Pirmo virsraksta teikumu izmanto daudzi, par otro iedomājas retais.

Ievada vietā.
Pateicība I. Kažokai par “Vēlreiz par demogrāfiju”.
I Demogrāfija?

Vārds jau kādu laiku tiek zelēts, kā kāda veca kožļene. Tam pieķērušies arī politikāņi, kuri runā tikai par pliku demogrāfiju, nekādi nesaistot to ar ekonomiku vispār. Ir tādi, kas mēģina aizliegt, piemēram, abortus, cerot, ka tā palielināsies dzimušo skaits. Ja sievietes ir tik neizglītotas un domā, ka aborts ir vienīgais dzimušo bērnu skaita regulētājs, tad jau dzims vairāk bērnu arī. Tikai viņi jau mazotnē kopā ar saviem vecākiem aizbrauks no šejienes. Plika dzimtās zemes mīlestība un patriotisms nav cilvēku fiziskais uzturētājs. Uzturam nepieciešams darbs, lai būtu darbs un arī alga, vajadzīgas darba vietas.
Demogrāfija tieši vairs nekādi neattiecas uz mani. Jau kādu laiku esmu vecmāmiņa. Naudas lietas? Priecājos, ka man ir tikai viens mazbērns, kaut man pašai šī mazbērna gados, blakus klunkurēja jau divi bērni un darīja visādas muļķības, kas viņiem pašiem noteikti likās gudras lietas. Šis jau arī – trīs gadu vecumā savāca paša izmētās vecās pogas un teica – tā ir mana naudiņa, aizbraukšu pēc maizes, maize tagad daudz naudiņu maksā. Tad, kad savulaik viņa mātei bija jāatsāk darbs, labi, ka sīko varēja pieskatīt toreiz vēl kaut cik normāla vecvecmāmiņa. Auklīte taču izmaksātu kādus 300 latus un nevar zināt, vai viņa pabarotu bērnu, vai pati notiesātu bērnam domāto. Arī es pieskatīju mazbērnu, jo bērnudārzā tikt viņš tajā laikā nespēja nekādi.
Nacionāļi prasot paaugstināt finansiālo atbalstu demogrāfijas lietās. Tas, protams, ir nacionāļu ultimāts sabiedrotajiem. Tikai Saeimas gudrās galvas taisās lemt par algu palielināšanu kaut kādiem valsts ierēdņiem no 2000 līdz 4000 latu mēnesī. Prasīt, lai dzimst bērni vecākiem, kuriem gadā alga varbūt ir 4000 latu, politiķuprāt ir normāli.
Man pašai ir tikai 2 bērni, bet toreiz tādu problēmu nebija. Ja zinātu iepriekš, kā lietas kārtosies, laikam iztiktu vispār bez bērniem. Emocionālas lietas ir labas lietas cilvēka dzīvē, bet gan jau bez emocijām var iztikt. Notrulināties līdz trulumam.

II Policija sadzird cietušos?

Valsts policija jau divreiz esot veikusi aptauju, vai nelaimes gadījumos cietušie ir apmierināti ar policijas palīdzību cietušajiem. Kādi 40 procenti cietušie nav apmierināti. Otrreiz griezties pēc palīdzības policijā viņi izvairās. Vienīgo “palīdzību” no policijas es saņēmu vēstuli (pati to pieprasīju), kurā bija norādīts, ka vainīgais ir bijis tik un tik promiļu reibumā un pats nosities. Līdz ar to nekāds tiesas process nav iesākams, jo vainīgais jau pats sev piespriedis nāves sodu. Pēdējo teikumu saku es. Nekādu morālo atbalstu ne es, ne mani bērni nav saņēmuši. Tas jau pēc šīs valsts ieskatiem tikai sīkums, ka bērniem tika nogalināts tēvs, māte pataisīta par invalīdi… Bērniem tika atņemtas ne tikai morālās lietas, bet arī materiālās. Kaut kad pirms vairākiem gadiem, kad man teica – iekļūsi Ginesa grāmatā, ja pierādīsi, ka ir pārkāptas tavas cilvēktiesības, teicu – iekļūtu arī, ja man būtu miljons latu, ko tam tērēt. Toreiz “uz dullo” paziņām un kaut cik zināmiem izsūtīju vēstules ar aicinājumu palīdzēt finansiāli. Saņēmu pārmetumus, ka ubagoju un laikam 10 latus. Nu, ar tiem nepietietiek, lai mēģinātu pierādīt, ka ir pārkāptas cilvēktiesības. Ko gaidām šodien no policijas? Kāda tauta, tādi ierēdņi.

