības”. Jāsecina, ka ar rietumu struktūrām mums jārunā “stingrā” valodā, bet ar austrumu kaimiņu jādraudzējas. Populistiski naivs ir LSDSP solījums pacelt algas līdz ES līmenim un dedzīgi sirsnīgs ir izteiktais aizliegums pārdot lauksaimniecisko un mežkopības zemi ārzemniekiem līdz Latvijai līdztiesīgu noteikumu pieņemšanai. Nav gan īsti skaidrs, par kādiem noteikumiem tiek runāts. Rodas iespaids, ka vienīgā LSDSP saikne ar ES ir mājas lapā iekļautā simbolika.

Tālu no saviem idejiskajiem partneriem nav aizgājuši SDS pārstāvji, kuri gan atbalsta Latvijas dalību ES, bet uzstāj uz nacionālo interešu ievērošanu sarunās ar ES. Šis uzsaukums rada divējādas pārdomas: vai nu, dibinot jauno partiju, nepietika laika sekot iestāšanās sarunu gaitai, jo tās tiks pabeigtas dažu mēnešu laikā un šādam aicinājumam nav nozīmes, vai arī SDS vēlējās piesaistīt daļu no eiroskeptiski noskaņotā elektorāta.

Visdivdomīgākā situācijā ir nonākusi Brīvības partija (BP). Tās dokumentos viennozīmīgi ir pausts atbalsts ES un Latvijas dalībai tajā. BP aicina “sabalansēt integrācijas cenu un ieguvumus”. Tā mudina gatavoties dalībai jau šodien. Izrādās, ka to var paveikt ar vienu līdzekli, spriežot pēc programmas, kadru sagatavošanu. Ja ignorētu skandalozās vēlēšanu kampaņas reklāmas, tad varētu pieņemt, ka ārpolitikas sadaļas haotiskums, loģikas vājums un pat pretrunīgums ir kompetences trūkuma rezultāts. Tomēr aplūkojot BP idejas programmas līmenī un to pasniegšanas veidu medijos, jāsecina, ka nevaram runāt tikai par zināšanu trūkumu vien, bet arī par mērķtiecīgu vēlētāju maldināšanu. Tādēļ uz BP aicinājumu “runāt, jautāt un atbildēt” atsaukties negribas, jo jāšaubās vai partijai būs atbildes, ko piedāvāt.

Jaunā laika (JL) programmas ārpolitikas sadaļa ir detalizēti izstrādāta. Tā ir uzrakstīta pamatojoties uz dziļām zināšanām par starptautisko procesu, valstu uzvedību pasaulē un vispusīgu Latvijas ārpolitikas analīzi. Salīdzinājumā ar citu partiju programmu ārpolitiskajām nostādnēm JP dokuments ir vislabāk pamatots un precīzi formulēts. Tajā liela vieta ir ierādīta Latvijas dalībai ES. Tomēr īsajā programmā no ārpolitikas ir palicis tikai nieks – izteikts atbalsts Latvijas dalībai NATO, bet ES noreducēta līdz lauksaimniecības sadaļai, kurā tiek atgādināts, ka JL ir eiroreālisti, kas aizstāvēs Latvijas lauksaimniecību.

Lauksaimniecība ir kļuvusi par ES tematikā dominējošu jautājumu loku arī apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) programmā. PCTVL atbalsta Latvijas dalību ES, bet ir ļoti norūpējusies, kā tiks ievērotas valsts lauksaimnieku intereses pēc iestāšanās ES. Kā pozitīvs pavērsiens PCTVL politikā jāatzīmē fakts, ka pēc 8. Saeimas vēlēšanām šī partija paplašinās to grupu loku, kuru intereses un tiesības tiks aizstāvētas, pievienojot tām arī Latvijas lauksaimniekus. Taču atklāts ir jautājums, vai Latvijas lauksaimnieki izvēlēsies PCTVL kā savu tiesību aizstāvjus. Iespējams, ka vairāk kā gadu ilgstošā sadarbības pieredze Rīgas domē ir nospēlējusi galveno lomu PCTVL un LSDSP ārpolitisko nostādņu līdzībā, jo abas apņēmušās meklēt līdzekļus, lai līdzsvarotu politikas austrumu un rietumu virzienos.

Tā kā lielāka daļa politisko partiju Latvijas nākamo četru gadu virzību uz ES saista ar rūpēm par lauksaimniecības nozarē nodarbināto likteņiem, tad varētu prognozēt, ka tieši Centriskā partija Latvijas zemnieku savienība ar savu partneri Latvijas Zaļo partiju, kuras papildinātas ar tādiem politiskiem smagsvariem kā Ingrīda Ūdre un Vilis Krištopans, metīsies spēlēt vadošo lomu cīņa ar Briseles ierēdņiem. Tomēr LZS/LZP neatšķiras no citu partiju deklarācijām – prasības ievērot vienlīdzības principu un taisnīgus nosacījumus preču ražotājiem. Ilgstošu laiku ignorējot zemniekiem svarīgu jautājumu risināšanu savā politiskajā darbībā, LZS zaudējusi iespēju priekšvēlēšanu laikā ieņemt vadošo vietu Latvijas politisko partiju spektrā kā partija, kas konsekventi ir aizstāvējusi laukos nodarbināto interesi.

Latvijas Pirmā partija sevi īpaši nenodarbina ar ārpolitiskiem un arī ES jautājumiem. Jauna partija, citas rūpes. LPP dokumentos gūstam skaidrību, ka tās ārpolitikas prioritāte ir dalība ES un NATO. Partija sniedz savu interpretējumu Latvijas un ES attiecībām – “Iestāšanās ES ir nevis pašmērķis, bet līdzeklis valsts ekonomiskajai augšupejai”. Diemžēl priekšlikumus, kā šo līdzekli izmantot, nesniedz.
Latvijas drīzā dalība ES ir izslīdējusi no partiju priekšvēlēšanu cīņām. Oktobrī vēlēsim 8. Saeimu, bet decembrī Latvijas politiķi parakstīs iestāšanās līgumu ES. Pagaidām vēlētājam ir grūti spriest, kādu redz Latviju kā ES dalībvalsti lielākās politiskās partijas. Izvairīšanās no ES jautājumu iekļaušanas partiju dokumentos ir skaidrojama ar nevēlēšanos diskutēt par nepopulāriem jautājumiem, kuri varētu negatīvi ietekmēt potenciālos vēlētājus. Tomēr vēlētājiem ir tiesības zināt, kā veidosies Latvijas liktenis ES.


Kas notiks ar Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbību?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!