Raksts

Vadonisms kā farss un simptoms


Datums:
22. novembris, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Es ar nolūku savos iepriekšējos ierakstos daudz nepakavējos pie vadonisma ideju "renesanses".

Tas tādēļ, ka neredzēju šīm idejām labu augsni 21.gadsimta Latvijā, – manā izpratnē tām vienkārši nebija destruktīva potenciāla, tādēļ pat nemēģināju sākt pret tām “cīnīties” vai tās atmaskot.

Taču tagad, kad radikālākās vadonisma idejas (tās, kas tika atskaņotas Grūtupa, Ēķa vai Z.Liepiņa izpildījumā) ir dabiskā ceļā izčākstējušas vai transformējušās daudz maigākajā tautas vēlēta prezidenta formā, manuprāt, ir vērts nedaudz atskatīties atpakaļ un padomāt par to, ko šī visai dīvainā vēstures epizode liecina.

Farss

Jautājums, uz kuru mēģināju sev atbildēt pēdējo mēnešu laikā: kādēļ viss šis stāsts tik ļoti atgādina farsu? Kādēļ rodas iespaids, ka vadonisma “akcijas” rīkotāji nedomā līdzi tam, ko dara?

Nē, tās nebija naivas ilūzijas par to, ka vadonisma idejas paudējus “patiesībā” vada cildeni motīvi, nevis vēlme saglabāt savas privilēģijas, statusu vai ietekmi (jo motīvi bija skaidri). Tās nebija arī bažas par to, ka vadonības idejas var sagraut Latvijas vēl trauslo demokrātiju (jo tam neticēju). Drīzāk mani nomocīja kāds šķietami mazsvarīgs jautājums: vai akcijas rīkotāji paši sevi uztver nopietni? Vai viņi nemana, cik dīvaini izskatās šīs idejas 21.gadsimta Eiropas Savienības dalībvalstī?

Šodien, redzot “pilnu izrādi” atbilde ir skaidra: protams, ka viņi PAŠI neticēja vadonisma idejām (piemēram, ka tas būtu risinājums ekonomiskajai krīzei). Bet vadonisma ideju paudēji dzelžaini ticēja tam, ka vidējais Latvijas pilsonis taču noteikti ir intelektuāli stulbāks par viņiem pašiem un tādēļ ekonomiskās krīzes apstākļos “uzķersies”. Savas pašpārliecinātības dēļ viņi akli uzticējās pašiedomātām vēstures paralēlēm, un rezultā nenovērtēja ne šī laika garu, ne savu līdzcilvēku inteliģences līmeni.

Ieceres saknes nav grūti atšifrēt. 2008.gada beigās pasaulē sākas globālā finanšu krīze, kura pēc dziļuma tiek pielīdzināta 1929 un trīsdesmito gadu depresijai. Kas tajā laikā izpeldēja uz šo ideju fona? Pareizi, “stingrā roka Ulmanis.” Primitīva vēsturiska paralēle gatava, un uz tās pamata tiek formulēta tikpat primitīva nākotnes prognoze – arī 2009.gada Latvijā ir slikta ekonomiskā situācija, tas nozīmē, ka būs laba augsne vadonisma idejām. Tādēļ tiek izvilkts Ulmaņa rēgs un caur masu medijiem cilvēkiem tiek stāstīts, cik labi būtu, ja vadonis rādītu virzienu.

