Vācieši izmirst līdzīgi leduslāčiem, lai kā ar saviem septiņiem mazuļiem to personiski mēģinātu novērst ģimenes lietu ministre [i]Ursula von der Leynen[/i]. Vāciešiem negribas pāroties un viņi negrib bērnus.

Leduslāčiem ir vēl grūtāk – viņu problēmas rada globālā sasilšana, pret kuru pat ģimenes lietu ministres tik personiskās pūles ir bezspēcīgas.

Bet šogad mūs pārsteidza laba ziņa: leduslāčiem Vācijā klājas brīnišķīgi! Viņiem pat rodas pēcnācēji.

Gadījumam, ja jūs, mīļo lasītāj, pēdējos 12 mēnešus esat pavadījis uz Marsa, man jāpaskaidro, ka 2006.gada 5.decembrī Berlīnes zooloģiskajā dārzā piedzima divi leduslācēni. Un tā bija sensācija. Taču lācene (šis dīvainais lops!) šos bērnus, kā vēlāk izrādījās, nemaz nebija gribējusi. Viens mazulis mira mātes nolaidības dēļ, bet otru izglāba zoooloģiskā dārza darbinieki. Tobrīd tas bija pieaugušas jūrascūciņas izmēra puika; 810 grami, ja vēlaties precīzāk.

Zooloģiskā dārza administrācijā kristīja zvēru par Knutu un piešķīra tam audžumāti: bārdainu, divu cilvēkbērnu tēvu, miera un pacietības iemiesojumu vārdā Thomas Doerflein, kurš sāka savu aprūpējamo ik pa divām stundām mātes vietā barot ar knupīti. Notika brīnums, Knuts atguvās un pat pieņēmās svarā. Iestāde izplatīja pirmos Knuta fotoattēlus, kas pasaulei rādīja mazu baltas vilnas kušķi ar slapju purniņu vidū un divām melnām ačtelēm virs tā. Vienīgiem, kam šis radījums joprojām nelikās pietiekami salds, bija leduslācene un galvaspilsētas notrulinātie žurnālisti, kas vēl nepamanīja jaunās zvaignes potenciālu.

Līdzīgi tik daudzām šovbiznesa zvaigznēm arī Knuts nāk no sarežģītas ģimenes. Viņa māte Tosca tikai dažu mēnešu vecumā 1986.gadā no savas dzimtenes Kanādas tika deportēta uz Austrumvāciju un nodota spaidu darbos sociālistiskās mākslas labā, kļūstot par valsts cirka trupas dalībnieci. Līdzīgi daudziem saviem līdzpilsoņiem aiz mūra un dzeloņstieplēm arī Tosca ieguva nopietnu neirozi. Pēc nepārtrauktas galvas šūpošanas bijušo mākslnieci atpazina katrs apmeklētājs Berlīnes zooloģiskā dārzā, kam lācene tika nodota pēc mūra krišanas.

Knuta tēvs Lars turpretī bija tipisks rietumvācietis. Viņš 1993.gadā piedzima Minhenes zvēru dārzā, pubertātes laikā sastrīdējās ar saviem audžuvēcākiem, tika pārsūtīts uz Neiministeri, no kurienes nokļuva lielpilsētā ar prognozējami neromantiskām sekām. Lars te satika Toscu. Par mīlestību no pirmā acu skatiena to nevarētu nosaukt – leduslāči principā ir tuvredzīgi. Stāsts bija īss, Tosca ieņēma Knutu, bet Lars grūtnieci pameta.

Kamēr audžumāte Thomas baroja Knutu ar pienu, kukurūzu, sīrupu, aknām un gaļas maisījumiem, tikmēr zooloģiskā dārza preses dienests baroja medijus ar jaunām Knuta bildītēm. Un viņš bija salds, jo salds kā jau jebkurš mazulis (varbūt izņemot prusakus utml. jaundzimušos).

Bet šis saldums sāka šķebināt ekspertu ciniskāko galu. Dzīvnieks tiekot humanizēts, par daudz pieradināts, leduslāči neesot jābaro ar pudeli, esot jāļaujas dabas likumiem, iemidzināšana būtu piemērotākais risinājums.

Šis nu beidzot bija brīdis, kad arī bulvārprese atpazina konfliktu un uzsāka cīņu pret Knuta potenciālajiem slepkavām. “Nāves šprice mūsu Knutam?”, jautā vareni dzeltenā Bild-Zeitung un jau nākamajā dienā pati atbild: “Knuts drīkst dzīvot!”, lai aiznākamjā paustu pestīšanu: “Knuts ir pasaulslavens!”.

Zvaigznei zvaigznes pieeja. Lai nobildētu Knutu ASV izdevuma Vanity Fair vākam speciāli no Ņujorkas ielido slavenā prominenču fotogrāfe Annie Leibovitz. Knuts fotomontāžas ceļā nokļūst uz ledusgabala kopā ar polārpētnieka stilistikā sakārtotu Leonardo DiCaprio.

