Raksts

Un es nezinu starp zemēm simtām: 9. Saeima in memoriam III


Datums:
14. septembris, 2010


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Bernard Laguerre

9. Saeimas laikā ir aizsācies politikas orientalizācijas process, Latvijai pakāpeniski pametot to Rietumeiropas civilizēto orbītu, kurā tā var arī vairs neatgriezties.

Politologs Ivars Ījabs pirms tautas kārtējās došanās pie vēlēšanu urnām met draisku skatu uz 9. Saeimas četriem gadiem. Šajā rakstā politologs akcentē Dombrovska laiku krāšņākās izpausmes, kā arī ieskicē pravietojumu, uz kādu labu Latviju mūs vēlas aizvirzīt no kompartijas, komjaunatnes un KGB dzīlēm iznirušie „suverēnie” demokrāti.

Kad 2008. gada beigās saimnieciskā krīze iedzina valsts budžetu dziļos mīnusos, kā sēnes pēc lietus Latvijas politiskajā mauriņā sāka augt dažādi „ķēķa makroekonomisti”. Tas nav pareizi un šitas nav pareizi; vajagot atbalstīt biznesu, nevis celt nodokļus; vajagot sekot Latvijas interesēm, nevis iet starptautisko kreditoru pavadā; vajagot investēt ražošanā, nevis griezt pensijas. Apmēram tāda kompetences līmeņa ieteikumus arvien biežāk varēja dzirdēt no ļaudīm, kuru vairums līdz 2008. gada beigām par tādu tekošā konta deficītu vai Starptautisko Valūtas fondu nebija pat dzirdējuši. Ekonomiska nekompetence apvienojumā ar skaļu, ķērcīgu balsi joprojām ir neaizstājams resurss Latvijas politikā.

Taču kādam pa vidu visai šai kakofonijai vajadzēja pieņemt lēmumus, rēķināt samazinājumus, kaulēties ar sociālajiem partneriem, un darīt tamlīdzīgas skarbas lietas. Šī loma iekrita Valdim Dombrovskim (JL) un viņa vadītajai valdībai. Par Dombrovska politiskajiem talantiem šodien joprojām ir diezgan grūti spriest. Lieta tā, ka krīzes apstākļos viņam ir nācies drīzāk strādāt kā tehniskajam direktoram, kurš cenšas novērst vēl lielāku postu par jau nodarīto, mazāk — kā Ministru prezidentam, kurš sprauž pozitīvus mērķus un spēj tos realizēt. Ar pirmo uzdevumu Dombrovskis ir ticis galā visai ciešami. Flegmatisms un spēja laist pār galvu klajas provokācijas un idiotiskus apvainojumus ir bijusi ļoti noderīga rakstura īpašība Latvijas situācijā. Par otro uzdevumu pagaidām vēsture klusē.

Tam vispirms ir strukturāli iemesli. Par spīti Satversmē ierakstītajiem 100 deputātiem iespējamās valdības koalīcijas mūsu zemē tiek veidotas nevis no 100, bet gan no 70-75 deputātiem. Aptuveni ceturtā daļa, t.s. „krievvalodīgie” mandāti, ir principā izolēta no dalības koalīcijā — gluži kā komunisti pēckara Itālijā vai Francijas IV republikā. Pāri palikušie turpretī ir teju vai neaizstājami, un, ja neizdara kādas klajas muļķības, var droši šeftēties visās valdībās pēc kārtas. Vai šāda sistēma ir laba vai slikta, par to šodienas saspringtajā gaisotnē labāk neizsacīties. Taču šim principam par upuri krita arī Dombrovska valdība, kad tikko nosauktais premjerministra kandidāts faktiski bija spiests pāņemt jau esošo koalīciju. Jaunais laiks (JL) gan ieguva dažus atslēgas ministrus — finanšu, ekonomikas un iekšlietu. Arī Pilsoniskā savienība kā starta kapitālu ieguva aizsardzības ministra posteni. Taču vairākums gan kabinetā, gan parlamentā joprojām bija vecās koalīcijas rokās — ja neskaita no koalīcijas it kā pamukušo LPP/LC. Līdz ar to partneri Dombrovski bez problēmām varēja pārbalsot, nobremzēt jebkādus radikālāku reformu piedāvājumus un vēl aizsargāt „savus” ministrus ar to kristālskaidrajām interesēm ministriju apsaimniekošanā. Ņemot vērā viņa rīcībā esošos līdzekļus, Dombrovskis savu rodeo izpildīja tīri labi. Budžeti tika pieņemti, nodokļi tika pārskatīti, valdības rīcībspēja tika atjaunota. Kas attiecas uz drosmīgākiem lēmumiem, to ir bijis krietni mazāk (kā tur īsti palika ar to sākumdeklarēšanos? Vai, teiksim, ar augstākās izglītības reformu?).

