Raksts

Un ja demisiju nebūs?


Datums:
25. novembris, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Marta Herca

Kādēļ atbildībai par Zolitūdes traģēdiju ir jābūt politiskai un ko darīt, ja demisiju nebūs

21.novembrī viss varēja būt savādāk.

Viss varēja būt savādāk:
•ja Latvijā būtu izveidota uzticama, efektīva, nekorumpēta būvniecības uzraudzības sistēma – vienalga, valsts līmenī vai Rīgas līmenī
•ja Latvijā politika nebūtu tik cieši saistīta ar biznesu, it sevišķi: būvniecības biznesu
•ja nopietni lēmumi tiktu pieņemti uz nopietnas izpētes un analīzes pamata – nevis atbilstoši uzstājīgāko politiķu ideoloģiskajiem priekšstatiem. Varbūt tad naudas, lielu investīciju (vienalga – Latvijas vai ārzemju) piesaistes intereses nedominētu pāri visām citām prioritātēm, it sevišķi – vietējo iedzīvotāju drošības, dzīvei labvēlīgas vides interesēm
•ja būtu labāka kontrole pār privātā sektora korupciju (daudzas būvniecības kontroles funkcijas šobrīd realizē privātais sektors)
•ja darbinieki būtu aizsargātāki pret darba devēju patvaļu – skanot signalizācijai, varētu atļauties pamest telpas, nebaidoties zaudēt darbu
•ja trauksmes cēlēji – cilvēki, kas ziņo par sabiedriski kaitīgu rīcību, tai skaitā par saviem darba devējiem – būtu labāk pasargāti
•ja valdība strādātu kā komanda, izvirzot kopīgas prioritātes, par tām kā kolektīvs „stāvot un krītot”, nevis kā koalīciju veidojošo partiju „lēņu muižas”
•ja Latvijā daudz nopietnāka vērība būtu pievērsta civilās drošības risku analīzei un profilaktiskai mazināšanai
• Ja Latvijā būtu vairāk padomāts par civilo aizsardzību: tā, lai, līdzīgi kā daudzās Rietumeiropas valstīs, cilvēki, skanot signalizācijai, būtu pieradināti nekavējoties telpu pamest.

Ja būtu izpildīti šie noteikumi, tad es teiktu, ka diemžēl dažkārt katastrofas kompleksās sistēmās ir tikpat neizbēgamas kā dabas katastrofas: cilvēks ir nepilnīga būtne, mēdz kļūdīties, un tādēļ jāanalizē konkrētās katastrofas cēloņi, bet diez vai no tā ir izdarāmi plašāki secinājumi.

Bet Zolitūdes traģēdija nav tas gadījums!

Politikas nozīme

Visām manis uzskaitītajām lietām vismaz daļēji ir politisks risinājums: pašvaldības, valdības vai Saeimas līmenī. Visas – atkarīgas no POLITIĶU rīcības. To pašu politiķu, kuri ir tautas pārstāvji šajās institūcijās – kurus vēlētāji vai nu paši ievēlējuši vēlēšanās vai arī viņus amatiem ieteikuši citi vēlēti tautas priekšstāvji. Viņi ir nozīmēti šajos amatos ar mandātu rīkoties sabiedrības labākajās interesēs: darīt visu, ko spēj, lai atbildības jomās tiktu risinātas vecās problēmas un nerastos jaunas.

Tieši tādēļ mani, maigi sakot, nepatīkami pārsteidz tas, ka pagājušas jau piecas dienas pēc traģēdijas, bet joprojām tikai viens politiķis (Daniels Pavļuts) ir uzņēmies morālo atbildību par to, ka sistēma viņa darbības jomā ir tāda, kāda tā ir. Patiesu politisko atbildību nav uzņēmies vispār neviens: tā, it kā Zolitūdē notikušā cēloņiem ar politisko gribu, politiskajām izvēlēm nebūtu nekāda sakara. Šāda līmeņa traģēdijām arī demisijas nebūtu pārspīlējums.

Pēc visa spriežot, nevienu demisiju nesagaidīsim, pat to amatpersonu demisiju, kuru atbildības jomas vistiešāk saistītas ar šo traģēdiju – Rīgas mēra Nila Ušakova, vicemēra Andra Amerika (abi: politiski atbild par būvniecību, tās kontroli Rīgā), ekonomikas ministra Daniela Pavļuta (politiski atbild par būvniecības politiku Latvijā), iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (politiski atbild par sabiedriskās drošības un civilās aizsardzības politiku), premjera Valda Dombrovska (politiski atbild par valdības un valdošās koalīcijas funkcionētspēju, kā arī par pieņemtajiem un nepieņemtajiem lēmumiem).

