Raksts

Uzvarētāju greizā taisnība (intervija ar Inesi Feldmani)


Datums:
10. maijs, 2005


Autori

Līga Strazda


Foto: N. Mežiņš

Iespējams, šobrīd pasaule piedzīvo Otrā pasaules kara uztveres paradigmas lūzumu — uzvarētāji vairs nav tikai atbrīvotāji; zaudētāji nav vienīgie noziedznieki. To, ko par karu zināja austrumeiropieši, Rietumvalstu līderi nu vēsta arī pārējai pasaulei.

Otrā pasaules kara vērtējums no uzvarētāju pozīcijām ir vienpusējs un nesniedz pilnu vēsturisko ainu – tāds ir Jūsu secinājums, ko izteicāt Rīgā notikušajā Latvijas, Vācijas un Krievijas vēsturnieku seminārā “8./9.maijs Uzvaras diena? Atbrīvošanas diena?”. Kādi ir uzvarētāju vēstures trūkumi?

Kara notikumu uztveres veids, ko vēsturnieki dēvē par Sabiedroto vēstures shēmu jeb uzvarētāju vēsturi ir valdījis ilgus gadus, tomēr tas dod ļoti ierobežotu un, manuprāt, greizu skatījumu uz Otro pasaules karu. Uzvarētāju versija ir iespaidojusi vairākas pēckara paaudzes, tāpēc es sev esmu izvirzījis uzdevumu nepieļaut, ka jau trešajai paaudzei šī kara notikumi tiek rādīti kā greizā spogulī.

Uzvarētāju teorijas pamatā ir tā saucamā dīvainā savienība, kas izveidojās kara gados starp Lielbritāniju un ASV no vienas puses un PSRS no otras. Dīvaina tāpēc, ka no vienas puses bija demokrātiskas valstis, no otras puses noziedzīgs totalitārs režīms. Šī savienība arī bija pamats, kāpēc uzvarētāju versija tika izvirzīta un propagandēta.

Kādi ir tās trūkumi? Pirmkārt, uzskats, ka sodāmus noziegumus ir izdarījuši tikai nacisti un viņu līdzskrējēji. To vidū bieži vien tiek ierindotas nacistiskās Vācijas okupētās tautas, tai skaitā arī latvieši. Tām tiek pierakstīta plaša un cieša sadarbība ar nacistiem un tās tiek vainotas arī nacistu noziegumos. Šādā aspektā uzvarētāju vēsture ir ļoti vienpusīga.

Otrs mīnuss ir tas, ka tiek idealizēta Padomju Savienības politika. Ja mēs par Otro pasaules karu uzskatām reģionālo karu sēriju, kas sākās 1939.gada 1.septembrī ar Vācijas uzbrukumu Polijai un beidzās 1945.gada 2.septembrī ar Japānas kapitulāciju, tad Padomju Savienība 22 mēnešus kara sākumā bija uzticama Vācijas sabiedrotā. Šajā laikā Padomju Savienība izdarīja daudz noziegumu pret mieru, pret cilvēci, un visi šie noziegumi ir palikuši ārpus uzmanības. Katrā ziņā tie nav pietiekami nosodīti uzvarētāju teorijas piekritēju darbos.

Viens no uzvarētāju versijas balstiem ir Nirnbergas process, bet ja mēs paskatāmies dziļāk, tad šis process arī bija ļoti vienpusīgs. Kā var nopietni uztvert tiesas prāvu, kur apsūdzētāji pieraksta tiesājamajiem savus noziegumus? Visspilgtākais piemērs ir tas, kā padomju prokurors pieprasīja vāciešus sodīt par poļu virsnieku slepkavību Katiņā. Dabīgi, tā bija uzvarētāju tiesa, bet, balstoties uz tās spriedumiem, tagad nevar vērtēt vēsturiskos notikumus un veidot valsts politiku, kā to dara Krievija.

Katrai tautai kara uztvere ir atkarīga no situācijas, kādā šī valsts tajā atradās. Piemēram, Latvijā šo karu nevar saprast, ja to neskatām caur divu ļaunumu prizmu — nacismu un komunismu. Uzvarētāju versija izvirza tikai vienu — nacismu.

Saprotams, ka uzvarētāju versiju propagandēja PSRS, bet ko raksta Lielbritānijas, ASV un mūsdienu Krievijas vēsturnieki?

