Raksts

Uzputotā žurnālistika


Datums:
06. oktobris, 2009


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Žarko Drinčić

Žurnālistikas spēks pieder pie sabiedrības kopējām vērtībām, tāpēc būtu vieglprātīgi to notrallināt vai atmest kā nevajadzīgu.

Avīžu slēgšanas epidēmija bagātajās pasaules valstīs un reklāmas līdzekļu aizplūšana interneta virzienā karstu diskusiju centrā izvirzījusi jautājumus par žurnālistikas kvalitāti. Kamēr žurnālisti aizstāv profesijas pamatus, mediju īpašnieki un vadītāji samazina

darbinieku skaitu redakcijās, bet daļa auditorijas uzskata, ka internets var piepildīt jebkuru vēlēšanos. Ne velti akadēmiskie žurnāli Journalism un Communication Culture šiem jautājumiem šogad veltījuši īpašus numurus vai rakstu sērijas.

Kam vispār vajadzīgi žurnālisti?

Žurnālistikas nākotne ir ļoti atkarīga no mediju sistēmas nākotnes un no tā, kā vispār noris komunikācija. Lūk, daži procesi, kas šobrīd raksturo žurnālistu darba tirgu lielā daļā pasaules attīstīto valstu. Avīzes piedzīvo nebijušu uzplaukumu Indijā un, kā spriež dažādi pētnieki, tur tās arī saglabāsies vēl gadiem ilgi. Bet ļoti daudzos mediju uzņēmumos darbinieku skaits un darba samaksa tiek samazināta, mediju saturu piepilda lietotāju sūtītie teksti, foto un video materiāli. Izskan viedokļi par žurnālistu darba maznozīmīgumu, jo blogeru, pilsoniskās žurnālistikas aktīvistu un parasto auditorijas pārstāvju piegādātā informācija konkurē ar žurnālistu veidoto saturu. Atsevišķi mediji mudina satura veidošanā iesaistīties arvien vairāk amatieru. Piemēram, vācu mediju milzis Bild noslēdza līgumu ar lielveikalu ķēdi, kur pārdeva videokameras ar īpašu programmatūru, kas ļauj momentā nogādāt safilmēto materiālu Bild uzturētajā interneta vidē. Atsevišķi interneta portāli atlaiduši žurnālistus un izveidojuši ziņu dienestus off-shore valstīs tālu no medija mītnes zemes, kur daži cilvēki, izmantojot ziņu aģentūru materiālus un sabiedrisko attiecību informācijas plūsmu, rada interneta mediju saturu.

Šiem procesiem ir arī konkrēti efekti, kas liek citām acīm paskatīties interneta apjūsmotāju virzienā. Dažādi pētījumi parāda, ka par spīti plašajām informācijas iespējām, kopumā sabiedrība nav kļuvusi labāk informēta. Drīzāk vērojams pretējs process. Auditorija, kas daļēji atteikusies no tradicionālajiem medijiem, sāk fragmentizēties tādā pakāpē, ka nereti zaudē saikni ar realitāti, jo it kā iesprūst visai šaurā savu un nedaudzu domubiedru interešu laukā. Katrs cilvēks sāk saņemt arvien vienveidīgākus viedokļus, komunikācijas procesā interneta sociālajos tīklos vai citās interešu vietnēs sazinās ar nedaudziem cilvēkiem, dzird aptuveni to pašu, ko pats stāsta, patērē informāciju un viedokļus, ko vēlas dzirdēt, un rezultātā nonāk pie ļoti šaura pasaules uzskata. Tā sabrūk ilūzija, ka internets būs īstas demokrātijas spēcīgākais virzītājs. Savukārt citu mediju piedāvātā universālā ziņu plūsma, kas piedāvā daudzkārt pavairotu, bet diezgan vienveidīgu informāciju, atsvešina cilvēkus no viņu dzīvesvietas, samazinot piederības sajūtu un izpratni par apkārt notiekošo.

Tomēr galvenā vienošanās ir skaidra — žurnālistika ir svarīga. Tai gan nepieciešama profesionālo kritēriju pārskatīšana, bet viennozīmīgi sabiedrībai noteikti ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj savākt un piegādāt neatkarīgu informāciju. Dažāda veida amatieri un aktīvisti, kā rāda pētījumi, pārsvarā reflektē par žurnālistu piegādātajiem faktiem, tos komentē vai papildina. Mediju telpa tiek piepildīta, bet satura vērtība ir ļoti dažāda. Tātad arī turpmāk būs vajadzīgi cilvēki, kas izvērtēs saņemtos faktus, tos pārbaudīs un analizēs, veiks ilgstošus pētījumus, jo vienmēr aktuāls būs jautājums — kam no mediju satura var ticēt un kam no tiem, kas sniedz informāciju, var uzticēties?

