"Lauka avīze", 11.02.2003.raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv
Nedēļas nogalē noticis kārtējais integrācijas tēmai veltītais seminārs. Šoreiz to rīkojis Eiropas Padomes Informācijas centrs un Naturalizācijas pārvaldes Mazākumtautību lietu pārvalde, bet diskusijas pārsvarā veltītas Eiropas Padomes mazākumtautību konvencijai.
Rodas iespaids, ka mums ne diena nepaiet bez vārda “integrācija” pieminēšanas. Ir izveidota īpašu uzdevumu ministrija, kurai padomā veidot tautību konsultatīvo padomi, tiek runāts par pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšanu. Saziņas līdzekļi ņirb no vārdiem, kuru saturs tā arī paliek lielai (varbūt pat lielākai) sabiedrības daļai nesaprotams. Bet dzīvē viss ir daudz vienkāršāk un skaudrāk. Arī integrācija. Būtu interesanti uzzināt, ko ar šo vārdu saprot dažādi cilvēki. Esmu izdomājusies krustām šķērsām, bet neko labāku par “sadzīvošanu” es nevaru iedomāties. Bet lai sadzīvotu, uz zemes jāstāv ar kājām, nevis jālidinās vēlējumu un solījumu mākoņos.
Īstenība ir tāda, ka Latvija dzīvo divās dažādās informācijas telpās. Tas ir viegli pamanāms, ja pārlūko latviski un krieviski iznākošās avīzes. Katrā drukājas savi autori un katru lasa savi lasītāji. Domu apmaiņa nenotiek. Kad krieviski rakstošie žurnālisti apstrīd latviešu presē publicēto, apstrīdamais materiāls blakus viņu viedoklim (kā tas pienāktos) ievietots netiek. Tas krieviski lasošajiem liedz iespēju salīdzināt un domāt arī pašiem. Viņiem jāapmierinās ar “dzimtās” avīzes uzspiesto viedokli, un patiesību viņi tā arī neuzzina. Šīs auditorijas domāšana tiek ievirzīta noslēgtā sistēmā. Bet noslēgta sistēma ir tieši tas, kas vajadzīgs dažādu nokrāsu Latvijas neatkarības un arī integrācijas pretiniekiem. Kādreiz iznāca krieviski “Diena” un “Rīgas Balss” — bija vismaz dažas laipas starp abām informācijas telpām. Šīs laipas tika ekonomiski noārdītas — krieviski sāka iznākt jaunas un daudz lētākas avīzes.
Kamēr Latvijā nebūs preses izdevuma, kurā domu un viedokļu apmaiņa var notikt civilizēti, tikmēr dažādu institūciju un amatvīru pūliņi aiztecēs kā zemē izliets ūdens. Tieši šāda izdevuma (visviens, vai tā būtu avīze, pielikums, žurnāls) radīšana būtu viens no Integrācijas lietu ministrijas konkrētiem darbiem, kam nebūtu jāžēlo līdzekļi. Arī presē ir jāveido caurstaigājama informācijas telpa, kā to jau dara radio un televīzija. Krieviski lasošie līdz šim ir tikuši veiksmīgi “pasargāti” gan no Latvijas pagātnes, gan tagadnes patiesas izpratnes, jo tāds attiecībā pret kādreizējās impērijas teritorijā atjaunotām neatkarīgām valstīm ir Krievijas ārpolitikas princips. Apzināti tiek izmantots nepilsoņu nenoteiktais stāvoklis — dzīve starp debesīm un zemi. Tas nevar turpināties bezgalīgi. Uz zemes ir jāstāv ar kājām. Cilvēki no nenoteiktības ir noguruši un saērcināti. Bet vai viņiem kāds saka, ka viņi paši arī pie tā ir vainīgi? Viņiem iedveš, ka šī valsts viņus nemitīgi pazemo, dara viņiem pāri un atstumj. Viņus mudina tikai no tās prasīt un, ja nedod, tad sūdzēties tālāk un augstāk. Par pienākumiem pret valsti tiek klusēts. Kādreizējo visu caursitošo un demagoģisko “tautu draudzību” ir nomainījušas “cilvēktiesības”. Valsts tādējādi tiek nostādīta ļoti smagas izvēles priekšā. Tas ir līdzīgi kā privātajā dzīvē — cik tālu es drīkstu otram piekāpties, lai nezaudētu sevi? Rodas iespaids, ka no visām pusēm tramdītā un no problēmām nogurusī valsts grib bezmaz vai par katru cenu Latvijā paturēt pilnīgi visus cittautiešus neatkarīgi no viņu politiskās pārliecības un cilvēciskās stājas. Neapmierinātajiem ik pa laikam ir jāatgādina, ka viņi nav spiesti mocīties tik sliktā valstī, pastāv arī iespēja to atstāt — Latvijā nav dzimtbūšanas un pasaule tagad ir vaļā.