Nav jau tā, ka var norādīt uz vienu konkrētu darbu, kur pilnā mērā šī versija ir noformulēta. Tā parādās caur tendencēm. Piemēram, tā parādās pozitīvā attieksmē pret rietumu diplomātijas darbību Otrā pasaules kara laikā. No mūsu viedokļa tā nav pozitīva. Piemēram, Jalta. Čerčils un Rūzvelts atdeva Staļinam miljonus austrumeiropiešu, un divas austrumeiropiešu paaudzes tādā vai citādā veidā nonāca padomju lielvalsts kundzībā un bija pakļautas sociālistiskajam eksperimentam.

Amerikā ir uzturēts mīts par „labo karu”. Amerikāņi uzskatīja, ka viņiem ir brīvības nesēju sūtība, bet bieži vien neredzēja, ka ir darbojušies pretēji saviem uzskatiem. Tā pati Jalta. Amerikāņi toreiz izrēķināja, lai ar saviem spēkiem un Anglijas palīdzību izceltos Japānas salās, būtu jāzaudē no viena līdz pusotram miljonam karavīru dzīvību. Amerikāņiem tas likās neiedomājami daudz, tāpēc par teritoriju samaksu viņi pierunāja krievus iesaistīties karā pret Japānu. Krievi piekrita un amerikāņi vairs neiestājās par Austrumeiropu. Var jau to saukt par pragmatisku pieeju. ASV noteikti tā nebūtu darījušas, ja tām jau būtu atombumba, taču tās pirmais veiksmīgais mēģinājums notika tikai Potsdamas konferences laikā. Es nezinu, vai no mūsdienu morāles viedokļa var attaisnot atombumbas nomešanu. Amerikāņi to grib parādīt kā nepieciešamību, bet to jūs nevienam japānim neiestāstīsiet.

Angļiem ir ne mazāk ēnas puses. Bumbu karš pret Vācijas pilsētām, lai sabombardētu civiliedzīvotājus, iedzītu viņiem bailes. Aprēķins bija tāds, ka iedzīvotāji sacelies pret Hitleru. Bombardēšana bija ļoti nežēlīga, īpaši 1943.gadā Hamburgas bombardēšana, kur angļi speciāli piestrādāja, lai radītu tā saucamās uguns vētras. Tās lielā rajonā izdedzināja skābekli un cilvēki, kas neaizgāja bojā sprādzienā, vienkārši nosmaka. Tāpēc tagad parādās darbi, kuros tikai bombardēšanu dēļ vien vācu iedzīvotāji tiek uzskatīti par kara upuriem.

Gaisa karam vēl ir atskaņas tagadnē. Pagājušā gada novembrī, kad Vācijā viesojās Britu karaliene Elizabete II, vācu presē parādījās raksti, ka viņai būtu jāatvainojas vismaz Drēzdenes iedzīvotājiem par to, ka angļu aviācija 1945. gada 13. un 14. februārī Drēzdeni noslaucīja no zemes virsas. Tas gan nebija politiski pareizi, jo karaliene nav politiska figūra, bet šī prasība izsauca ļoti asu angļu preses reakciju. Mani pārsteidza, ka vēl mūsdienās angļu presē var rakstīt — pilsētu bombardēšana bija barbariska, tomēr lietderīga. Izvirzīts tika pat tāds akcents — līdzās bezierunu kapitulācijai bombardēšana palīdzēja pāraudzināt vācu tautu un likvidēt viņu iedzimto agresivitāti.

Arī Krievijas historiogrāfija ir ļoti dažāda, tomēr dominē vecā nostādne ar dažām modifikācijām. Vēsturnieki par visām varītēm grib pārliecināt vispirms jau savu tautu, ka padomju ārpolitikai no 1939.gada līdz 1941.gadam bija kaut kāda pozitīva ievirze. Tas jau arī ir saprotams, jo citādi svinībās par godu nacisma sagrāvei vajadzētu izvirzīt lozungu “Svinam uzvaru pašu izraisītā karā”.

Vai tas nozīmē, ka uzvarētāju versijā tiek apieti vēstures notikumi, par kuriem uzvarētāju nācijām būtu jājūtas vainīgām?

Jā. Apskatot to pašu piecus gadus ilgušo vācu pilsētu bombardēšanu, tai vēsturē nav precedenta. Vienmēr to mēģina attaisnot, ka vācieši pirmie sāka. Tāpat par savām zvērībām Austrumprūsijā cenšas attaisnoties krievi — vācieši pirmie sāka, bet vai tas ir attaisnojums?

Krievijai ir grūti atzīt, ka PSRS ārpolitika bija viens no kara cēloņiem?