Ieceres autori ir pārliecināti par līdzcilvēku manipulējamību, tādēļ šaubas tiek atstātas malā. Lai gan mazāk pašpārliecināti cilvēki būtu vismaz aizdomājušies par dažām 21.gadsimta īpatnībām: 1) Ulmanis varu ieguva ne jau konstitucionālā (vai vēlēšanu) ceļā, mūsdienu Latvijā apvērsums būtu grūti iedomājams; 2) 21.gadsimta Eiropas Savienībā nav vadonisma precedentu, kas šīs idejas normalizētu – tieši otrādi, vadonisms ir diskreditējams jau ar to, ka tas ir Krievijas vai Baltkrievijas pārvaldes modelis; 3) sabiedrības struktūra ir būtiski savādāka nekā 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, kad Latvija bija salīdzinoši agrāra valsts ar visiem pro-paternālajiem idejiskajiem uzslāņojumiem; 4) “spēcīgs saimnieks” ir bijusi konstanta priekšvēlēšanu kampaņas tēma postpadomju Latvijā, kurā turklāt vēlētāji jau paspējuši vilties un pret kuru jau ir izstrādājusies zināma imunitāte; 5) milzīga Latvijas sabiedrības daļa ir bijusi ārzemēs (rietumu demokrātijās vai kaut vai Igaunijā), kur ir guvuši iespaidus par sekmīgi funkcionējošu demokrātiju; 6) sabiedrības izglītības līmenis un savstarpējās komunikācijas iespējas (piemēram, pieeja Internetam) šodien ir vienkārši nesalīdzināms ar 20.gadsimta trīsdesmitajiem gadiem; 7) loģiskas saiknes trūkums starp vadonismu un izeju no ekonomiskās krīzes [30.tajos gados vismaz bija iespējams argumentēt, ka fragmentācijas dēļ Saeima ir rīcībnespējīga – 2008/2009.gadā Saeima demonstrēja “talantu” pieņemt lēmumus dienas laikā]; 8) atšķirībā no 20.gadsimta sākuma, šodien intelektuāļu vidū par vadonisma idejām iestājas labi ja paši marginālākie: 20.tā gadsimta 30tajos gados šīs idejas bija pievilcīgas daudziem spēcīgiem prātiem (jo labi atbilda tā laika idejiskajam – lielo ideoloģiju cīņas – garam); 9) galu galā vadonisma idejas bez konkrēta piedāvājuma vadoņa lomai ir visai tukšas.

Atšķirība, ko vēlos īpaši uzsvērt: 20.gadsimta trīsdesmitajos gados vadonisma ideja varēja būt pārliecības jautājums inteliģentam cilvēkam, kamēr mūsdienu Eiropas Savienībā tā vecajā formā var funkcionēt tikai kā manipulācijas instruments. Ar pārvaldes organizācijas idejām tā mēdz notikt: tām vienkārši beidzas “derīguma termiņš” dēļ tā, ka ir mainījušies cilvēku sociālie apstākļi un arī paši cilvēki ir savādāki. Un tad to atdzīvināšana vai nu pārvēršas par farsu vai arī noved pie tā, ka tās ir jātransformē par kaut ko citu, laika garam atbilstošāku (“vadonisms light” – tā, kā tagad ir noticis ar domu par tautas vēlētu prezidentu).

No vēstures ir jāmācās. Kā saka: lai neatkārtotu iepriekšējās kļūdas. Taču vēstures paralēles ir muļķīgi pārspīlēt. Vēstures procesi nav nekāda pavārgrāmata, kur dažādām vajadzībām būtu atrodamas konkrētas receptes. Šī globālā krīze jau ir iznīcinājusi iespēju veidot primitīvas analoģijas ar notikumiem pēc Lielās Depresijas. Piemēram, pat ja kādam šķita, ka ekonomiskā krīze ir īstais laiks, kad atdzimt radikāli kreisām idejām, tad vismaz ES robežās spēcīgu komunistisku partiju ir tikpat maz kā bija iepriekš. Pat daudz maigākās sociāldemokrātiskās idejas šodien nepiedzīvo savu uzplaukumu.

Arī ksenofobiskais nacionālisms nav kļuvis daudz izteiktāks nekā iepriekš (Latvijā to sāpīgi izjuta TB/LNNK Rīgas vēlēšanās): neskatoties uz lielāku šādu partiju redzamību, pat tās ir sākušas runāt terminos, kas būtu šķituši “nepiedodami politkorekti” viņu 20.gadsimta sākuma idejiskajiem senčiem [Latvijā gan tas būtu vairāk skaidrojams ar nacionālisma tēmas “pārekspluatāciju” iepriekšējās vēlēšanu kampaņās, kas ir izgaismojis šo idejisko virzienu kā manipulatīvu piesegu korumpētai politikai ]. Līdzīgi ar vadonismu: neskatoties uz to, ka krīze it kā būtu piemērota šādu ideju atdzimšanai, reāli ļoti smagi skartajā Centrāl un Austrumeiropas reģionā šie 20.gadsimta rēgi ir uzpeldījuši tikai Latvijā. Kas liecina, ka šīs idejas vienkārši neatbilst “laika garam”. Un “laika garam” tās neatbilst daudzu kompleksu iemeslu dēļ, kurus es iepriekš iezīmēju tikai aptuveni.

