Recenzija par sabiedriskās organizācijas “Glābiet bērnus'” [i]Alternatīvo ziņojumu Apvienoto Nāciju organizācijai par bērnu tiesību aizsardzības stāvokli Latvijā 1998.-2002.[/i]

Izdevums satur divus dokumentus:

• Alternatīvo ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai par bērnu tiesību aizsardzības stāvokli Latvijā 1998.-2002.
• Organizācijas “Glābiet bērnus” pētījumu ANO projektā valsts vardarbība pret bērniem, bērnu tiesību pārkāpumu novēršana bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpes iestādēs un internātskolās 2000.-2002.

Alternatīvais ziņojums ietver pavisam 11 dažādus dokumentus: “Glābiet bērnus” vēstules, priekšsēdētājas runu ANO Cilvēktiesību komisijas sēdē, informāciju presei, ANO 2001.g. Rekomendācijas, preses konferences un citus materiālus. Rezultātā visu šo dokumentu pakete vairāk atgādina organizācijas “Glābiet bērnus” 10 gadu darbības pārskatu, nevis alternatīvo ziņojumu. Alternatīvais ziņojums, kā skaidro arī paši autori, ir sabiedrisko organizāciju komentārs par oficiālo valdības ziņojumu. Latvijas valdība oficiālo ziņojumu ANO iesniedza 1999. gadā un tas tika izskatīts 2001. gada janvārī, bet nākamo oficiālo ziņojumu plānots iesniegt 2003. gadā. Tātad šobrīd nav jauna valdības oficiālā ziņojuma, atsaucoties uz kuru “Glābiet bērnus” būtu varējusi sagatavot alternatīvo. Tāpēc domājams, ka šīs publikācijas galvenais mērķis ir pievērst sabiedrības un politiķu uzmanību bērnu tiesību aizsardzības jomai, kura Latvijas politiskajā dienas kārtībā līdz šim ieņēmusi viszemāko vietu. Tas ir politisks dokuments, kura mērķis ir pievērst uzmanību problēmai, mobilizēt sabiedrību un iniciēt aktīvu rīcību. Vai tas notiks, nav atkarīgs tikai no publikācijas, bet vairāk gan no diskusijām un darbībām ap to.

Jāpiekrīt ANO Cilvēka Tiesību komisijas atzinumam, ka “valsts savos ziņojumos visbiežāk cenšas atspoguļot bērnu dzīvi ievērojami labāku nekā tā ir, savukārt nevalstiskās organizācijas situāciju parāda daudz dramatiskāk. Bieži abi ziņojumi ir tendenciozi. Patiesība ir kaut kur starp abiem”. “Glābiet bērnus” publikācija spilgti demonstrē, ka bērnu stāvoklis Latvijā pēdējo 10 gadu laikā nav uzlabojies. Neskatoties uz daudzām neprecizitātēm šai darbā un tendenciozu informācijas atspoguļojumu, tas rada pietiekoši vispusīgu priekšstatu par bērnu tiesību aizsardzības jomu valstī.

