Foto: A. Lulle

Pirmo reizi biju cietumā vēl kā vidusskolniece. Cietumi bija pārpildīti, tāpēc mūs turēja sporta klubā, gulējām uz boksa ringu koka grīdas. Kur vien Latvijā redzu koka grīdas, tas man atgādina par manu pirmo ieslodzījumu.

Latvijas pieredze ir bijusi noderīga dažādu jomu Irākas speciālistiem – līdz šim ar UNDP atbalstu ir uzsākti vairāki projekti pašvaldību, kā arī kultūras mantojuma saglabāšanas jomā, un tagad[1] ieradušies valdības pārstāvji, lai pētītu vides jautājumus. Kādi ir Jūsu pašreizējās vizītes galvenie mērķi un ieguvumi?

Šī ir jau otrā reize, kad Latvijā ierodas speciālisti no mūsu ministrijas. Pirmā grupa ieradās pagājušajā gadā un viņi bija tiešām ļoti priecīgi par šeit gūto pieredzi.

Zināšanas un pieredze, kādu Latvija ir akumulējusi pārejas perioda laikā, ir patiešām ļoti bagātīga, jums jābūt lepniem par to. Kaut kādā mērā Latvijai ir bijušas līdzīgas problēmas, ar kādām pašlaik saskaramies mēs – Irāka bija atrauta no pārējās pasaules 35 gadus. Iedomājieties, kāda attīstības plaisa mūs šķir no citām valstīm!

Mēs varam mācīties vislabāko no Latvijas pieredzes un censties izvairīties no iespējamām grūtībām un šķēršļiem, kas rodas attīstības ceļā. Latvijas kolēģi mums rādīja gan veiksmīgu pieredzi, gan arī neslēpa piedzīvotās grūtības.

Pašlaik mūs, galvenokārt, interesē atkritumu apsaimniekošanas, ūdens piegādes un citi ar vidi saistīti jautājumi. Un mūsu izaicinājums ir apbruņoties ar zināšanām, un mēs patiesi ceram, ka visi kopā būsim spējīgi veidot labāku Irāku.

Es pati Latvijā esmu pirmo reizi. Godīgi sakot, nebiju iedomājusies, ka Latvija ir tik skaista, klusa un droša. Mums tik ļoti pietrūkst drošības, un tas mūsu ikdienas dzīvi padara divtik grūtu. Pat, ja darbā labi veicas, mēs to nevaram droši publiskot, jo tad varam kļūt par mērķi teroristu uzbrukumiem. Piemēram, atgriežoties Irākā, es nevarēšu tā vienkārši televīzijai vai laikrakstiem pastāstīt, ka biju Latvijā un kādu pieredzi šeit ieguvu. Tāpēc ir samērā grūti brīvi informēt visu sabiedrību par mūsu sasniegumiem, jo tad gan mani kolēģi, gan es pati tiktu pakļauti terorisma briesmām.

Kā tad Jūs varat izplatīt šeit iegūtās zināšanas?

Pirmkārt, mēs katrs veidosim seminārus pārējiem kolēģiem, lai izplatītu tālāk šeit gūto pieredzi par to, kā Latvija risina vides jautājumus.

Otrkārt, mēs visi kopā sagatavosim ziņojumu par Latvijā gūto pieredzi un iespēju to izmantot Irākā.

Treškārt, mēs izstrādāsim mācību programmu ministrijas darbiniekiem un darbosimies kā multiplikatori.

Būsim reālisti, nav iespējams atvest uz Latviju visus darbiniekus. Ministrijā kopumā visā valstī strādā ap 46 000 cilvēku.

Viena no lielākajām problēmām ministrijā ir tā, ka trūkst iespēju paplašināt zināšanas tiem, kuri ir jau ieguvuši izglītību. Ļoti grūti iegūt iespējas studēt ārvalstīs. Es arī nevēlētos, lai šie cilvēki uzreiz dotos uz ļoti attīstītām valstīm. Ekonomiskajā attīstībā Irāka no Latvijas atpaliek par aptuveni desmit gadiem, un visproduktīvāk mums būtu gūt pieredzi tieši tādās valstīs kā jūsējā.