Kas ietekmē satura kvalitāti?

Ne jau internets vien ietekmējis žurnālistu darba vides izmaiņas un neizbēgami veicinājis satura kvalitātes krišanos. To noteikuši korporatīvie mediji, kas darbojas pēc tradicionālā biznesa principiem un cenšas savu „produktu” padarīt lētāku, „ražot” vairāk, ātrāk un pārdot vienu un to pašu saturu tik daudz reižu un tik daudz kanāliem, cik vien iespējams. Žurnālistu lepnumu par to, ka viņi kļuvuši par informācijas plūsmas „producentiem”, nomainījis izmisums, jo vienas un tās pašas gatavā veidā saņemtas informācijas pārkārtošana, piemērošana un sapakošana arvien retāk noved pie oriģināla un augstvērtīga satura. Būtībā daži lieli mediju uzņēmumi piegādā lielākajai daļai auditorijas visai vienveidīgu un vienāda līmeņa saturu.

Žurnālisti, kam ekonomijas dēļ ik dienas jārada arvien vairāk ziņu vai cita veida saturs, sāk strādāt paviršāk, plaši izmantot no malas piegādātās „sagataves”, būtībā attālinoties no sava pamatuzdevuma noskaidrot faktus, interesēties par notikumiem, parādīt realitāti. Jo īsāks ir katra materiāla sagatavošanas laiks, jo sliktāk pārbaudīta ziņa sasniedz auditoriju. Darba ritms kļūst arvien spraigāks, informācijas atjaunošanas un papildināšanas temps ir pieaudzis, tāpēc palielinās paviršība, mazāk svarīga kļūst žurnālistikas profesionālajai darbībai tik būtiskā faktu pārbaude, precizitāte, konteksta meklēšana.

Žurnālistu uzdevums ir iespēju robežās tuvoties patiesībai, kas būtībā ir vienīgais šīs profesijas pastāvēšanas iemesls, bet šajos apstākļos to izdarīt kļūst arvien grūtāk, jo žurnālisti kļuvuši par satura ražošanas „rūpnīcas” daļu, satraukti raksta žurnālists Niks Deiviss (Nick Davies) savā grāmatā Flat Earth News. Viņš uzskata, ka laiks ir galvenais žurnālista darba resurss, jo tas vajadzīgs informācijas savākšanai un pārbaudei. Ja laiks tiek samazināts, žurnālistikas kvalitāte sabrūk.

Niks Deiviss veica pavisam vienkāršu pētījumu, lūdzot dažiem kolēģiem lielākajos britu medijos fiksēt katru dienu paveiktos darbus. Rezultāti šokēja abas pētījuma puses, jo izrādījās, ka žurnālisti ļoti maz veic to darbu, kas viņiem būtu jādara. Viens no pētījuma dalībniekiem bija fiksējis sekojošu ainu: viņš nedēļas laikā uzrakstījis 48 rakstus, sarunājies ar 26 cilvēkiem, no kuriem saticis vien 4, bet tikai 3 no 45 darbā pavadītajām stundām bijis ārpus sava biroja telpām. Ja žurnālists nesatiekas ar avotiem, ja viņš pārsvarā sēž pie telefona un datora redakcijā, viņš zaudē izpratni par notikumiem un saikni ar avotiem. Žurnālisti paši nezina, kas notiek, viņi paši neko nesaprot un nevar tālāk pavēstīt patiesību, jo sēž birojos un apstrādā jau gatavu informāciju, ko tiem piegādā galvenokārt oficiāli avoti, skarbi saka Niks Deiviss. Valdības institūciju preses relīzēm un citiem materiāliem tradicionāli uzticas vairāk, tāpēc tikai daļa no gatavajiem faktiem tiek pārbaudīta. Auditorijai piegādātais rezultāts ir nevis žurnālistika, bet čurnālistika — tā varētu burtiski pārveidot Deivisa terminu churnalism, kas veidots, par pamatu ņemot angļu vārdu churn, kas nozīmē putot, kult. Deiviss izpētījis arī dažus absurdus gadījumus, kad nepārbaudīta informācija, kas momentā tiek izplatīta, nodarījusi lielu ļaunumu, maldinot sabiedrību. Skaidrs, ka šādos apstākļos vairs nav jāatrodas mediju iekšpusē, lai tos kontrolētu ar politiski vai korporatīvi izdevīgas informācijas palīdzību, jo žurnālistu darba raksturs ir tiktāl izkropļots, ka viņi regulāri piegādā no ārpuses lielā mērā diktētu saturu.