Publikācijas ievadā sniegta informācija par izdevuma tapšanas gaitu un norisēm laikā no 1991. līdz 2002. gada aprīlim. Autori norāda, ka valsts savā ziņojumā balstās tikai uz statistikas datu analīzi, bet “Glābiet bērnus” alternatīvo ziņojumu daudzviet veido informācija par konkrētiem bērnu tiesību pārkāpumiem, kā arī nevalstisko organizāciju pētījumi un novērojumi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc valsts amatpersonas ziņojumā minētos faktus uzskata par nepatiesiem. Tomēr var minēt argumentus gan par, gan pret šādu pieeju. Bērnu tiesību aizsardzības jautājumus, tāpat kā citus ar cilvēktiesībām saistītos, nevar aplūkoti tikai no kvantitatīvā viedokļa. Tātad statistiskās metodes nevar atspoguļot situāciju pilnībā, īpaši, ja gribam izprast un novērst problēmu cēloņus. Kad runā par bērnu tiesībām, īpašs un vērā ņemams ir katrs gadījums, kad bērna tiesības ir bijušas pārkāptas un bērns nav saņēmis adekvātu palīdzību. Dažkārt ierēdņi pārmet, ka NVO vispārina atsevišķus gadījumus. Te var gan piekrist, gan nepiekrist – viss atkarīgs, ar kādu mērķi tas tiek darīts (apzināti saasināt situāciju vai novērst citus līdzīgus tiesību pārkāpumus nākotnē). Konkrētos bērnu tiesību pārkāpumu gadījumus nedrīkst atstāt bez pienācīgas ievērības un dziļākas analīzes, jo tikai tādā veidā varam izprast, vai atsevišķais gadījums nenorāda uz problēmām bērnu tiesību aizsardzības sistēmā kopumā. Tātad kvalitatīva (atsevišķu gadījumu) analīze ir būtiska, kad tiek veikts pētījums sociālajā jomā.

Publikācijā ir sastopamas daudzas neprecizitātes, kas mazina uzticību faktu atspoguļojumam par Ziņojumu tapšanas gaitu. Piemēram, 8.lpp. minēts, ka “1997. gadā Latvijas valdība (Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centra –VBTAC personā) sagatavo jaunu Sākotnējā ziņojuma variantu”, bet šai laikā VBTAC vēl vispār nebija izveidots – darbojās 1995. gadā izveidotais Bērnu tiesību aizsardzības centrs, kurš par VBTAC tika reorganizēts 1999. gadā. Neloģisks šķiet apgalvojums (8.lpp.), ka “2000. gadā tiek gatavots vēl viens Sākotnējais ziņojums”, jo tas jau tika iesniegts 1999. gadā. Ziņojumā trūkst skaidrojumu un pamatojuma. Dažviet autori nekorekti interpretējuši informāciju. Piemēram, ”par cik Latvijas valdība savu ziņojumu ANO iesniedza nokavējot termiņu par 5 gadiem, komisija izlēma izskatīt Valdības ziņojumu tikai 2001. gada sākumā” – vienā teikumā minēti divi patiesi apgalvojumi, starp kuriem radīta patiesībā neesoša saikne. Ziņojumi ANO Bērnu tiesību komitejā tiek izskatīti rindas kārtībā un viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tas nenotiek uzreiz pēc iesniegšanas, ir komitejas lielais darba apjoms (dažkārt paiet 2-3 gadi līdz ziņojuma izskatīšanai). Turklāt procedūra nosaka to, ka pirms valsts delegācijas uzklausīšanas notiek alternatīvā ziņojuma un valdības ziņojuma salīdzināšana, komiteja drīkst pieprasīt valstīm papildu informāciju par ANO Bērnu tiesību konvencijas iedzīvināšanu un Latvija šādu papildinformāciju ANO iesniedza.

Starpziņojums ANO par galvenajiem aspektiem bērnu tiesību stāvoklī Latvijā 1998. -2000. gadā dod salīdzinošu izvērtējumu par laika posmu līdz 1998. gadam, norādot gan uz atsevišķām pozitīvām izmaiņām, gan tiesību pārkāpumiem, kas ir palikuši nemainīgi, gan vairāku tiesību pārkāpumu pieaugumu, kā piemēram, bērnu narkomānu, alkoholiķu skaita pieaugumu, nepietiekošu rehabilitāciju bērniem, kas cietuši no vardarbības, nepieejamu vakcināciju pret ērču encefalītu. Līdzās apgalvojumam, ka nav kur un par kādiem līdzekļiem ievietot bērnus, kas izņemti no apdraudošām ģimenēm, pietrūkst informācijas, ka Latvijā ar katru gadu pieaug bērnu aprūpes institūcijās dzīvojošo bērnu skaits. 10 gadu laikā tas pieaudzis 4 reizes un rādītāji par bērnu līdz trīs gadu vecumam ievietošanu institūcijās Latviju ierindo otrajā vietā 27 Austrum un centrāleiropas valstu grupā! Šī ir problēma, kas ir bez pienācīgas valsts uzmanības, bet galvenais – rīcības jau daudzus gadus. Pozitīvi jāatzīmē starpziņojuma juridiskā daļa. Šeit veikta kvalitatīva likumdošanas analīze, kuru iespējams praktiski izmantot turpmākajā likumdošanas uzlabošanas darbā.