Kā kuriozu gribu īpaši pieminēt Aigaru Kalvīti, kas arī turpina ticēt vēsturiskajā paralēlēm. Spriežot pēc viņa publiskajiem izteikumiem, bijušais premjers joprojām gaida to brīdi, kad “kalvīšlaiki” tiks pieminēti ar nostaļģiju, – kā Latvijas lielākais uzplaukuma periods. Vēstures paralēle atkal nav tālu jāmeklē: pēc ulmaņlaikiem nāca karš un uz kara fona tā laika paaudzei 30.tie gadi izskatījās pēc paradīzes. Tāpat, acīmredzot domā Kalvītis, cilvēki atcerēsies kontrastu starp viņa premjerēšanu un tai sekojošo krīzi, piemirstot par abu saistību. Arī šoreiz tā ir uzpūtīga attieksme pret savu līdzcilvēku saprātu, kas ļauj Kalvītim joprojām ticēt pasakām.

Simptoms

Vadonisma un ar to saistītā tautas vēlētā prezidenta ideju ekshumācija ir ne tikai mēģinājums manipulēt ar cilvēkiem krīzes apstākļos, bet arī viens no simptomiem dziļākām problēmām Latvijas politiskajā sistēmā.

Nolēmu izmantot šo ierakstu kā ieganstu pareflektēt par divām no tām: 1) Latvijas politiķu bailēm no sabiedrības līdzlemšanas iespējām; 2) vājo politisko partiju konkurenci (idejiski nevis kvantitatīvi). Otrā problēma, visticamāk, ir viens no cēloņiem pirmajai. Taču abu rezultāts ir gandrīz totāls fantāzijas trūkums tad, kad jāpiedāvā alternatīvas esošajai politikai.

Tieši no šādas perspektīvas, manuprāt, ir jāvērtē Visu Latvijai! un kompānijas izstrādātie grozījumi Satversmē par tautas vēlētu prezidentu – tur ir apkopotas pēdējo desmit gadu (vairāk vai mazāk neaktuālas) konstitūcijas grozījumu ieceres. Šie grozījumi tiek pasniegti tajā pašā “vadonisms light” (latviski: “diētiskais vadonisms”?) mērcē un sabiedrība tiek uzskatīta par pietiekami stulbu, lai šo mērci – tautas vēlēts prezidents kā “atbilde” uz ekonomiskajām problēmām – norītu. Simptomātiska ir arī citu partiju reakcija: klusums bez sava viedokļa formulēšanas vai arī kluss atbalsts; sak, paskatīsimies, vai līdz referendumam aizies un tad pievienosimies, varbūt elektorātam pirms vēlēšanām patiks un tad nebūs jātaisnojas par ekonomiku.

(1) Bailes no līdzdalības idejām kā dabisku alternatīvu “vadonismam”

Kas varētu būt pašsaprotamāks kā alternatīva vadonismam, ja ne aicinājums pēc plašākas, iekļaujošākas, tiešākas demokrātijas? It sevišķi tādā valstī kā Latvija, kas ir pietiekami maza, lai varētu sadzirdēt ļoti daudzas balsis, un kur līdzšinējais demokrātijas modelis funkcionēja pēc izteikti oligarhiskiem principiem (lēmumi tika pieņemti šaurā lokā, turklāt ne parlamentā, un līdz 2007.gadam reti izmantojot referendumus)? Un kur, turklāt, pilsoņi pēdējā gada laikā uz savas ādas ir sajutuši, ko nozīmē diennakts laikā “varas” pieņemtie lēmumi, bez pietiekamas iepriekšējas konsultēšanās un seku apsvēršanas?

Un tomēr šādu aicinājumu nav: entuziasms par cilvēku iesaistīšanos/iesaistīšanu politiskās aktivitātēs (vienalga vai konsultēšanos par lēmumiem vai dalību protesta demonstrācijā) parasti beidzas, partijai pārejot no opozīcijas uz valdību.

Kādēļ?

Es nedomāju, ka cēlonis politiskā piedāvājuma trūkumam ir meklējams pašā sabiedrībā, – drīzāk problēma ir Latvijas politisko partiju līderu motivācijā. Pirms nedēļas, jau otro reizi novērojot Latvijas pilsoņu debates par Eiropas jautājumiem, kuros piedalās pēc nejaušības principa atlasīti cilvēki, no jauna sev atklāju, cik ļoti Latvijas pilsonis vēlas un spēj iesaistīties ļoti nopietnu un sarežģītu jautājumu izlemšanā. Ja vien šis pilsonis ir iedrošināts, viņa viedoklī kāds klausās un ir sagādāts ērts veids, lai šo viedokli paustu. Un tas ir politiķu pienākums: klausīties, iedrošināt un meklēt jaunus, pilsoņiem ērtākus veidus, kā līdzdarboties lēmumu pieņemšanā (tas IR izdarāms tā, lai dažādās balsis neieslīgtu kakofonijā] . Internets jau šobrīd šim nolūkam piedāvā lieliskas iespējas. Ja vien ir politiskā griba. Latvijā diemžēl vēl nav. Politiķi vēlas runāt, bet nevēlas ar pilsoni sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu.

