Raksts

Uzspiestais patēvs


Datums:
12. jūnijs, 2007


Autori

Veiko Spolītis


Foto: Donna

Šodienas koalīcija ir zaudējusi leģitimitāti sabiedrības acīs un saprot, ka nespēs darboties vienādu spēles noteikumu apstākļos, tāpēc arī tāda steiga ar prezidenta ievēlēšanu un citu, cauri Saeimai izgrūstu, valdības sagatavotu likumprojektu neizsvērtu pieņemšanu.

Prezidenta vēlēšanas ir notikušas, un 8. jūlijā Valdis Zatlers oficiāli kļūs par septīto Latvijas prezidentu. Tradicionālo Jāņu svinēšanu šā gada jūnijā papildinās Vairas Vīķes Freibergas atvadu pasākumi, un šajā pirmssvētku laikā nepamanīts nevar palikt fakts, ka no viņas pilnvaru beigām līdz V.Zatlera zvēresta nodošanai par Latvijas pirmo amatpersonu kļūs Saeimas priekšsēdētājs. Valdošās koalīcijas prezidenta kandidātu pirmsvēlēšanu sijāšana apstājās pie ārsta Valda Zatlera kandidatūras, kurš ir kļuvis par Latvijas visu laiku jaunāko prezidentu. Pirmsvēlēšanu Latvijas Faktu socioloģiskā aptauja neatspoguļoja atbalstu Zatlera kungam, jo, pirmkārt, viņš bija plašākai sabiedrībai nepazīstams, otrkārt, viņš atzina, ka ir pieņēmis pacientu pateicības maksājumus, un, visbeidzot, viņu izvirzīja varas koalīcijas partijas. Pēc vēlēšanām Latvijas interneta portālos nerimst diskusijas par jaunievēlētā prezidenta ētiskajiem apsvērumiem, un neskaitāmi sabiedrības viedokļa veidotāji un inteliģences pārstāvji atzīst, ka plaisa starp varu un sabiedrību nesarūk. Tāpēc šis raksts centīsies ieskicēt, kādi apsvērumi noteica valdošās koalīcijas steigu un kāda varētu izskatīties Valda Zatlera turpmāko četru gadu prezidentūra.

Varas izaicinājumi

Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, Latvija ir gandrīz ideāla, ja mēs skatāmies uz ekonomiskās izaugsmes cipariem. Arī Latvijas politiķi ir iemācījušies manipulēt ar statistikas skaitļiem, un tāpēc ir daļa politiķu, kas mēdz atgādināt Bendžamina Disraeli (Benjamin Disraeli) spārnoto teicienu: “Pastāv meli, lieli meli un statistika”.[1] Uzskatu, ka Latvijas statistikas dati par inflāciju, tekošā konta deficītu, produktivitātes stagnāciju un iedzīvotāju neapmierinātību ar esošās valdības darba metodēm drīzāk atspoguļo amerikāņu parunu: „Nevis skaitļi melo, bet gan meļi skaitļo” (figures do not lie, but lyers figure). Jebkura režīma, arī demokrātijas varas noslēpums slēpjas tās leģitimitātē. Pēc Franču revolūcijas Aleksis Tokvils (Alexis de Tocqueville) ievēroja, ka neapmierinātība ar valdošās elites darbību parasti izpaužas tieši ekonomiskās izaugsmes laikā, jo cilvēka paredzējumi bieži nesakrīt ar realitātē piedzīvoto.[2] Ekonomiskajai videi attīstoties brīvā tirgus apstākļos, labēja valdība tradicionāli neiejaucas ekonomikā. Tāpēc šodienas valdības vadītāja lepošanās ar labējās valdības sasniegtajiem ekonomiskajiem rādītajiem ir klaji sīkmanīga, lai neteiktu, ka tā ir notikusi par spīti valdības nenovērstajiem birokrātiskajiem šķēršļiem. Kritiķi man var pārmest, pirmkārt, ka Latvijā nav tīras labējas valdības un, otrkārt, ka arī pasaulē šodien pārsvarā tiek pārstāvētas jaukta tipa ekonomiskās sistēmas. Pirmās kritikas gadījumā rodas pamatots jautājums, kāpēc Aigars Kalvītis uzsver, ka viņš ietur labēju politiku, kurā cilvēkam pašam esot jārūpējas par sevi bez sevišķas valsts palīdzības, bet varai pietuvinātu cilvēku grupām tiek atklāti parādīta varas gaiteņu labvēlība? Otras kritikas gadījumā rodas leģitīms jautājums, kur tad paliek rūpes un nodokļu sistēmas reorganizēšana, reāli uzlabojot neražojošās sfēras, t.i. skolotāju, mediķu, policistu un sociālo darbinieku dzīves apstākļus, jo jaukta tipa ekonomikas uzdevums ir nodrošināt līdzsvarotu ekonomikas attīstību, piedāvājot darba devējiem nodokļu atlaides un vienlaikus neatstājot neražojošo sfēru pabērna lomā.