Uz citu dokumentu fona jaunums ir ieskats atsevišķos Latvijas bērnu stāvokļa parametros Baltijas un pārējo 24 Centrālās un Austrumeiropas valstu kontekstā pārejas dekādes ietvaros. Salīdzināšanai autori ir izmantojuši 2001. gada UNICEF reģionālās novērošanas ziņojumu. Lai arī veiktā analīze ir tendencioza, jo uzsvars likts uz negatīvajiem parametriem, autori veiksmīgi demonstrē šī brīža situāciju Latvijā (īpaši iezīmējot negatīvās tendences bērnu un sieviešu veselības aprūpē). Latvija gan netiek salīdzināta ar 26 CE/AE valstīm, kā tas solīts virsrakstā, bet tikai ar Rumāniju un Bulgāriju un kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, kā arī nav ņemta vērā salīdzinošā starta pozīcija 90-to gadu sākumā.

Autori ir labi un vispusīgi raksturojuši bērnu tiesību aizsardzības stāvokļa tendences Latvijā 2001./2002. gadā veselības jomā, bet trūkst informācijas par bērnu un ģimeņu ekonomisko un sociālo labklājību. Rodas iespaids, ka šī darba sadaļa nav pabeigta.

Publikācijā liels uzsvars likts uz “Glābiet bērnus” ieguldījumu, raksturojot sevi kā vienīgo institūciju, kas valstī strādā bērnu tiesību aizsardzības un tās politikas veidošanas jomā. Piemēram, 9.lpp. rakstīts: “Izņemot “Glābiet bērnus” izstrādāto likumdošanas papildinājumu apspriešanu LR Saeimā, citi plānveidīgi un mērķtiecīgi darbi Rekomendāciju īstenošanai nenotiek tajā instancē, kura par to ir atbildīga, kā valsts politikas veidotāja bērnu tiesību jomā valstī – VBTAC.” Tālāk 43. lpp. tiek pievienots ekspertu (diemžēl eksperti paliek nezināmi) slēdziens par VBTAC atskaiti par paveikto rekomendāciju īstenošanā, kur atzīts, ka Centra darbs ANO rekomendāciju īstenošanai ir neapmierinošs. Tas nonāk pretrunā ar 18.lpp. izteikto vērtējumu, ka laikā no 1998. –2000. gadam uzlabojusies bērnu tiesību aizsardzības sistēma valsts un pašvaldību līmenī, pateicoties lielam VBTAC darbam un Saeimas pieņemtajām likumdošanas izmaiņām.