Mācību projekti mums ir ļoti nepieciešami, un mēs esam tiešām ļoti pateicīgi Latvijai par to, ko tā jau līdz šim ir izdarījusi Irākas labā, un ceram uz veiksmīgu sadarbību arī turpmāk.

Cik sieviešu ir Jūsu ministrijā?

Mūsu ministrija tika izveidota tūlīt pēc kara. Dzimumu līdztiesības jautājumi ir viena no ministrijas personāla politikas prioritātēm. Mēs varam to īstenot, veicinot sieviešu iesaistīšanos un atbalstot viņas. Mums ir arī speciālas mācību programmas sievietēm, galvenokārt, mēs tās īstenojam Amānā, Jordānijā un Irākas ziemeļos – Arbilā un Sulemanjā. Vēlamies, lai sievietes zinātu savas, bērnu tiesības, mēs taču esam parakstījuši starptautiskas konvencijas šajā jomā un tagad tās vajag īstenot dzīvē.

Ministrijā 37% darbinieku ir sievietes. Neaizmirsīsim, ka kara dēļ Irākā ir mainījušās demogrāfiskās proporcijas: sieviešu ir vairāk nekā 50%, jo daudz jaunu un darbspējīgā vecuma vīriešu aizgāja bojā karos.

Deviņdesmito gadu sākumā pēc kara daudzas sievietes bija spiestas pamest darbu un pilnībā nodoties ģimenes un mājsaimniecības aprūpēšanai. Turklāt, daudzām bija tiešām ārkārtīgi smagi ekonomiskie apstākļi, paralēli rūpēm par māju un bērniem bija arī jāstrādā tādi darbi, kurus var veikt mājās, piemēram, ātru uzkodu gatavošana, apģērba šūšana un pārdošana. Algas bija ļoti zemas, trīs dolāri mēnesī.

Vai savā ikdienas dzīvē izjūtat etnisko un reliģisko šķelšanos Jūsu valstī?

Domāju, ka uzskats par šķelšanos ir ļoti pārspīlēts. Piemēram, mūsu grupā trīs pārstāvji ir šiīti, viens ir sunnīts, es esmu kurdiete. Starp izglītotiem cilvēkiem nav etniskas vai reliģiskas spriedzes. Tiesa, to var novērot neizglītotu ļaužu slāņos, jo ar viņiem var vieglāk manipulēt. Šī spriedze, kas tiek arī uzkurināta, lielā mērā ir teroristu attaisnojums viņu asinsdarbiem.

Kad šā gada 31. augustā Bagdādes ziemeļos sabruka tilts un noslīka 1005 cilvēki, galvenokārt, šiīti, kuri devās uz savu reliģijas pasākumu, daudzi vietējie sunnīti metās glābt slīkstošos.

Jūs nākat no Irākas kurdu daļas. Kā tas ir ietekmējis Jūsu dzīvi?

Man ir bijusi ļoti laimīga bērnība. Esmu dzimusi Arbilā, pavadīju bērnību kalnos. Kad pabeidzu pamatskolu, devos uz Bagdādi mācīties tālāk.

Bakalaura grādu angļu literatūrā ieguvu Lielbritānijā, tur arī studēju, lai iegūtu otru bakalaura grādu administrācijā. Pēc tam devos uz Tokiju, kur apguvu maģistra programmu produktivitātes studijās. Es ieguvu starptautiskā auditora licenci kvalitātes vadībā. Manas izglītības un iegūtās licences dēļ mani sāka vajāt drošības dienesti.

Viņi uzskatīja, ka es iemiesoju un popularizēju lietas, ko šodien pazīstam kā globalizāciju. Man bija jāslēpj, ka man ir šī licence. Tikai tagad ministrijā varu brīvi strādāt, lai īstenotu visas procedūras, kas nepieciešamas labas kvalitātes standartiem.

