Mans draugs filozofs Normunds Kozlovs pirms vairākiem gadiem runāja par tādu fenomenu kā urbānie zemnieki. Šo cilvēku audzētā kultūra un vienojošā vērtība irmikrosēnītes, ar kurām tie apmainās, paberzējot viens otra roku, kad sveicinās.

Es esmu aizņēmies Normunda ironiskās definīcijas nosaukumu – urbānie zemnieki, lai apzīmētu ko praktiskāku – visus tos, kuri, dzīvojot pilsētā, mēģina kaut ko izaudzēt dzīvoklī. Tagad ir sējas laiks un sēt var ne tikai uz lauka, bet arī ķerties pie darba pilsētas mājoklī. Mēģināju īsi apkopot, ar ko tad varētu nodarboties pilsētas zemnieks.

Pirmais, kas nāk prātā – uz palodzes podiņā var audzēt garšvielas (baziliku, pētersīļus, salviju, timiānu un daudz ko citu). Var arī glāzē ar ūdeni iestiprināt sīpolu un izaudzēt lociņus. Ar šo „zemniecības” virzienu droši vien nodarbojas ne viena vien pilsētniece, bet griezt kartona aplīšus ar caurumu vidū sīpolam, kuru iestutēt izlietota krējuma baltajā plastmasas spainītī man mācīja padomju laika bērnudārzā.

Īpaša urbānās zemniecības sadaļa ir dažādas sēnes, kurām piemīt gan dziednieciskas, gan teju mistiskas spējas. Te gan varētu diskutēt, vai tā jau nav sava veida lopkopība, jo nopietni audzētāji sēnes uztver kā dzīvus organismus, kas jālolo un jābaro, kuras gan aug un vairojas, gan arī – audzētāju nolaidības un neuzmanības dēļ mirst. Savulaik Open bija uzrīkojis īpašu mākslas akciju par godu tējas sēnei (http://open.x-i.net/tsene/), kas padomju laikos bija diezgan populāra lieta. Protams, var audzēt arī dažādas citas sēnes – Tibetes sēni, jogurta sēnīti u.c. Esmu ievērojis, ka šo sēņu audzētāji pulcējas interneta forumus, kur mainās ar pieredzi un arī ar sēņu „sēklām”.

Var audzēt arī ikdienišķākas lietas. Piemēram, tomātus – esmu redzējis speciālus podiņus, kurus var iekārt pie griestiem un tad tomāti aug uz leju. Šajā virzienā esmu arī pats eksperimentējis. Tomātiņu audzēšana uz balkona deva ne tik daudz praktisku, kā morālu gandarījumu – vērot, kā aug un nogatavojas mazais sārtais auglis bija jauks neliels piedzīvojums, kuru noslēdza ražas (ietilpa vienā nelielā bļodiņā) svinīga nogaršošana. Audzēt gurķus gan neieteiktu, jo tie pēc mēneša aizņēma visu balkonu un pusi istabas palodzes. Uz balkona tīri labi iedzīvojās arī kressalāti un baziliks.

Pilsētas apstākļos var turēt arī bites. Bites pilsētā ir pat ļoti noderīgas, jo tās ir nepieciešamas puķu un krūmu apputeksnēšanai. Nepieciešams sprosts ar izeju uz āru, kuru var turēt, piemēram, uz balkona. Bez bitēm pilsētā vēl var audzēt arī sliekas. Ne jau tā, ka sliekas klīst pa māju, bet dzīvo komposta konteinerā. Slieku komposts ir ļoti populārs daudzos Zviedrijas dzīvokļos. Tādā veidā tiek samazināts mājsaimniecību organisko atkritumu apjoms, bet jūs arī iegūstiet labu mēslojumu mājas puķēm.

Īpaši pavasarī mājās ir vērtīgi diedzēt dažādus graudus, sēklas, arī zirņus – tas ne tikai ļauj novērot fundamentālu dabisko procesu – dīgšanu, bet arī dod vērtīgu un veselīgu pārtikas piedevu.

Vēl viens no urbānās zemkopības paveidiem ir mazdārziņi, kas Latvijā šķiet nenovērtēti (laikam tiek uzskatīti par slikto padomju mantojumu). Taču tādā dārzā mēs varam ne tikai izaudzēt sev pārtiku, bet arī labi pavadīt laiku. Anglijā populāri ir darba terapijas kursi, kur cilvēki tiek aicināti pievienoties grupām, kas mazdārziņos grābj, rok un stāda, stresa noņemšanas nolūkos.

Urbānā zemniecība, lai arī brīžiem var izklausīties pēc amizantas un pat ekscentriskas nodarbes, pilsētniekiem var būt īpaši noderīga. Tā paplašina dzīves lauku, ievedot dabas procesus ikdienā – un nenoliedzami aizraujoši tas būs bērniem, dod jaunu pieredzi, var kalpot kā relaksācija, un galu galā – arī dot taustāmus un ēdamus augļus.

Vairāk par urbāno lauksaimniecību var lasīt – http://en.wikipedia.org/wiki/Urban_agriculture