Jāpiekrīt “Glābiet bērnus” apgalvojumam, ka valdībai pēc rekomendāciju saņemšanas bija jāizstrādā rīcības plāns rekomendāciju ieviešanai. Stihiska, uz seku novēršanu vērsta darbošanās ir raksturīga līdzšinējai bērnu tiesību aizsardzības sistēmai. Aizbildināšanās ar to, ka 2001. gada septembrī bija plānota ANO Ģenerālās asamblejas sesija par bērniem, kuras laikā tiks pieņemts jauns dokuments, uz kura pamata katrai valstij jāizstrādā Rīcības plāns, neiztur kritiku. Sesija notika tikai 2002. gada maijā, tātad plānošanas process tika pārcelts par vairāk kā gadu. Turklāt, ja valsts būtu sagatavojusi Rīcības plānu rekomendāciju ieviešanai, darbība būtu bijusi mērķtiecīgāka, tas atvieglotu procesu novērtēšanu, ka arī jaunā Rīcības plāna izstrādi, kas aizsācies tikai šobrīd. Tai pat laikā VBTAC sagatavotā informācija par ANO Bērnu tiesību komitejas 26. sesijas noslēguma secinājumos doto rekomendāciju izpildi liecina par lielu padarītā darba apjomu un analizējot “Glābiet bērnus” ekspertu slēdzienu var atrast vairākas nepamatotas piezīmes attiecībā uz Centra darbu. Šķiet, ka šādi secinājumi nevarēja rasties, analizējot Centra atskaiti. Piemēram, ziņojumā teikts, ka ”VBTAC nav atbalstījis ideju par neatkarīgas bērnu tiesību pārraudzības – kontroles iestādes izveides nepieciešamību”, kaut arī atskaite liecina par pretējo – Valsts prezidentes kancelejas vadībā turpinās darbs pie neatkarīgas ombudinstitūcijas izveides koncepcijas un likumprojekta. VBTAC arī 2002. gada janvārī organizēja tikšanos ar Eiropas bērnu tīkla ombudpersonu priekšsēdētāju un Francijas republikas bērnu ombudpersonu, lai dalītos pieredzē.

Taču jāpiekrīt autoru apgalvojumam, ka Centra atskaite nepietiekoši izvērtē padarītā ietekmi uz bērnu labklājību valstī, tāpēc arī atsevišķos jautājumos rodas iespaids, ka tie ir tikai apspriesti un diskutēti, izstrādātas programmas un koncepcijas, par kuru ieviešanas gaitu nekas nav zināms. Šķiet, joprojām valsts līmenī dominē viedoklis, ka uzrakstīta koncepcija, stratēģija, rīcības plāns ir problēmas atrisināšana. Politikas realizācijas un izvērtēšanas process – posmi, kas ir garākie un smagākie, diemžēl šobrīd ir visvājākie Latvijā bērnu tiesību aizsardzības jomā.

Publikācijas daļa par ANO rekomendāciju izpildi būtu ieguvusi, ja autori pievienotu gan VBTAC atskaiti, gan “Glābiet bērnus” izstrādātos likumprojektus, uz kuriem tekstā ir vairākkārtējas atsauces.

Grūti izvērtēt katras publikācijā minētās organizācijas ieguldījumu tās tapšanā, jo atsauces uz datu avotiem tekstā netiek lietotas. Dokuments būtu kvalitatīvāks, ja organizācijām, kuras sniedza informāciju, būtu iespēja iepazīties ar šo dokumentu tās izstrādes gaitā. Nevalstiskās organizācijas ar šo publikāciju varēja iepazīties tikai pēc tā iespiešanas un prezentēšanas Saeimā. Publikācijas tapšana bez diskusijas sabiedrībā ir viens no iemesliem, kāpēc tā satur daudz neprecīzas informācijas. Tomēr tas nemazina šī darba nozīmību, kas sniedz alternatīvu bērnu situācijas vērtējumu. Augstu jānovērtē “Glābiet bērnus” iniciatīva un uzņēmība sagatavojot šādus dokumentus un iesaistoties starptautiskā kustībā par bērnu tiesību aizsardzību.

Dokuments būs sasniedzis savu mērķi, ja aktualizēs politiķu vidū bērnu tiesību aizsardzības jautājumu un pietuvinās lēmumam, kas iekļaus bērnu tiesību aizsardzību valsts galveno prioritāšu vidū. Ņemot vērā līdzšinējo situācijas attīstību bērnu tiesību aizsardzības jomā būtu tikai loģiski, ja Latvijas sabiedriskās organizācijas sadarbībā ar starptautiskām organizācijām turpinātu cīnīties, lai bērnu tiesību aizsardzība kļūtu par vienu no kritērijiem pievienošanās procesā ES. Iespējams, tikai šādā veidā var piespiest valdību noteikt tautas izdzīvošanai un valsts attīstībai svarīgākās prioritātes.

Alternatīvais ziņojums ANO par bērnu tiesību aizsardzības stāvokli Latvijā 1998.-2002