Valdis Dombrovskis varbūt nav nekāds harizmātiskais vadītājs. Taču, atšķirībā no vairuma priekšgājēju, viņa mazliet miegainais tēls cilvēkos nerada slepkavnieciskas tieksmes. Viņš ir samērā neizdevīgs kā oponents. Viņu var aizmuguriski dažādi aprunāt un apsaukāt. Taču cilvēks, kurš sāks visā nopietnībā mālēt Dombrovski kā kādu ļaunuma iemiesojumu, drīzāk pats sāks izskatīties pēc muļķa. Tādēļ laimīgā zvaigzne tomēr laikam bija nostājusies virs JL biroja 2009. gada sākumā, kad partijas tēva un dibinātāja vietā valdības vadīšanai tika izvēlēts tieši šis cilvēks.

Pie mums, Šveicē

Taču ko nu mēs tā — tik par varu un tik par varu runājam. Parunāsim arī par opozīciju — konkrētāk, par tiem, kuru politiskais kredo skan „nost ar oligarhisko sistēmu” un kuri līdz pat Dombrovska valdības nodibināšanai atradās opozīcijā arī parlamentā. Nu ko — labas domas par eiropeisku, demokrātisku un tiesisku Latviju patiesi ir zelta vērtas. Taču, raugoties no reālās politikas viedokļa, visa šī liberāli demokrātiskā opozīcija pēdējā laikā ir gājusi no neveiksmes uz neveiksmi. To joprojām vajā mirāža par Šveici, kurā publika ir demokrātiska, valsts — tiesiska, un vara — atbildīga. Un, ja postkomunisma Latvijas realitāte neatbilst Šveices ideālam, jo ļaunāk Latvijas realitātei.

2009. gada 13. janvāris[ 1 ] bija vienīgais masu vardarbības ekscess visas mūsu demokrātijas īsajā mūžā. Taču tā nozīme joprojām nav nedz saprasta, nedz vispār nopietni pārdomāta. Vispirms, tas, kas aizrāva masas uz Saeimas ēkas šturmēšanu, bija katastrofāls līderības trūkums. Turklāt tas raksturo ne tikai attiecīgo mītiņu, bet arī opozīcijas darbību kopumā. 13. janvāra vakarā uz skatuves bija sanākuši valdības gānītāji no visdažādākajām nometnēm. Runātāji, kuriem secīgi bija darījuši pāri Dievs un oligarhi, katrs stāstīja savu bēdu stāstu ar vienu vienīgu kopīgu vēstījumu — nost ar valdību! Tie (atvainojiet par izteicienu) „profesionālie” politiķi, kuri šo pasākumu bija organizējuši, par nekādu pozitīvu programmu padomājuši nebija — sak’, sanāksim, vienosimies kopīgās vaimanās. Negaidiet no mums kaut kādu līderību: lai runā tauta, pilsoniskā sabiedrība, kā nekā. Šveicē tak esam, vai ne? Turpretī reālā publika, kuru tobrīd ekonomiskā krīze sāka piežmiegt tā pa īstam, gribēja kaut ko konkrētāku par moralizējošām runām. Ja reiz elite mums nekādu rīcību nepiedāvā, mēs rīkosimies paši, kā nu pratīsim.

Diemžēl šī rīkošanās beidzās ar desmitiem arestu un jaunietim izšautu aci. Taču interesantākais sekoja nākamajās dienās. Tā dēvētie „opozicionāri” kā nopērti suņi klausījās iekšlietu ministra Segliņa (TP) notācijas un pilnā nopietnībā stāstīja, ka viņiem ar notikušo neesot nekāda sakara. Sak’, nezinām no kurienes te radās tie huligāni. Mēs tak dzīvojam Šveicē, un pie mums pilsoniskā sabiedrība tikai tā inteliģenti parunājas un pēc tam izklīst. Tādēļ piedodiet, atvainojiet, — mēs esam par mieru un kārtību, un vispār zemāki par zāli. Neviens no visiem šiem „revolucionāriem” un „sistēmas oponentiem” pat neiepīkstējās, kad policija rīkoja internetā brutālu stučīšanas kampaņu, piedāvājot atpazīt grautiņos iesaistītos paziņas un ziņot par tiem. Vienkārši apbrīnojama lojalitāte pret saviem atbalstītājiem — ko tur vēl piebilst. Te varam diezgan skaidri nojaust šai opozīcijai piemītošo atbildīguma līmeni.

13. janvāra pieredze atstāja nepatīkamu nosēdumu daudziem — mazliet arī varasvīriem, taču vairāk laikam gan opozīcijai. Tā vakara ekscesi uz visiem laikiem ir atsituši tai vēlmi aicināt cilvēkus ielās. Sak’, ja reiz publika pie mums nav kā Šveicē, tad paši vainīgi. Lai sēž mājās, ja nemāk uzvesties.