Kā Jūs atceraties Sadama Huseina režīma laiku?

Visšokējošākā, protams, bija masīvā kurdu iznīcināšana 1988. gadā. Tā patiesi bija visdrausmīgākā lieta, ko valdība var izdarīt saviem iedzīvotājiem. Nevainīgi cilvēki tika apsūdzēti, nogalināti, noindēti ar bumbām. Tas, kas notika Halabjas pilsētā Kurdistānā, ir kā otrā Hirosima vai Nagasaki.

Ja šodien atminamies šo briesmīgo traģēdiju, var teikt, ka tagad esam daudz labākā situācijā. Jā, Bagdādē ir bīstami, bet mēs taču varam brīvi elpot! Nav Sadama un viņa despotiskā režīma. Zināmā mērā varu teikt, ka pašlaik varu būt laimīga Irākā. Cilvēki gaida viņa tiesāšanu. Ļaudis vēlas dzirdēt, ko viņš teiks. Es nevēlos teikt, ka gribu atriebību. Nē, es vēlos aizmirst pagātni un iet tālāk.

Kas notika Jūsu dzīvē, kad Sadams Huseins kļuva par Irākas Valsts prezidentu?

Tiklīdz viņš nāca pie varas, tā sāka tīrīšanu ministriju un tām pakļauto iestāžu vadībā, apsūdzot tos, kuri, viņaprāt, bija pret viņu. Sadama režīms apsūdzēja arī mani, es tiku tiesāta, dzīvoju bailēs no drošības dienesta, uztraucoties, ka viņi var nodarīt ko sliktu manai meitai. Tādēļ 1980. gadā es viņu aizsūtīju pie sava brāļa uz Franciju, vēlāk viņa studēja Sorbonnas universitātē, apprecējās un palika tur dzīvot.

Kāpēc Huseina režīms Jūs apsūdzēja?

1979. gadā es strādāju Nacionālajā pētījumu centrā kā Informācijas departamenta vadītāja. Man zvanīja drošības dienesta cilvēki un teica, ka man ir jāstājas Huseina partijā. Sacīju, ka nāku no kurdiem un nevaru atteikties no savas tautības. Viņi savukārt teica: “Jūs nebūsiet vienīgā kurdiete partijā. Vai nu jūs stājaties partijā, vai arī atlaidīsim jūs no darba!” Mans vīrs ir jurists, viņš teica – tevi nevar vienkārši atlaist tāpēc, ka neesi partijā. Tad es saņēmu drosmi un teicu: “Jūs nevarat mani padzīt bez apsūdzības.” Mani deportēja uz Irākas dienvidiem un lika strādāt cementa rūpnīcā mazkvalificētu darbu. Viņi gribēja, lai es sajūtos nederīga. Pret mani tika veikta izmeklēšana, drošības dienestu cilvēki uzstāja, ka es nedrīkstu būt neitrāla – vai nu esmu ar vai pret viņiem. Pēc četriem mēnešiem es tiku atbrīvota. Tad es teicu: “Ja vēlaties, lai es atstāju darbu, es to darīšu.” Un es arī aizgāju projām. Pēc trīs nedēļām mani sauca atpakaļ, jo viņiem bija nepieciešama mana izglītība un zināšanas.

Starp citu, pirmo reizi es biju cietumā 1963. gadā, kad Huseina partija nāca pie varas. Tolaik biju tikai vidusskolniece. Apcietināja visu mūsu ģimeni, cietumi bija pārpildīti, tāpēc mūs ieslodzīja sporta klubā uz četrdesmit diennaktīm. Mūs turēja boksa treniņu zālē, un tā kā bija ļoti auksts, mēs gulējām uz boksa ringu koka grīdas. Kur vien Latvijā redzu koka grīdas, tas man atgādina par manu pirmo ieslodzījumu.

Es nekad neesmu vēlējusies pamest valsti, nevēlos dzīvot ārzemēs. Kad studēju dažādās valstīs, ļoti skumu pēc mājām, vienmēr kaut kā pietrūka – ģimenes, draugu, man vienkārši pietrūka dzimtenes.