Ekonomiskajai labklājībai pieaugot nesakārtotas tiesiskas sistēmas apstākļos, labklājība strauji uzlabojas tikai šauru grupu ietvaros. Peruāņu ekonomists Ernando de Soto (Hernando de Soto) pētījumos ir pierādījis, ka galvenais iemesls, kādēļ vidusslānis veidojas lēni, ir tieši nesakārtotas īpašuma attiecības un tiesiskuma nepietiekamība valstī.[3] Amerikāņu politologs Frensiss Fukujama (Francis Fukuyama) to nosauc vienkārši par uzticības trūkumu sabiedrībā.[4] Bez uzticības sabiedrībā nav iespējama vienošanās fundamentālām pārmaiņām, kuras globālie izaicinājumi pieprasa visām valstīm neatkarīgi no to lieluma.

Šodienas valdība un jaunievēlētais prezidents ir norūpējušies par uzticības trūkumu un valdošo negatīvismu sabiedrībā. Nenoliedzami, ka negatīvisms sabiedrībā pastāv, bet kas ir tā cēloņi? Tāpat kā zivs pūst no galvas jeb kā vecāki rāda bērniem priekšzīmi, tā arī Latvijas iedzīvotāji seko valsts politiskās elites morāles standartiem. Latvijas politiķiem nosodīt valdošo negatīvismu sabiedrībā ir tikpat absurdi, kā vecākiem vainot bērnus neizdarībās, aizmirstot, ka visupirms šo neizdarību cēlonis ir tieši vecāki.

Domāšanas inerce

Premjers ir apsolījis no nākošā gada janvāra ieviest nodokļu sākumdeklarāciju, un šobrīd Latvijā notiek nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizācija, lai arī sākumdeklarācijas sistēmas iedibināšanai ir nepieciešama vienkārši politiskā griba un valstī eksistējošo nekustamā īpašuma, auto un nodokļu reģistru saslēgšana vienotā tīklā. Runājot par deklarāciju, atkārtojos, bet sākumdeklarāciju mūsu politiskās elites pārstāvji piemin garāmejot, lai arī iemesls visām šodienas Latvijas nebūšanām ar īpašuma tiesībām, izvairīšanos no nodokļiem un citām ekonomiskas dabas negācijām vistiešākajā veidā slēpjas sākumdeklarācijas trūkumā. Bez sākumdeklarēšanas sistēmas (varam to nosaukt arī par sabiedrisko samierināšanos) šodienas vainīgo meklēšana kombinācijā ar tiesiskā noilguma principu atgādina bērnu spēlītes, jo nav jau pamata, no kura izrietētu, vai pilsoņu X un Y ienākumi ir leģitīmi vai nav, jo vienmēr atradīsies sievasmāte vai Vitāls Lejiņš, kuru izkontrolēšanai VID resursu bieži nepietiek.[5] Īpašuma un nodokļu sākumdeklarēšana ir politiskas gribas jautājums, un Latvijā tā ir nepiedodami novilcināta. Šobrīd izskatās, ka Latvijas valdošās aprindas cenšas nodrošināties pret neparedzētu notikumu attīstību, un tāpēc arī bija nepieciešama sasteigta prezidenta ievēlēšana un strīdīgie Saeimas likumprojekti.