Kas notiek Latvijas žurnālistikā?

Deivisa stress par žurnālistikas kvalitāti ir ļoti atpazīstams, jo mēs jau sen zinām, ka Latvijas informācijas vidē, lai kur jūs meklētu, ieraugāms aptuveni tas pats pārpakotais un apdarinātais, bet lielākoties no ziņu aģentūrām nākušais saturs. Kuļam un putojam, bet rezultāti ir pieticīgi. Ar studentiem analizējot ziņas, esmu ievērojusi, ka tās pamatā veido viedokļu virknes nevis fakti, tātad reālos notikumus izsaka ar politiķu vai amatpersonu viedokļu palīdzību. Aiz izteikumu virknēm, kas reizēm tikai imitē viedokļu daudzveidību, pazūd reālie fakti un to izpēte un ievietošana plašākā kontekstā.

Arī žurnālistu darba oficiozācija, tā pārvietošanās uz biroju, Latvijā ir realitāte. Arvien vairāk kolēģi sūdzas, ka darba devējs viņu attieksmi pret darbu, čaklumu un citas profesionālās īpašības mēra, pārbaudot birojā pavadītās stundas. Šis princips atbilst primitīvai biznesa izpratnei un labi noderētu filca čību šūšanas darbnīcas kritērijiem, turklāt mūsdienās ķermeņa atrašanās vieta diezin vai varētu signalizēt, vai cilvēks strādā vai nestrādā. Tomēr sajūta, ka darbinieks, kas ir „uz vietas”, strādā, tiek kultivēta arvien vairāk. Komplektā ar pieaugošo darba apjomu, kad preses izdevumu vai elektronisko mediju darbiniekiem jāstrādā vienlaikus vairākiem medijiem vai produktiem, jāpiepilda arī interneta portāli, paliek arvien mazāk iemeslu iziet ārpus redakcijas, lai vaigā ieraudzītu pašu atspoguļoto realitāti.

Skumji to sacīt, bet žurnālistikas kvalitāti Latvijā ļoti postoši ietekmē mediju vidē strādājošo nepietiekamais izglītības līmenis. Salīdzinot ar citu “varu” personālu, ceturtās varas pārstāvji varētu būt salīdzinoši sliktāk izglītoti. Žurnālistiem nereti ir “sena”, nepabeigta vai slikti apgūta izglītība. Daudzi savā profesijā ir pilnīgi amatieri, kas apguvuši vien pamata darbības shēmas, ko stūrgalvīgi atražo, vai cilvēki, kas pēdējo grāmatu par žurnālistikas profesionālajām norisēm lasījuši pirms daudziem gadiem. Viduvējā izglītotība un nicinājums pret plašākām zināšanām vērojams visos mediju uzņēmumu slāņos, arī redaktoru un mediju īpašnieku vidū. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izglītība mediju organizācijās netiek pieprasīta. Bet ir jau vēl arī citi iemesli — salīdzinoši ātra iespēja gūt panākumus, labu amatu un ietekmi, tāpat arī stresa un aizņemtības pilnā ikdiena, kas apgrūtina izglītošanos. Līdz ar to mediji satura kvalitātes ziņā attīstās lēnām, pamatu izaugsmei redzot kā automātisku citu valstu paraugu kopēšanu. Bet žurnālistikas kvalitāti viegli aizstāj ar mārketinga aktivitātēm, kas ar skaļu pierunāšanu cenšas pievienot neesošo dziļumu kopumā diezgan vienādam un viduvējam saturam. Žurnālistika, protams, ir ļoti attīstoša profesija, ja vien katrs indivīds to apzinās, tomēr sistēmiskas zināšanas par strauji mainīgo vidi nevar iegūt pat tad, ja regulāri kontaktējas ar šo zināšanu nesējiem. Tāpēc reizēm varētu būt pamatota kritika, ka žurnālisti ir virspusēji, pavirši, nespējīgi ieraudzīt notikumu kopsakarības vai procesu kontekstu.

Latvijā situāciju vēl problemātiskāku padara ļoti neattīstītā žurnālistikas profesionālā kultūra, profesijas pašapziņa un skaidrība par uzdevumiem un misiju gan žurnālistikas, gan auditorijas pusē. Mēs pat īsti neesam vēl ilgstoši dzīvojuši ar izcilu, kvalitatīvu žurnālistiku, ar tradīcijām un principiem, kas saprotami visiem, ar reāli izbaudītu preses brīvību un redakcionālo neatkarību. Tāpēc būtu muļķīgi apstāties ceļā uz to. Kamēr Lielbritānijā vai ASV ir iemesls žēloties par profesionālisma kritumu, mums žurnālistikas profesijas pamatu slānis ir tik plāns, ka krist zemāk nozīmē zaudēt gandrīz visu.