Simptomātisks ir Reģionālo lietu ministrijas izstrādātais likumprojekts par pašvaldību referendumiem. Tas jau definīcijas līmenī par referendumiem piedāvā uzskatīt tikai konsultācijas ar iedzīvotājiem, nedodot iespēju pilsoņiem jautājumus izlemt pašiem.

Kādēļ Latvijas politiskajām partijām (šeit gan es domāju tikai parlamentā un lielākajās pašvaldībās pārstāvētās) nav motivācijas “dalīties ar varu” ar pilsoņiem? Domāju, ka šeit ir 4 iemesli:

1) Latvijas partijas ir “dabiski” veidojušās ap līderiem, kas ir pēc rakstura autoritāras, elitiskas personības un “vienkāršu cilvēku” līdzdalības idejai netic. [izņēmums ir neilgs laiks pirms vēlēšanām, kad politiķi tomēr uzskata par vajadzīgu vismaz radīt patiesa dialoga šķietamību – piemēram, 2009.gada diskusijas portālā draugiem.lv]. Viņiem cilvēki ir vai nu tikai instruments savu mērķu sasniegšanai vai objekts, kam jāpalīdz labāk dzīvot (vai abi). Diemžēl šis ir raksturojums, kas atbilst gandrīz visām partijām, un pozitīvas tendences kaut vai anti-vadonisma kontekstā nav manāmas. Pat to partiju vidū, kas nāk ar “citādas politikas” aicinājumiem, nav daudz pilsoniskās līdzdalības ideju piekritēju. Toties pārliecinātu tehnokrātu un pat autoritāra vadības stila aizstāvju gan tur netrūkst.

2) Partiju elites (un aukliņu raustītāji) pilsonisko līdzdalību uzskata par kaut ko līdzīgu paškastrācijai – proti, lai piešķirtu vairāk iespēju tautai, ir automātiski “jānogriež” vara un tiesības pašiem sev. Līdz šim uz ko tādu partijas bijušas gatavas brīvprātīgi parakstīties tikai tad, ja tās strādājušas opozīcijā vai bijušas pakļautas vēl nozīmīgākam riskam (piemēram, ārkārtas vēlēšanām šī gada sākumā).

3) Domāju, ka politiskā elite patiesi baidās no tā, kas “nāks ārā”, ja cilvēkiem būs plašākas līdzdalības un efektīvākās politiskās izpausmes iespējas – raksturīgi ir tas, cik ātri politiķi kaut vai retoriskā līmenī aizmirsa par ļoti veiksmīgo “birokrātijas samazināšanas” kampaņu (kad cilvēki sūtīja savus priekšlikumus par to, kā mazināt neefektivitātes vai korupciju esošajā pārvaldē), kas bija ļoti labs pilsoniskās līdzdalības piemērs un vienlaicīgi spēcīgi trāpīja pa dažām “speciālajām interesēm”.

4) Esmu pārliecināta, ka visas lielākās Latvijas politiskās partijas zina par socioloģisko aptauju rezultātiem, kad pilsoņiem tiek jautāts viņu attieksme pret “spēcīgu līderi” kā risinājumu krīzei. Kad cilvēkiem šādi pajautā, vairāk nekā puse ir gatava šādam uzstādījumam piekrist. Taču esmu tikpat pārliecināta, ka lielākās politiskās partijas nav mēģinājušas aptaujāt pilsoņus par viņu attieksmi pret lielāku sabiedrības iesaistīšanu politisko lēmumu pieņemšanā – konsultējoties vai caur referendumiem. Nedomāju, ka piekritēju šādam uzstādījumam [kas ir tikpat [ne]racionāls kā RISINĀJUMS] būs mazāk. Tieši tādēļ tik svarīgi, kādas ir sabiedrībai piedāvātās alternatīvas: vēlētājs tad var izvēlēties salīdzinoši saprātīgāko.