III Izglītība

Izglītības lietas ir grāvī, dziļā grāvī. Atļaujos to teikt, jo esmu dr. hab. paed atraitne. Dr. hab. paed no darba skolā aizgāja tūlīt pēc titula iegūšanas. Skaļi jau to viņš neteica, bet iemesls aiziešanai bija provizorisks – nauda. Pat sieva viņam tolaik pelnīja vairāk nekā viņš skolā. Pie kaimiņienēm skolotājām ieiet “uz vakara kafiju” bija noziegums, jo viņas vakaros strādāja – laboja burtnīcas vai gatavojās stundām, kaut mājās bija ātrāk par mani no darba, man rītdienai nebija jāgatavojas. Izglītības ministra iecerētās pārmaiņas izglītībā ir skaistas. Kur ir garantijas, ka izmaiņas nepaliks tikai vārdos? Uzmanīgu dara jau tikai viens “uzbrukums” “Zvaigznei ABC”. Vai tad izdodamās mācību grāmatas šodien iztiek bez Izglītības ministrijas apstiprinājuma? Izdevniecības izdod to, ko pašas uzskata par labu bērnu apmācībai? Ir tādi, kas saka, ka izglītības lietās nekas neesot darīts divas desmitgades. Bet varbūt divas simtgades? Vecos laikos cienījami esot bijuši mācītāji, skolotāji, pagastveči. Kurš no viņiem bija materiāli bagāts (neatkarīgs no citiem)?

IV Reliģija

Pēc statistikas datiem, Latvijā ticīgo skaits ir apmēram pa vidam no iedzīvotāju skaita, pārliecinātu ateistu gan briesmīgi daudz, gan jau tās iepriekšējo paaudžu audzināšanas sekas. Es esmu no tiem, kas uzskata, ka ir meli, lieli meli un statistika. Dod Dievs ( tikai tas Dievs, kā jau cilvēkveida, kādreiz kļūdās), kaut šoreiz statistikai būtu taisnība. Tā mūžīgā samierināšanās, atsaukšanās uz Dievs tā lēmis vai liktenis to nosaka, ir tikai teiciena līmenī? Kaut gan – kur tas milzum lielais skaits agresīvi noskaņoto rodas? Piemēram – aizliegsim abortus principā, tā atrisināsies demogrāfijas lietas, homoseksuāļi tikai rada problēmas normāli orientētiem, un tā it kā ar labklājibas ministrijas atbalstu izdotā grāmatiņa par bērnu dzimumiem, vispār ir noziegums… Atliek secināt, ka reliģijai vispār nav veselā saprāta, tas ir tikai Dievam. Jautājums, kas bija pirmā algotā profesija – prostitūta vai tie, kas strādā baznīcā, nekļūst aktuāls? Ir jautājumi, par kuriem arī šodien iestājas un politiķus pamāca bīskapi, kaut mūsu valstī baznīca taču ir šķirta no valsts. Bet par grāmatas izmantošanu vai aizliegšanu viņiem nav ko teikt? Ja godīguma un atklātuma nav ticīgo vidū, kā lai tas rodas valdībā?

Nobeiguma vietā.

Varētu dažus vārdus teikt par NEPL. Tie, lai paliek citai reizei. To, ka resniem līdz ar ķermeņa aptaukošanos aptaukojas arī galvas smadzenes, mēs jau zinām. Vai tad treknie gadi to neparāda? NEPL šodien varonīgi veic glavļita funkcijas. Sabiedriskie mediji un privātie mediji vienā katlā…

Nobeiguma vietas nobeigums.
Baigi gari uzrakstījes. Pat darba dzīvē nebiju garrakstītāja. Parasti maniem gabaliņiem bija jāpieraksta klāt, lai avīzē tas varētu aizņemt paredzēto vietu. Tā kā šoreiz par prieku tiem, kas mani sauc par grafomāni, šo gabaliņu sūtīšu uz daudzām vietām netā.