Tad pienāk 23.marts. Knuts nu jau ir 8 kg smags un drīkst iznākt uz sarkanā tepiķa. Lai to iemūžinātu, no visas pasaules ir sabraukuši 500 žurnālisti, bet trīs Vācijas TV kanāli šo brīdi rāda tiešraidē. Pasaules mediji ir vienoti – Knuts tiešām IR salds!

Līdzās Knutam pa lāču krātiņu brien arī vides ministrs Sigmar Gabriel. Kāds Zigmārs? “Mēs gribam Knutu, ne Zigmāru!”, TV kamerās kliedz sanākušie bērni.

Visi grib Knutu – mūsu gada popzvaigzni nr. 1. Zooloģiskajā dārzā tas nozīmē rindas 2 stundu garumā, lai redzētu Knutu divreiz dienā pa 10 minūtēm, kad viņš kopā ar audžumāti Thomas Doerflein skraida pa krātiņu un vārtās smiltīs.

Knuta vārds tiek patentēts, bet zooloģiskā dārza akcijas pāris nedēļās kāpj par 67%. Papildu ieņēmumi no biļetēm vien sasniedz 2,5 milj eiro. Iestādes budžetam palīdz arī vides minsitra solījums veselu gadu izmaksāt Knutam pusdienas. Knuts un viņa sugasbrāļi reklamē Berlīnes mēbeļu tirgotājus, biznesa avīzes un sērijveida mājas. Kanādas valsts tūrisma aģentūra izlozē “ceļojumu pie Knuta radiniekiem”.

Piemiņas zīmju tirgotāji pamana pieauguša lāča izmēra zelta āderi. Mobilajiem telefoniem tiek tirgotas Knuta zvana melodijas, pārdošanā ir Knuta piemiņas monētas, pastkartes, grāmatas, CD, banku kartes ar Knuta bildēm. Žurnālists Tom Kummer, kurš līdz šim bija slavens tikai ar fiktīvām Holivudas zvaigžņu intervijām, nu izlaiž veselu grāmatu “Saruna ar pasaulē slavenāko leduslāci”.

Piedāvājumā ir gan plīša (frima Steiff), cukura putu (firma Haribo) un porcelāna knuti (Ķeizariskā porcelāna manufaktūra, cena 148 eiro, “lielā pieprasījuma dēļ lūdzam atvainot iespējamu piegādes kavēšanos”).

Knuts pat nepaliek nepamanīts snobiskajiem Fraknfurter Allgemeine Zeitung komentētājiem: “Knuts iezīmē klimatu pārmaiņu iebaidītās vācu bezbērnu un (arī tāpēc) dzīvniekus tik milošās sabiedrības konsensusu.”

Taču konsensuss nemaz nav tik nospiedošs. Internetā sāk klīst uzsaukumi nogalināt Knutu. Tīklā tiek palaista leduslāču medību datorspēle. Īsfilmas rāda izdomātus ziņu sižetus par Knuta nolaupīšanu. Berlīnes zooloģiskais dārzs saņem brīdinājumu par Knuta slepkavības mēģinājumu. Ar vāka virsrakstu “Knuts ir iznīcinājis manu bērnību” Berlīnes izklaides žurnāls izsāp blakus krātiņā mītošā melnā lācēna likteni. Kad martā tikai dažu metru attālumā nomirst pandu vecmāmiņa Yan Yan (FAZ jautā, vai tik tas nav bijis aiz greizsirdības), to nepamana gandrīz neviens.

Vācu sabiedrībai Knuta dzīvē neviena detaļa nebija par banālu, lai tai nepievērstu uzmanību: Knutam sāp zobiņi, Knuts beidzot izguļas, Knuts atkal ir pieņēmies svarā. Un svara dēļ Knuts ar katru dienu kļūst mazāk salds. Gada vidū raksti par Knutu saruka proporcionāli lācēna izmēra izmaiņām. Knuta spalvas baltums ieguva ilgi lietota paklāja pelēkumu. Jūlijā arī Thomas Doerflein atvadījās no Knuta, jo lācēns bija kļuvis par lielu spēlēm smilšu kastē. Knuts ēda un ēda. Vislabprātāk liellopu, kas sanāca diezgan dārgi viņa labdarim vides ministram, uz ko kolēģis finanšu ministrs norādīja, ka, ja nauda būs cauri, viņš labprāt Knutam izbarotu arī pašu vides ministru.

(Martin Wolf, Der Spiegel, Jahres-Chronik 2007, S.70-72, internetā: http://www.spiegel.de/jahreschronik/0,1518,521346,00.html)

Berliner Zoo links: http://www.zoo-berlin.de/erleben/jungtiere/eisbaer-knut.html