Turklāt pat ja sajūtu līmenī cilvēks ir gatavs piekrist, ka “spēcīgs līderis – tas ir labi”, tad tas vēl nebūt nenozīmē, ka šis kritērijs būs noteicošais vēlēšanu izvēlē. Raksturojumam noderēs TP reitingu stabilitāte pirms un pēc ‘” līdera Šķēles” paziņojuma par atgriešanos.

Pilsoniskās līdzdalības idejām Latvijā par labu nenāk arī tas, ka citās Eiropas valstīs tikai nesen ir sākušās jauno līdzdalības ideju iedvesmotas pārmaiņas. Kas turklāt ir publiski daudz mazāk manāmi nekā apkaunojošie atkārtotie referendumi par ES jautājumiem, kuri formāli ir lemjoši, bet pēc ‘” varas nesēju” priekšstatiem – rekomendējoši un tādēļ tiek uztverti kā manipulācija ar sabiedrību [to manipulatīvo raksturu izgaismo šāds tests: vai mēs varam iedomāties, ka tagad, pēc tam, kad atkārtotais referendums Īrijā par Lisabonas līgumu ir beidzies ar “jā”, tiktu rosināts vēl viens referendums ar to pašu jautājumu? Ja nē, tad kādēļ referendums Nr.2 netika uzskatīts par ko mazāk absurdu?]

Taču Eiropā pilsoniskās līdzdalības jomā notiek daudz kas interesants, kas norāda uz nākotnes tendencēm. Interneta petīciju mehānismi un pilsoņu aktivitāti veicinoši forumi Vācijas parlamenta un Lielbritānijas valdība mājas lapās. 10% no pašvaldības budžeta dalīšana kopā ar vietējiem iedzīvotājiem Vācijas un Itālijas pašvaldībās. Ērtas pilsētas plānošanas apspriedes Internetā cilvēkiem interesantā veidā Skandināvijas valstīs. Lielāks referendumu skaits visā Eiropā. Politiķi, kas savu vēlētāju meklē diskusijās Interneta sociālajos tīklos vai blogos. Eiropas Savienības institūcijas, kas eksperimentē ar piemērotas vides veidošanu pilsoņu virtuālām diskusijām un ieteikumiem par sarežģīto ES likumdošanu. Tās vēl aizvien ir atsevišķas epizodes nekā atvērtas slūžas pilsoņu idejām, apspriedēm, līdzdalībai. Taču tendence ir nepārprotama: līdz ar Interneta atvērtajām iespējām, aizvien vairāk cilvēku rod laiku un motivāciju iesaistīties sabiedriski svarīgu problēmu risināšanai. Un viņi vēlas sarunāties ar politiķiem kā ar līdzvērtīgiem sarunas biedriem nevis tikt “apgaismotiem” labākajā gadījumā īsi pirms lēmuma pieņemšanas, bet sliktākajā – jau pēc.

Šobrīd, ņemot vērā krīzes dziļumu un Latvijas salīdzinoši mazo pilsoņu skaitu, būtu īstais brīdis politiķiem domāt pilsoniskās līdzdalības paplašināšanas virzienā, radīt jaunas idejas un, iespējams, vēlāk tās “eksportēt” uz pārējo Eiropu. Taču diemžēl ir gandrīz skaidrs, ka tas tuvākajos gado nenotiks, jo nav politiskā spēka, kas šādas idejas nestu.

(2) Zema politisko partiju idejiskā konkurence

Neskatoties uz politisko partiju ievērojamo skaitu un spraigajām vēlēšanu kampaņām, Latvijā ir zema konkurence starp politiskajām idejām. “Viņi visi ir vienādi,” nav nemaz tik neracionāls, mazinformēts pilsoņa viedoklis. Piemēram, atšķirības ekonomikas jautājumos, pat ja programmātiskā līmenī tās arī ir atrodamas, parasti reālajā lēmumu pieņemšanā gandrīz izzūd, ja partijas ir brīvprātīgi izvēlējušās strādāt kopā valdībā (un nav pārāk tuvu nākamās vēlēšanas). Tādēļ partiju programmas patiešām mūsdienu Latvijā arī nevar uztvert nopietni: es pati uz tām skatos kā uz materiālu, kurā ir atsoguļots partiju “spožo prātu” radošo moku rezultāts – vienlaicīgi atšķirties no pārējām partijām, taču nebūt arī PĀRĀK specifiskiem [ar dažiem izņēmumiem]. Nepieciešamības gadījumā šos tekstus var tīšām “ņemt nopietni” un vicināt partijām pie deguna acīmredzamu neatbilstību dēļ [kad “spožie prāti” tomēr ir atļāvušies ielikt vairāk nekā tikai lozungus].