Vai kādreiz esat satikusi Sadamu Huseinu?

Divas reizes. Pirmoreiz, kad viņš negaidīti ieradās apciemot Nacionālo pētījumu centru. Kad viņš ienāca, apsardze pavēlēja palikt savās vietās. Mēs sēdējām sastinguši kā statujas, viņš jautāja par centra darbu, bet neviens nevarēja dabūt kaut vārdu pār lūpām.

Otro reizi tas notika manā dārzā Bagdādes piepilsētā. Reiz strādāju tajā un dzirdēju kādu nākam. Pēkšņi manā priekšā stāvēja vīrietis, prasot, vai drīkst ienākt ciemiņi. Viņi palika manā dārzā kādas desmit piecpadsmit minūtes. Tas bija Sadams ar saviem cilvēkiem. Viņa brālēns bija nopircis māju mums blakus, un viņi nāca izpētīt apkārtni.

Kā Jūs raksturotu situāciju Irākā pašlaik? Vai piekrītat, ka patiesībā vismaz Bagdādē notiek nedeklarēts pilsoņu karš?

Nē, tas ir karš starp amerikāņiem un teroristiem. Irākas tauta ir šī kara upuris.

Vai uzskatāt, ka mediji pietiekami objektīvi atspoguļo situāciju Irākā?

Sadama laikā prese piederēja viņa partijai, cenzūra bija visaptveroša. Tagad mums formāli ir brīva un daudzveidīga prese, šobrīd Irākā ir vairāk nekā 180 dienas laikrakstu. To kvalitāte gan ir cits jautājums.

Es pārsvarā skatos BBC, kurā ir vairāk faktu. Protams, arī šajā kanālā ir šad un tad piešauti pipari, bet ne tik daudz, cik vietējā presē Irākā.

Bet kopumā jāteic, ka starptautiskie kanāli, galvenokārt, seko līdzi bumbu sprādzieniem, ikdienas dzīve sabiedrībā atstāta novārtā. Taču dzīve turpinās, cilvēki strādā, precas, bērni iet skolā, Irāka attīstās, taču tas viss notiek nāves ēnā, bailes un sāpes ir visur klātesošas.

Mani arī ļoti satrauc psiholoģiskās traumas, kādas karš ir nodarījis Irākas bērniem. Vairums bērnu ir ļoti iebaidīti, redzu to ļoti dažādās situācijās, un tas mani patiešām skumdina. Ja kāds aizcērt durvis, viņi saraujas, notrīc. Piemēram, esmu novērojusi, ka liela daļa bērnu nemaz nezina, ko nozīmē iepirkšanās, viņi nevēlas iet laukā no mājas, spēlēties dārzā vai uz ielas, labāk izvēlas palikt telpās un darboties internetā, ja tāds ir mājās pieslēgts. Un pat mājās taču mēs nevaram justies droši, jo neviens nezina, no kuras puses var lidot bumba. Tas ir kā dzīvot uz naža asmens.

Ar pieaugušajiem ir citādi: ja mums ministrijā ir sanāksme un dzirdam, ka kaut kur sprāgst bumbas, mēs ne uz mirkli nepārtraucam darbu. Tādēļ, ka mēs zinām – ir jāveido labāka nākotne Irākai arī šādos apstākļos.

__________________________

[1] Irākas pašvaldību lietu un sabiedrisko lietu ministrijas pārstāvji viesojās Latvijas Vides ministrijā no 17. līdz 24. septembrim.

Intervija angļu variantā ir pieejama šeit.

Šī publikācija ir tapusi ANO Attīstības programmas Latvijā un LR Ārlietu ministrijas kopīgā projekta “Institucionālās kapacitātes veicināšana attīstības sadarbības jomā, lai stiprinātu Latvijas valdības attīstības sadarbības struktūru” ietvaros.

Publicēts portālā 2005. gada 27. septembrī