Ko vēlas auditorija?

Latvijā vērojama liela pretruna starp augsto uzticību medijiem un to piedāvātā satura ierobežoto izmantojumu. Biedējoša ir daļas auditorijas pieticība mediju lietojumā. Neliels manis veikts jauniešu paradumu pētījums parādīja, ka liela daļa jaunu cilvēku visu, kas vien vajadzīgs, atrod draugiem.lv — tur ir socializācija, praktiskie padomi, emocionāla piesaiste, informācija. Dzīve šajā telpā šķiet pašpietiekama, to nostiprina brīvības ilūzija, kas liek domāt — kad vien es gribēšu, internetā varēšu atrast visu.

Daudz labāku situāciju neuzrāda arī pārējo mediju lietojums — mazāk nekā puse no Latvijas iedzīvotājiem lasa presi, bet, ja lasa, tad pārsvarā tā ir izklaidējoša satura informācija par slavenību dzīvi un dažas ikdienā vajadzīgas ziņas vai bezmaksas reklāmas avīzes. Reklāmdevēju spiediens, kas liek sasniegt arvien lielāku auditoriju, lai tai lētāk piedāvātu savus ziņojumus, arī saturu liek orientēt uz masu auditoriju. Mediju vadītāji ātri vien nosaka pieprasītāko saturu — tematus, šovus, raidījumus, formātus, personības — un piemēro to šim vidējam līmenim, pamazām nonivelējot un sašaurinot piedāvāto informāciju līdz tādai, kas, kā šķiet, der visiem un, ja tā var teikt, aptuveni

atbilst nerātno basketbolistu intelekta līmenim. Patiesībā visai sabiedrībai tiek uzspiesta mazākuma gaume, jo, kā liecina TNS Latvia dati, pat vispieprasītākais šova skatītāju skaits nepārsniedz 30% no visas TV auditorijas (nevis iedzīvotāju skaita), vislasītākie žurnāli un laikraksti uzrunā vēl mazāku daļu, bet klausītāju mīlētākais radio ir savējais vien 24% no tiem 79% iedzīvotāju, kas vispār klausās radio. Arī tā tiek uzspiests vienveidīgs, vienādas kvalitātes, vienādām vajadzībām paredzēts, plakana uztveres līmeņa saturs. Viedokļu un satura līmeņu daudzveidība noplicinās un mēs arvien sliktāk saprotam, kas notiek Latvijā. Tāpēc nepietiks tikai ar žurnālistu (ja tādi būs) centieniem aizsargāt savas profesijas pamatus, bet arī katram pašam ir jārūpējas par savu informētības līmeni, negaidot, ka svarīgāko kāds ar pipeti iepilinās mutē. Informētība, skaidrība un spēja analizēt ir smags darbs, bet tā ir vienīgā alternatīva, ja nevēlamies palikt par viegli manipulējamu pūli.

Vienlaikus Latvijā visai skaļi publiski izskan nepatika pret žurnālistiem, aizdomīgums un šīs profesijas pārstāvju vērtības noliegums. Viens no iemesliem tam varētu būt žurnālistikas satura kopumā viduvējā kvalitāte. Daudzi kritiķi vienu kļūdu vai neprofesionālu izlēcienu attiecina uz visu profesionālo vidi. Bet vēl pieļauju, ka šis noliegums ir daļa no kopumā vērojamās savstarpējās rīvēšanās — vienas sabiedrības grupas nostādīšana pret citu, nespējot ieraudzīt vienotības un kopīgu interešu pamatu.

Šobrīd būtu svarīgi vienoties, ka žurnālistika attiecas uz visu sabiedrību, ka tā nevar būt tikai pliks bizness, kurā satura kvalitāte tiek pakļauta štancēšanas pamatprincipiem, un ka atbildība par satura ietekmi ir tikai slikti saprotams vārdu savienojums. Žurnālistiem vispirms ir jāvienojas savstarpēji, aizmirstot mediju uzņēmumu barjeras vai uzskatu atšķirības un personiskās antipātijas, jo rezultāts skars katru. Tikai tad varēs rasties un pastāvēt žurnālistu profesionālā apvienība, kurai ir būtiska jēga. Jo tieši apvienošanās, cīņa par savas profesijas nozīmi, valsts atbalsta meklēšana žurnālistu arodbiedrībām ir risinājumi, par kuriem jau skaļi runā citu valstu kolēģi. Runa ir par to, ka žurnālistikas spēks pieder pie sabiedrības kopējām vērtībām, tāpēc būtu vieglprātīgi to notrallināt vai atmest kā nevajadzīgu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!