Demisija ir simbolietilpīga darbība. Demisija dažkārt nozīmē, ka kādam sanāks atvainoties par to, ka viņš nav bijis pārcilvēks. Iespējams, nāksies uzņemties atbildību arī par citiem. Taču simbolu līmenī demisija:

1) palīdz atjaunot sabiedrības uzticēšanos tam, ka sistēma PRINCIPĀ strādā, tā nav viscaur sapuvusi, tai var uzticēties – ka cilvēks, kam ir uzticēta vara, bet kurš nav spējis radīt/aizsargāt/izcīnīt sistēmu, kas novērstu nelaimi, neturēsies pie sava amata, bet gan dos iespēju nākamajam: ar lielāku, atjaunotu sabiedrības uzticēšanās mandātu;
2) tā palīdz saasināt uzmanību uz tieši šīs amatpersonas nozares problēmām – dod spēcīgāku impulsu to risināšanai;
3) ilgtermiņā atkāpšanās ar godu palielina cieņu pret attiecīgo politiķi un viņa partiju – apklusina argumentus, ka viņš ir a) iekrampējies krēslā, b) vēlās ko slēpt, c) attiecīgā partija ir tik cilvēkresursu ziņā mazspējīga, ka nespēj piedāvāt aizstājēju.

Spēja brīvprātīgi aiziet no amata ir demokrātijas veselības pazīme. Tā apliecina, ka sistēma spēj pašatjaunoties, ka partijām un amatpersonām rūp sava reputācija un ka amatpersonas apzinās ne tikai racionālo, bet arī simbolisko un emocionālo sava darba nastu – saprot, ka politika ir „paaugstināta atbildības riska” profesija, kur savlaicīga demisija var būt vislabākā investīcija savā politiskajā kapitālā, kamēr demisijas neesamība – politiski iznīcināt.

Pieņemsim, ka demisiju nebūs – ko tālāk?

Šobrīd Latvija ir iemesta dziļā uzticēšanās krīzē, kurai līdzīgu neatminos vismaz no 2011.gada. Kā strādāt apstākļos, kad tev netic? Redzu tikai vienu veidu (ar atrunu, ka tam nav nekādu garantiju!) un arī tas jau ir daļēji nokavēts.

Patinam atpakaļ laiku un iedomājamies sevi ceturtdienas vakarā, īsi pēc tam, kad notika traģēdija un kad pirmo reizi izskanēja pieņēmums, ka drupās aprakti 50 cilvēki. Ja Latvijas politiskajā sistēmā nebūtu nozīmīgu defektu, kā šo situāciju būtu uztvērušas partijas un augstākās politiskās amatpersonas?

Pirmām kārtām, politiskās pašsaglabāšanās instinkti darbotos sirēnu režīmā: proti, ka šī varētu būt bezprecedenta traģēdija un tuvākajā laikā nevienas citas sabiedriski nozīmīgas politiskas tēmas nebūs. Visi spēki koncentrējami notikumiem Zolitūdē.

Otrām kārtām, būtu izpratne, ka šādās traģēdijās ir kritiski svarīgas trīs lietas: 1) operatīva un koordinēta (nepretrunīga) informācija; 2) personalizēta līderība (1-3 galvenās sejas, bet noteikti ne 10 paralēli publiski procesi!) 3) amatpersonu ar simbolisma oreolu nemitīga klātbūtne – ne tikai līdzpārdzīvojot kopā ar tautu, bet arī rādot, ka tās iespēju robežās nevis NOVĒRO, bet KONTROLĒ situāciju, rāda valsts iestādēm ceļu (piemēram, spēj koordinēt ārzemju palīdzību, spēj ātri izlemt par bojāgājušo saraksta publiskošanu ), un arī publiski nemitīgi apliecinot, ka tās darīs visu, lai novērstu šādu situāciju atkārtošanos nākotnē.

Šim nolūkam premjera vadībā tiktu izveidots neformāls krīzes vadības centrs, kurā pienāktu visa svarīgā informācija un kas turētu rūpes par Lielo Bildi (viņi zinātu, kas ar ko nodarbojas krīzes kontekstā – tas ļautu ātri saprast, kam būtu/kam nebūtu noderīga ārzemju palīdzība, viņi spētu pieņemt lēmumus par bojāgājušo saraksta publicēšanu, tieši viņiem būtu pietiekama informācija, autoritāte un leģitimitāte, lai ātri reaģētu uz baumu izplatīšanos). Visticamāk, pats premjers un viņa komanda arī šī neformālā veidojuma ietvaros būtu tie, kuri sadalītu politiskās atbildības un koordinētu „varas” savstarpējo komunikāciju.