Politiskās darbības loģika prasa izdarīt nepopulārus lēmumus uzreiz pēc vēlēšanām. Tomēr šādā gadījumā Skandināvijā, piemēram, tiek tradicionāli pieņemti lēmumi, kuri palīdz valsts attīstībai kopumā. Latvijas gadījumā Saeimas pēdējā pusgada balsojumi vairāk gan atgādina valdošās koalīcijas vēlmi Tautas partijas (TP) vadībā palīdzēt tikai sev! Šādā gadījumā nenotiek kaulēšanās ar opozīciju, lai pieņemtu nepopulārus, bet valsts ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamus lēmumus. Izņemot Tiesībsarga ievēlēšanu (lai arī šajā gadījumā sākuma scenārijs bija identisks), drošības likumu, inflācijas apkarošanas plāna pieņemšana, Satversmes tiesas tiesnešu ievēlēšana, prezidenta vēlēšanas[6] un visbeidzot 21. jūnijā paredzētais lēmums pielīdzināt padomju laikā iegūtos akadēmiskos grādus Latvijas Republikas laikā iegūtajiem liecina par absolūtu nulles iznākuma spēles noteikumu pielietošanu valstiski svarīgu jautājumu risināšanā. Tas nozīmē, ka, nerēķinoties ar parlamenta mazākuma viedokli, valdošā koalīcija neievēro, ka tās uzvara ir bijusi daļas sabiedrības zaudējums, un šis aspekts skanēja jo sevišķi ironiski, kad valdošās koalīcijas pārstāvji teicās vēlam mums visas tautas prezidentu.[7] Tā vietā, lai šodienas pārkarsētās ekonomikas apstākļos diskutētu par valstiski nozīmīgu nodokļu sloga un administratīvu šķēršļu atvieglošanu ražotājiem un maznodrošinātajiem, turpinās bezatbildīgas politikas process un korporatīvās varas centralizācija.

Šodien notiekošais ir piemērs nevis Eiropas ziemeļos valdošo vērtību pārņemšanai, bet gan nostalģiskam skatam atpakaļ uz PSRS demokrātisko centrālismu, kur nekritiska sekošana priekšniecībai tika uzskatīta par tikumu un neatkarīga domāšana nozīmēja slikto toni. Politiķu pārliecība, ka tagad, esot ES un NATO, mūsu drošība ir garantēta, ir pašapmāns, un par to varējām pārliecināties pēc sabiedroto reakcijas uz drošības likumu izmaiņām. Šodienas koalīcija ir zaudējusi leģitimitāti sabiedrības acīs un saprot, ka tā nespēs darboties vienādu spēles noteikumu apstākļos, tāpēc arī tāda steiga ar prezidenta ievēlēšanu un citu, cauri Saeimai izgrūstu, valdības sagatavotu likumprojektu neizsvērtu pieņemšanu. Šādi no izslavētajām ilgtermiņa valsts interesēm ir palikusi tik vien kā tukša skaņa. Iespējams, ka valdošā elite tiešām domā, ka “tauta ir aprobežota”. Diemžēl šāds domāšanas veids valdošās koalīcijas pārstāvjiem neļauj sasniegt ilgtermiņa mērķus, t.i. saliedēt sabiedrību kopējam darbam un valsts pārvaldes efektivitātes uzlabošanai, bet globālā ekonomiskā sistēma soda neefektīvi pārvaldītas valstis. Valdība darbojas pēc inerces un turpina melot sev, cerot, ka Latvijas pastāvošās varas kailumu ir iespējams apklāt ar pozitīvisma kampaņām. Pastāvošo plaisu starp valdošo eliti un pārējo sabiedrību ir uzdots “samazināt” jaunajam prezidentam, kas gan vairāk izskatās pēc neiespējamās misijas, jo gan prezidenta reputācija, gan arī viņa ievēlēšana ir sākotnēji sakompromitētas. Tēlaini izsakoties, šodienas Latvijas sabiedrība ir kā pusaudzis, kuram viens no vecākiem šķiras, un nu māte atvedusi mājās jaunu patēvu. Pusaudzis nav mierā ar mātes uzvedību un arī ar to, ka viņš ir nepilnīgi pieskatīts un šādi izaudzis par brīvdomātāju, kā arī visbeidzot ar to, ka, neņemdama vērā pusaudža domas, māte ir uzspiedusi tam jaunu patēvu.