Zemu ideju konkurenci izskaidro [atkal!] kompleksu faktoru kopums (piemēram, partiju līdzšinējais etniskais kartelis; finansēšanas modelis; kreiss/labējs dalījums u.c.), kuram šoreiz nepieskāršos. Taču vadonisma ideju ienešana kampaņā ir viens no šīs zemās konkurences simptomiem – veids kā vienām partijām izcelties uz citu fona. Tas arī palīdz vismaz daļēji aiziet no neērtajiem jautājumiem par ekonomiku, par kuriem Latvijā diskusija pati no sevis nenotiek ļoti izteiktā sociāldemokrātu ideju pārstāvju trūkuma dēļ (ja neskaita SC, kuras līderi ir sociāldemokrāti vārdos, bet neoliberāļi pēc pārliecības, vai PCTVL, kurus neviens vairs neuztver nopietni) ,un kur partijas var demonstrēt teju vienprātību (izņemot nianses). Līdz ar to lielākās partijas nākamjā kampaņā runās par budžeta izdevumu samazināšanu un arī nodokļu samazināšanu, vienlaicīgi kā no uguns bēgot no jautājuma par to, uz kā rēķina samazināšana notiks vai kā tiks finansētas sociālās programmas, ja būs mazāki ienākumi no nodokļiem. Iespējams, ka kāda/s no partijām tomēr aktualizēs progresīvā nodokļa jautājuma, kas ļaus tai izdevīgi izcelties uz citu fona, taču tik pat iespējams, ka šis solījums pēc vēlēšanām tiks aizmirsts tikpat ātri kā TP mēdz aizmirst savu ik-programmas punktu par iedzīvotāju ienākumu deklarācijām.

2010. gada vēlēšanu kampaņa būs interesanta ar to, ka visām lielākajām partijām būs jārunā par krīzes cēloņiem un tās atkārtošanās novēršanu, taču izskatās, ka neviena no tām nevarēs runāt ar tīru sirdsapziņu, nemēģinot problēmas saknes “izrakt” pēc iespējas politisko konkurentu lauciņā.

* * *

Neveiksmīga (spriežot pēc partiju reitingiem un vadonisma retorikas pieklušanas) spēlēšanās ar vadonisma idejām liecina par zemu politiskās konkurences līmeni arī tādēļ, ka no šīm idejām potenciāli vislielāko labumu cer iegūt partijas, kurām ir mazas iespējas to paveikt. Ir trīs partijas, kas katra izvirzījusi savu “vadoni” – Šķēle, Šlesers, Lembergs.Taču vadonisma idejām jau pēc savas dabas ir anti-establishment (noslaucīsim visu veco un sāksim no baltas lapas ar jaunu, tīru līderi!) tendence, kurai trīs oligarhi neatbilst. Viņi iepriekšējos gados ir bijuši visīstākie sistēmas cilvēki, kas no tās guvuši ievērojamu labumu un sabiedrība to zina (neatkarīgi vai, kā tas ir Lemberga gadījumā: attaisno šo rīcību vai nē). Turklāt šie cilvēki jau ir reiz uzdevušies par tīrajām slotām un vēlētājam apriebušies (atkal: Lembergam šeit ir salīdzinošas priekšrocības).

Šlesera piemērs šeit ir raksturīgs: nebūtu viņš Rīgas vēlēšanās “apstrādājis” nelatviešu auditoriju – kuru citas “latviešu partijas” savas muļķības dēļ ignorē, bet kurai vēl nav izstrādājusies imunitāte pret politiskajām reklāmām, – un nebūtu ticis ievēlēts domē. Arī Saeimas vēlēšanās viņa lielākā cerība ir atšņāpt pēc iespējas lielu SC un PCTVL elektorāta daļu, bez lielām cerībām īpaši paplašināties uz sabiedrības latviski runājošās daļas vēlētāju.

Lemberga lielākās pirmsvēlēšanu galvassāpes būtu pārliecināt tos LR pilsoņus, kas kaut kādu iemeslu dēļ viņu pozitīvi vērtē, ka ir vērts balsot par ZZS, kas arī nebūt nav automātiski pašsaprotams (Lemberga personīgais reitings ir vairākas reizes augstāks nekā ZZS), jo kopumā labvēlīga attieksme ir viens, bet izvēle vēlēšanās kaut kas cits.