Katra institūcija nevis ar labākajiem nodomiem rautos katra atsevišķi (dažām lieliski sanāca, citām ne tik – bet kopējais juceklis sanāca baiss), bet gan tā būtu daļa no vadīta procesa. Šādi strādājot, daudz mazāk ciestu valdības prestižs, ātrāk un ar lielāku spēku tiktu atspēkotas baumas, ministriem palīdzība citām iestādēm nebūtu jāpiedāvā caur tviteri, varbūt pat iekšlietu ministrs no glābēju karsējpuiša funkciju pildīšanas tiktu pārorientēts uz ko ministra darbības profilam nozīmīgāku – piemēram, svarīgu sistēmisku civilās aizsardzības problēmu apzināšanas un to novēršanas risinājumu izstrādi.

Balstoties uz šo darbu, premjers krīzes laikā ne tikai pats demonstrētu, ka viņam rūp un ka viņš kontrolē situāciju (piemēram, viņa VADĪTOS preses brīfingos piedalītos, uz žurnālistu jautājumiem atbildētu uzreiz vairāku jomu ministri un augstākās amatpersonas – kas bija viena no lielajām Zolitūdes traģēdijas problēmām, satrauktajiem cilvēkiem televīzijā no politiķiem redzot gandrīz tikai Kozlovski), bet arī, vēlākais, svētdien nāktu klajā ar nelielu uzrunu tautai, kur sniegtu savu provizorisko vērtējumu notikušajam un VALDĪBAS KOPĪGĀS APŅEMŠANĀS tam, lai šādas situācijas novērstu nākotnē. Kopīgas apņemšanās ļautu izvairīties no Pavļuta plāna problēmām – kura saturiskais piedāvājums ir korekts, bet kam nav iespējams uzticēties (gan tādēļ, ka tas ir tikai viena ministra „kaujas plāns”, bez valdības/Saeimas skaidri paustas attieksmes, gan tādēļ, ka tas ir viegli diskreditējams, norādot uz ministra 2+ gadiem šajā amatā, kā arī uz Pavļutu šajā amatā izvirzījušās partijas pašas pārāk ciešajām saiknēm ar būvniekiem).

Visbeidzot (vienīgais, kas vēl nav nokavēts!), lai atjaunotu savu leģitimitāti, valdība dotos pie Saeimas, prasot uzticības balsojumu. Pirms balsojuma Saeimā notiktu debates un tiktu prezentēts valdības darba plāns pāri palikušajam Saeimas un valdības darba termiņam: konkrētas apņemšanās, galvenās lietas, ko valdība, atsevišķi vai sadarbībā ar Saeimu, ieplānojusi darīt – ar uzsvaru uz tām, kas nepieciešamas, lai atjaunotu iespēju sev uzticēties gan Zolitūdes traģēdijas, gan senāku šī rudens ķildu kontekstā. Šādā valdības plānā pat ļoti iederētos konkrēti priekšlikumi, kas visai koalīcijai (sadarbojoties Saeimai un valdībai) būs jāpieņem: a) būvniecības drošības kontroles jomā, b) civilo risku izvērtēšanā un kontrolē, c) darbinieku aizsardzībai, d) trauksmes cēlēju aizsardzībai, e) maksātnespējas administratoru darba regulējumam, f) valdības veiktspējas stiprināšanai (prezidenta ekspertu grupas ierosinājumi). Šiem ierosinājumiem, motīvu nopietnībai būs daudz lielāka ticamība tad, ja aiz tiem stāvēs arī Saeimas balss.

Ko tajā laikā darīt Rīgas Domei, lai atjaunotu iespēju ticēt tam, ka tās politiskajām amatpersonām rūp labāka būvniecības drošības kontrole? Droši vien ko līdzīgu – ar līdz vēlēšanām realizētu ambīciju padarīt būvvaldi par profesionālāko un no korupcijas tīrāko Rīgas iestādi. Nedomāju, ka kaut kas mazāks būtu Zolitūdes traģēdijas mēroga cienīgs.

Tas, ko noteikti nedrīkst pieļaut: pēdējo dienu valsts iestāžu organizatorisko/komunikācijas moku atkārtošanos. Jā, politiskā stabilitāte pamatā ir laba lieta, un neviens nezina ar ko beigtos valdības krišana, taču tā vide, ko šobrīd Latvijas politikā redzam, demotivē un degradē. Ministri katrs savā nodabā kaut ko rušinās – viens atbildīgāk, cits mazāk, – bet vienotu uzstādījumu un darbu neredz, pat tik smagas traģēdijas gaisotnē. Ja valdība (premjera vadībā!) nespēj saņemties un savā atlikušajā termiņā strādāt kā komanda, pildīt ne tikai tehnisko, bet arī politisko lomu: varbūt tad nudien ir vajadzīgs totāls restarts! Šausmīgas beigas ir labas ar to, ka tās atver ceļu uz kā cita sākumu. Jauns sākums nāk ar jaunu cerību – bezgalīgās šausmās cerības nav.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!