Nākotnes prezidents

Jaunievēlētais prezidents ir piekritis nepateicīgai patēva lomai. Patēvs nav kaut kas organisks, tāpēc viņam būs jāpieliek lielas pūles, lai spētu vadīt kopdzīvi ar apšaubāmas reputācijas sievu, spētu sadzīvot ar brīvdomātāju pusaudzi un šādi iegūt arī tēva autoritāti. Autoritāti nevar uzspiest, jo tās veidošana ir atgriezeniska, tāpēc to var vienīgi iemantot. Latvija ir nonākusi neapskaužamā situācijā, jo jaunā prezidenta autoritāte sabiedrības acīs ir vistiešākajā veidā atkarīga no viņa paša un spējas sadzīvot ar viņu izvirzījušo valdošo koalīciju. Šodien ir pāragri modelēt iespējamos jaunā prezidenta sabiedrotos, un apolitiskam prezidenta kandidātam pirmie prezidentūras gadi parasti tiek pavadīti sabiedroto meklēšanā. Tomēr prezidenta komandas sastāvs būs neapstrīdami svarīgākā zīme tam, kādas tad būs prezidenta, valdības un Saeimas attiecības — līdzsvarojošas jeb korporatīvas? Šodienas prezidenta palīgi norāda, ka Valda Zatlera sabiedrotie var nākt no valdošās koalīcijas aprindām, un šādi jaunajam prezidentam tuvākajā nākotnē būs jāpieliek titāniskas pūles, lai radītu savu komandu un noturētu neatkarīgu nostāju. Šajā gadījumā ieteiktu Valdim Zatleram vēlreiz noskatīties britu Yes, Minister” un ASV Westwing seriālus, lai pārliecinātos, pēc kādiem spēles noteikumiem viņš ir piekritis spēlēt turpmākos četrus gadus.

Domas, kuras jaunievēlētais prezidents ir izteicis presē, vedina spriest, ka Valdis Zatlers ir izteikti labējs liberālis. Meklējot analoģijas starp cilvēku un dzīvnieku pasauli, Valdis Zatlers piekrīt sociāldarvinisma uzstādījumam, ka stiprākais izdzīvo. Šādi uzskati modernajā pasaulē ir slideni un parasti balansē uz totalitāro ideoloģiju robežas. Esot sava aroda meistars, Valdis Zatlers ir iemantojis neviltotu uzticību kolēģu un klīnikas darbinieku lokā, lai arī neviltota uzticība var būt maldīgs priekšstats, jo var būt saistīts ar cilvēcisku vēlmi atrasties priekšniecības tuvumā. Visbeidzot, runājot par Valda Zatlera personību, ir jāpiezīmē, ka jaunievēlētais prezidents nav ieguvis augstāko iespējamo akadēmisko grādu. Tiekoties ar akadēmiskajā rangā augstākām amatpersonām un valstsvīriem, viņu, iespējams, pavadīs nepabeigta darba sajūta. Šādā situācijā var tikai minēt, vai Valdis Zatlers turpmāk kļūs par prezidenta pienākumu t.s. „atstrādātāju” jeb sublimēs prezidenta amata ierobežojumu nemieru ar pieaugošu autoritatīvismu pienākumu izpildē? Šī ir sabiedrībai aktuāla tēma, un tikai prezidents zina atbildi uz šo jautājumu.