Tautas partija ar Šķēles “atgriešanos” ir īpašs stāsts. Lasot informāciju par TP kongresu, man rodas sajūta, ka visi notikumi ap TP tiek pārspīlēti. Tā, it kā runa nebūtu par partiju, kuras reitingi jau ilgu laiku ir ap 3%, un tur Šķēles atgriešanās pagaidām neko nav mainījusi. Manuprāt, stāstā par Šķēles atgriešanos trūkst būtisks elements: proti, ka tas bija abpusējs izmisuma solis apstākļos, kad TP ir ārkārtīgi vāja un nav nekādas garantijas, ka tā atkopsies. Partija vairs nezināja, kā dzīvot bez Šķēles, bet Šķēle saprata, ka viņa ietekme aizies bezdibenī līdz ar partiju.

TP tagad būs jāsāk cīnīties no ārkārtīgi neizdevīgām pozīcijām – bez iespējas pretendēt uz nelatviešu vēlētāju (kā to dara Šlesers), cīņā ar konsolidēto partiju apvienību, Lembergu un, iespējams, TB/LNNK. Turklāt laikā, kad iedzīvotāju vairākums vairs nav gatavs pievērt acis uz ne sevišķi tīru politiku, redzot, ka personiskā labklājība palielinās (kā tas bija 2006.gadā) Ekonomikas lejupslīdes apstākļos korupcijas epizodes vēlētājus vairāk kaitina un mazāk tiek uztvertas kā tolerējama politikas sastāvdaļa. TP nepalīdz arī tas, ka Šķēle, šķiet, nemaz nav “audzis” un turpina atskaņot idejas, kas sabiedrībai Latvijā “starplaikā” kļuvušas nepieņemamas. Līdzās daudzām demagoģijas pērlēm savā kongresa runā (varbūt kādreiz aprakstīšu), TP līderis visai skaidri pateica divas lietas, kas liecina, ka viņam ir zudusi politiskās taktikas izjūta: 1) jānostiprina varas vertikāle, ciešāk pakļaujot valdībai neatkarīgās iestādes (pirmā doma jebkuram, kurš to dzird/lasa: TP atkal taisās uzlikt savas ķetnas KNABam) un 2) tautas tiesības atlaist Saeimu ir kaitīgs populisms (kam nepiekrīt pat milzīgs TP bijušo vēlētāju procents, kas piedalījās referendumā).

TP biedru cerības uz Šķēli ir atsevišķas psihoanalītiskas izpētes vērtas. Tās ir interesanta, jo šīs cerības raksturo to, cik dīvainā situācijā šī partija šobrīd atrodas. TP biedri labi zina, ka Šķēlem maz kurš Latvijas sabiedrībā uzticas. Un tomēr viņi cer, ka Šķēles vadībā nonāks ar labu rezultātu nākamajā parlamentā. Viņi domā: jo lielāku entuziasmu TP biedri šobrīd izrādīs par “tēva” atgriešanos, jo vairāk vēlētāju noticēs viņiem (viņu publiski deklarētajai ticībai) par to, ka Šķēles atgriešanās ļaus atjaunot TP popularitāti. Kad pietiekami daudzi vēlētāji sāks uztvert TP labos rezultātus nākamajās vēlēšanās kā jau notikušu faktu, viņi (kā tas noticis iepriekš) piesliesies TP kā spēcīgākajam kandidātam. Loģika ir trakāka nekā akciju tirgos [lai gan, spriežot pēc viedokļiem par TP kongresu, nav tik bezcerīga, kā varētu šķist].

Visbeidzot, TP būs jācīnās apstākļos, kad nav pārliecības, ka viņu tradicionālais priekšvēlēšanu ierocis – par lielu naudu pirktā priekšvēlēšanu reklāmas kampaņa – darbosies. Šī gada pašvaldību vēlēšanu pieredze ne vienai partijai vien lika aizdomāties par to, vai (vismaz latviski runājošajam) vēlētājam nav jau izstrādājusies imunitāte pret šiem prātu apstrādāšanas veidiem. Turklāt sekmīgām kampaņām tomēr ir vajadzīgs talants uzķert būtisko par partiju (vienalga: patiess vai iedomāts) un likt ne tikai sabiedrību, bet arī pašus partijas cilvēkus tam noticēt. Ja politiskajā reklāmā nav jūtama šī pārliecība par savu ziņu, kas liek tai noticēt pat pašiem manipulācijas veicējiem, tai ietekmes nebūs. 2006.gada un senākās kampaņās tautpartejieši caur reklāmu paši noticēja, ka ir darītāji un profesionāļi, kas liecināja, ka ziņa (protams, manipulatīva) rezonē ar diezgan dziļu šīs partijas biedru tālaika pašidentifikācijas līmeni. Šodien šāda ziņa vairs nedarbotos. Līdz ar J.Liepnieka aiziešanu no TP, partijai šāds talants ir zudis un, kā liecina 2009.gada kampaņa, jauns nav atrasts.