Ir ļoti grūti noliegt Molotova — Ribentropa pakta saistību ar Otrā pasaules kara izcelšanos. Taču krievi cenšas pierādīt, ka kara sākums ir saistāms ar Minhenes vienošanos. Mēs arī Minhenes vienošanos vērtējam kritiski, jo ar to sākās mazu tautu interešu neievērošanas politika. Tomēr Minhene un Molotova — Ribentropa pakts ir nesalīdzināmi lielumi. Minhenē bija četru valstu starptautiskā konference, kurā nepieņēma nevienu slepenu dokumentu, bet Molotova — Ribentropa paktam ir slepens pielikums, jau tas vien norāda uz vienošanās noziedzīgiem mērķiem. Minhenē galvenais mērķis bija saglabāt mieru, bet pakta mērķis bija izraisīt karu un Eiropas sadalīšanu. Minhenes vienošanās skar vienu valsti, bet Molotova — Ribentropa pakts 6 trešo valstu intereses. Ja Minhenes vienošanās mērķis bija saglabāt modificētu Versaļas sistēmu, tad pakta nolūks bija to sagraut. To krievu vēsturnieki saprata jau pirms daudziem gadiem, tāpēc krievu galma vēsturnieks Valentīns Faļins ieteica izvirzīt tēzi, ka pasaules karš ir jāsāk ar 1931. gada septembri, kad Japāna okupēja Mandžūriju. Tas it kā padarītu maznozīmīgāku Ribentropa — Molotova pakta saistību ar Otrā pasaules kara izraisīšanu.

Taču mani pārsteidza, ka par šī pakta saistību ar Otrā pasaules kara sākumu seminārā bija jāpārliecina pat Vācijas pārstāvis.

Pat tad, ja šis vācu profesors nebija speciālists tieši Otrā pasaules kara jautājumos, varbūt viņš demonstrē vācu vēsturnieku nedrošību diskutēt par Vācijai sāpīgiem jautājumiem?

Jāsaka, ka vairumā vācieši zaudējumu karā tomēr uztver kā sagrāvi, bet Vācijas oficiālā nostāja ir citāda. Vācijas vēsturnieku uzdevums ir panākt, lai darbi par nacionālsociālismu un Otro pasaules karu pildītu tautas audzināšanas funkcijas. Turklāt tādā mērā, lai 1945.gada 8.maiju vācu tauta uztvertu nevis kā sagrāvi, bet kā atbrīvošanu. Es domāju, ka šo uzdevumu viņiem nekad neizdosies izpildīt. Kad parādās tādi darbi kā britu vēsturnieka Antonija Bīvora darbs „Berlīnes krišana 1945” par padomju karaspēka zvērībām Austrumprūsijā, šis jautājums vienmēr aktualizējas. Vācu vēsturnieki kaisa sev pelnus uz galvas varbūt pat par daudz. Es saprotu, ka šai kaisīšanai ir sava funkcija — nomierināt pārējo pasauli, lai tā redzētu, ka vācieši ir pārauguši. Taču tas noved pie situācijas, ka vācieši mēģina paši sevi noliegt. Te jau veidojas plaisa starp to, kāda vāciešiem par šo karu ir vēsturiskā atmiņa un kā to grib pasniegt vēsturnieki.

Tomēr ir, kas iestājas pret šo tendenci. Jau vācu vēsturnieku lielā strīda laikā astoņdesmito gadu vidū E. Nolte izvirzīja ideju, ka nacistu noziegumi ir salīdzināmi ar komunistu noziegumiem un no tiem izauga, taču saņēma masīvu savu kolēģu kritiku. Vairumā vācu vēsturnieki iestājas par to, ka nacistu noziegumi vienmēr jāizvirza priekšplānā. To var darīt, taču man nav pieņemama šīs nostādnes otrā puse. Konferencē vācu students man jautāja, vai, runājot par PSRS noziegumiem Latvijā 1940.gadā, es negribu mazināt nacistu noziegumus? Nē, noziegums paliek noziegums. Cilvēkam, kas iet bojā terorā, ir vienalga, vai viņa slepkava salīdzinājumā ar citu ir vairāk vai mazāk noziedzīgs. Taču šī vācu noziegumu unikalitātes teorija ir virzīta uz to, ka nacistu noziegumi ir vienreizēji un ne ar ko nav salīdzināmi. Te var redzēt, ka arī vāciešu jauno paaudzi ir ietekmējusi vācu historiogrāfijas oficiālā nostāja. Vācu vēstures mācību grāmatu lielākais trūkums ir tas, ka viņi ir centušies no vēstures izskaust nacionālo momentu. Vēsture, kurā nav nacionālā momenta, nevienu jaunieti nevar aizraut.