Neatkarīgi no atbildes atklāts paliek jautājums arī par valdības, jo sevišķi ZZS ministru mazspēju. Šobrīd izskatās, ka valdība noturēsies, ja ekonomiski satricinājumi un 7. jūlija referendums nepavērs citu attīstības scenāriju, un, protams, nevar izslēgt arī ministru rokādes pirms referenduma norises. Opozīcijas partijām Godmaņa stilā var pārmest nemācēšanu zaudēt, bet arī valdošajai koalīcijai uzvara nenāca, ievērojot iepriekš nolemtos spēles noteikumus.[8] Diemžēl vēl sešpadsmit gadus pēc neatkarības atgūšanas tiesiskums joprojām ir galvenais dienas kārtības jautājums Latvijā. Jaunajam prezidentam, kurš ir nācis ar mandātu rūpēties par iekšpolitisko saskaņu, ir visas iespējas beidzot iedibināt tiesiski funkcionējošu valsti, un Latvijas sabiedrībai atliek palikt nogaidošās pusaudža pozīcijās. Tāpēc, tēlaini izsakoties, vai nu patēvs iemantos autoritāti, vai arī pusaudzis aizbēgs plašajā pasaulē, un šobrīd valstiski tas ir vienlīdz svarīgi, tāpat kā rūpēties par ārstu saglabāšanu Latvijas pacientiem.

______________________________

[1] Bendžamins Disraeli bija viens no ievērojamākajiem 19.gs. Britu Impērijas premjerministriem

[2] Alexis de Tocqueville, L’Ancien Régime et la Révolution, Oeuvres complètes d’Alexis de Tocqueville, Paris: 1995

[3] Hernando de Soto, The Mystery of Capital, New York: Basic Books, 2000

[4] Francis Fukuyama, Trust The Social Virtues and the Creation of Prosperity, New York: Free Press Paperbacks, 1995

[5] Vitālijs Lejiņš kļuva slavens pēc nāves ar neizsakāmas izcelsmes mantojumu par labu Aivaram Lembergam.

[6] Neskatoties uz Vairas Vīķes Freibergas ieteiktajām izmaiņām, kuras Saeima arī pieņēma, prezidenta vēlēšanu gadījumā spilgti atklājās Latvijas Satversmes novecojušais noteikums, ka valsts simbolu valsts prezidentu ievēl parlamenta vienkāršais vairākums (50+1). Šādi Latvija ir palikusi vienīgā Eiropas parlamentārā republika, kur prezidenta ievēlēšanai neizmanto kvalificēto vairākumu (2/3 vai 3/5 balsu). Eiropas vienīgais izņēmums ir VFR, bet Vācijā ar vienkāršo balsu vairākumu vēl no abām parlamenta palātām sastādītais Federālais konvents.

[7] Skat. izvilkumu no Ivara Godmaņa runas 31. maija sēdē: „Neskatoties ne uz kādām cīņām, neskatoties uz to, kā politiski savā starpā ir cīnījušies gan politiskie spēki, gan partijas, gan sabiedrība, kā mēs to redzējām arī šodien pie Saeimas, iestājas cits – demokrātijas trešais kvalitātes līmenis. Tajā brīdī, kad Valsts prezidents ir ievēlēts, viņš atbilstoši Satversmei ir visas Latvijas tautas Valsts prezidents. ” Saeimas stenogramma 2007. gada 31. maijā, http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/070531/st070531.htm

[8]2007. gada 24.maija „Kas notiek Latvijā?” TV raidījumā Iekšlietu ministrs Ivars Godmanis prezidenta debašu laikā pārmeta opozīcijai nemācēšanu zaudēt, un 2006. gada 3. novembrī Augstākā Tiesa nolēma, ka 2006. gada vēlēšanu pozitīvisma kampaņas bija nelikumīgas, bet tiesai trūka būtisku pierādījumu, lai pieņemtu lēmumu par vēlēšanu rezultāta anulēšanu.


Ja tu esi mans prezidents

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!