Domājot par zemo partiju ideju konkurenci un politiskajām reklāmām, nevaru nepieminēt vēl vienu simptomu. Latvijas pēdējo gadu vēsturē nav bijušas daudz reklāmas, kur ir acīmredzams, ka vēlētājs tiek uztverts par idiotu, kas “uzķeras” uz vislētākā ēsma. Tās ir psiholoģiski grūti skatīties, jo ir neērti attiecīgo partiju vietā. Viens šāds piemērs bija Latvijas Ceļa reklāmas, šķiet, 2002.gadā. Otrs: JL pīrādziņu sāga šī gada vēlēšanās. Trešais: nupat Internetā palaistais topošās apvienības “Vienotība” klips ar maizes cepšanu [vēlētājam būtu DAUDZ lielāks labums, ja 3 līderiem būtu iedota recepte un tad nofilmēts kaut vai stundu garš , bet godīgs materiāls par to, kā viņi to maizi reāli cep: kā sadala pienākumus, organizē darbu, savstarpēji komunicē]. Manuprāt, šis klips ir viena no izpausmēm tam, ka šī apvienība jau domā par sevi kā vienīgo progresīvi domājošu cilvēku izvēli nākamajās vēlēšanās (kurai līdz ar to nav nopietni jādomā par to, cik sakarīgs ir tās politiskais piedāvājums, kāda ir tās kā apvienības attieksme pret dažādiem jautājumiem: sākot ar tautas vēlētu prezidentu un beidzot ar progresīvo ienākuma nodokli) . Tā sakot, – kur ta liksies, gan jau aizspiedīs degunu, bet tomēr nobalsos, pat ja skaidrības par prgrammātisko piedāvājumu vai kaut vai cieņpilnas attieksmes pret vēlētāja spriestspēju nebūs. Un no kurienes gan skaidrība varētu rasties, ja apvienībā pulcējas tik dažādi cilvēki, kuriem vienprātība ir par diezgan šauru jautājumu loku? Kā tas diez izskatīs priekšvēlēšanu debašu laikā, kad politiskie konkurenti šīs partijas pārstāvjus konfrontēs ar pretrunīgiem partijas biedru paziņojumiem?

Kopš paziņojuma par konsolidāciju ir pagājuši nu jau vairāki mēneši, un es joprojām neredzu no tās tādus ieguvumus, kas pārsvērtu zaudējumus Latvijas partiju sistēmai no trīs atšķirīgu, bet ar savu identitāti un idejisko kodolu apveltītu partiju saplūšanu vienā amorfā veidojumā (ja neskaita, protams, labumu pašiem šīs partijas līderiem, kas tādējādi iegūst gandrīz garantētu ceļazīmi uz nākamo Saeimu, bez riska nepārvarēt 5%), kas – pat ja izturēs priekšvēlēšanu kampaņas laiku – gandrīz droši pašķīdīs nākamā sasaukuma laikā. Tas ir tikai vēl viens faktors, kas mazina jau tā nepietiekamo politisko ideju konkurenci. Jūtoties pasargāti no “vēl jaunāku” spēcīgu politisku spēku rašanās, arī šo partiju līderi neizjūt spiedienu nopietni reflektēt paši par savu darbību, iepriekš pieļautajām kļūdām (kādēļ gan, ievēlēs taču kā mazāko ļaunumu šā vai tā!). Īpaši bīstami (bet reizē arī raksturīgi) ir tas, ka šo trīs partiju līderi šobrīd pašrocīgi iznīcina tās nelielās iekšējās demokrātijas tradīcijas, kas līdz ar šīm partijām ienāca Latvijas politikā, – kā gan savādāk dēvēt partiju apvienošanu, par to nekonsultējoties ar citiem partijas biedriem, tā vietā plānojot brīdī, kad atpakaļceļa vairs nebūs, viņus nostādīt fakta priekšā?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!