Ir pagājuši sešdesmit gadi kopš kara beigām, bet joprojām tam ir iespaids uz mūsdienu politiku. Kad šo karu varēs vērtēt tikai kā vēsturi?

Tiešām liekas dīvaini, ka trešā paaudze pēc kara par to tiek informēta tās vai citas valsts propagandas ievirzē. Tā paaudze, kas karoja, jau ir gandrīz aizgājusi, katrā ziņā tās intereses vairs nav dominējošās sabiedrībā. Tas tikai nozīmē, ka katrai valstij ir vajadzīgs kāds vēstures mīts. Varbūt šāda attieksme ir kļuvusi par tradīciju, rutīnu.

Vai Latvijā arī ir ar karu saistīti jautājumi, par kuriem mēs nespējam runāt atklāti?

Ļoti labi, ka savulaik Guntis Ulmanis nodibināja Latvijas vēstures komisiju. Esam veikuši lielu darbu. Mēs runājam par visām lietām diezgan brīvi gan par leģionu, gan par holokaustu Latvijā, gan par policijas bataljoniem un to funkcijām. Mums noslēpumu par Otro pasaules karu nav, varbūt jāsaskaņo vienīgi vērtējumi. Jātiek skaidrībā, kā vērtēt dažādu sabiedrības grupu attieksmi, piemēram, pret nacistu režīmu, kāda bija koloborācijas pakāpe. Te vēl viena piezīme par uzvarētāju vēsturi. Mums pārmet sadarbību ar nacistu režīmu kā galveno ļaunumu, taču latviešu subjektīvajā izpratnē Latvijai galvenais ļaunums bija komunisms — baigā gada zvērību dēļ, izvešanu dēļ. Tomēr mums to pārmet no morāla viedokļa, kā tas varēja notikt, ka liela sabiedrības daļa sadarbojās ar nacistiem? Tai pašā laikā gan angļi, gan amerikāņi, rakstot par savu sadarbību ar PSRS, uzsver, ka nekādiem morāliem apsvērumiem nebija vietas, bija tīri pragmātiski apsvērumi, jo Padomju Savienībai bija spēks. Arī latviešiem nebija cita spēka, ar ko sadarboties, ja mēs gribējām nepieļaut otrreizēju okupāciju. Te arī ir pragmatisms, bet mums to pārmet.

Līdzdalība holokaustā ir sodāms kriminālnoziegums un latvieši, kas piedalījās holokaustā, sodu saņēma. Bet par leģionu kā tādu latviešiem nevajadzētu būt nekādai vainas apziņai. Tā bija vienīgā iespēja, kādā latvieši varēja parādīt savu attieksmi pret PSRS un otrreizējās okupācijas draudiem. Freiburgā militārajā arhīvā ir saglabājušies materiāli par 15.divīziju. Es esmu lasījis cenzoru ziņojumus, kas pārbaudīja noskaņojumu karavīru vēstulēs. Latviešu karavīri subjektīvi uztvēra, ka cīnās par neatkarīgu Latviju. Vācieši propagandēja, ka cīnās pret boļševismu, bet tas bija negatīvs mērķis. Latviešiem bija vajadzīgs pozitīvs mērķis un tā bija cīņu par brīvu Latviju. Pēc analoģijas ar 1919. gadu viņi uzskatīja, ka leģions būs atjaunotās neatkarīgās Latvijas nākamās armijas kodols. Vēsturniekam uz to ir cits skatījums. Mēs vērtējam ne tikai to, kā leģionu uztvēra paši leģionāri, bet arī to, ka objektīvi viņi cīnījās vācu armijā un piedalījās vācu kara mērķu īstenošanā. Mums viņi nav jāizvirza kā nacionālais lepnums, bet jāizprot. Valstij ir jāatļauj pilnīgi brīvi viņiem svinēt savas atceres dienas, pieminēt kritušos. Mums leģionāriem nav ko pārmest, bet tādēļ, ka pasaules uztverē vēl valda šī uzvarētāju vēstures versija, valsts interesēs nav šo dienu noteikt kā svinamu. Vēsturnieki jau vairāk traktē leģionārus kā kara upurus, uzsverot piespiedu mobilizāciju, taču šis uzskats ir jāsabalansē ar daudzu šo karavīru subjektīvo izjūtu, ka viņiem leģions bija pieņemams, jo šādi viņi cīnījās pret PSRS.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!