To pašu rīcības vērienu demokrātiskā opozīcija demonstrēja arī pēc Dombrovska valdības apstiprināšanas. Nerunāsim šeit par zaudēto laikrakstu Diena, kura pirmās īpašnieku maiņas cēlonis tomēr bija koncerna vadības saimnieciska bezatbildība. Taču tieši Dombrovska valdības laikā demokrāti zaudēja divus atslēgas posteņus, kuru rokās atrodas rūpes par tiesiskumu Latvijā. KNAB priekšnieka amatā nonāca Normunds Vilnītis, kuru koalīcijas vecajie acīmredzot izvēlēja pēc „lielākā kretīna” metodes — sak’, vari arī nestrādāt uz mums, bet vismaz gremdē iestādi. Skaidrs zaudējums bija ģenerālprokurors Jānis Maizītis, kura nopelni darbā ar valsts izlaupītājiem acīmredzot bija pietiekoši, lai Saeimas vairākums viņu pa kluso nogremdētu, demokrātiskajai opozīcijai kā vienmēr bezspēcīgi brēkājot no krūmiem. Paklusām tika nozāģēta arī sabiedriskā televīzija, kura nu jau brīžiem vairs neuzdrošinās pat lasīt ziņu lenti, kur nu vēl ko vairāk. Īsi sakot, opozīcija pie mums ir bijusi uzdevumu augstumos. Vismaz tajos, kur vairums opozicionāru saskata savus uzdevumus — moralizēšanā, kuslā roku lauzīšanā un savstarpējos kašķos.

Karaļa jaunais tērps

Demokrātiskās opozīcijas grandiozās iespējas un saliedētība jau kādu laiku nevienu īpaši nepārsteidz. Kā māca paruna: no visskaistākās andalūzietes nevar prasīt vairāk, kā viņa spēj dot. Tādēļ Dombrovska valdības laikā daudz interesantāk bija vērot transformācijas kādā citā flangā — proti, Tautas partijā (TP). Vēl Kalvīša pēdējās valdības laikā dažam labam bija ilūzijas par tās nākotni. Sak’, sašmucējušies jau ir, bet īsos apskaidrības brīžos arī atbildību par valsti apzinās. Galu galā, savulaik „oranžo” pašapziņa bija bez maz vai priekšsēža Mao cienīga: krietns cilvēks un TP biedrs Latvijā esot teju vai sinonīmi, kā savulaik trāpīgi izteicās Vents Armands Krauklis (TP). 2009. gads šo ilūziju kliedēja uz visiem laikiem. Izrādījās, ka visas runas par TP valstisko atbildību ir viens vienīgs suņu cirks neko nesaprotošam elektorātam; turpretī partijas reālajiem vadītājiem patiesībā ir vienalga, kā dēvēties un ar ko draudzēties. Sak’, lai mūs sauc par TP, PSKP, PLL vai kaut par NSDAP[ 2 ], ja vien budžeta naudiņa nonāk pareizajās kabatiņās.

Dombrovska valdībā TP, protams, jau sākumā iesaistījās ar pigu kabatā. Tomēr daži TP ministri, kā kultūras ministrs Ints Dālderis vai ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, iesākumā naivi iedomājās, ka viņu uzdevums šajā valdībā ir strādāt — samazināt izdevumus, runāt ar cilvēkiem, apgūt struktūrfondus un tā tālāk. Taču lika drusku pagaidīt! Ne jau tādām garlaicīgām lietām ir paredzēti ministru posteņi. Labam ministram ir jāveic daudz atbildīgāki uzdevumi. Viņam ir jātraucē valdības sēdes, jāpulgo valdības vadītājs, aizvainoti jāvaimanā televīzijas kameru priekšā, lai radītu par valdību pēc iespējas lielāka „bardaka” iespaidu. Īsi sakot, viņiem ir jāīsteno partijas ģenerālā līnija, un centīgākie TP ministri Mareks Segliņš, Edgars Zalāns un Baiba Rozentāle šo uzdevumu īstenoja spīdoši. Vispārēja jucekļa radīšanā viņiem gan piepalīdzēja arī prezidents Zatlers, kurš pa to burzmu pamanījās iecelt vēl vienu premjerministru — SAK[ 3 ] priekšnieku Robertu Ķīli, kurš Zatlera vadītās valdības sēdēs izsniedza visiem vadošus norādījumus.

Taču aiz visiem šiem noplukušajiem faustiem tobrīd jau skaidri bija saskatāms Mefistofelis, proti, TP senais prāts, gods un sirdsapziņa Andris Šķēle. Viņa atgriešanās uz publiskās politikas skatuves 2009. gada oktobrī jau ilgāku laiku iepriekš bija vissliktāk glabātais noslēpums Latvijas politikā, un savu come-back viņš sāka ar oponentu iebiedēšanas mēģinājumiem. Bravūrīgi uzbraucis Dombrovskim, Šķēle izrunājās aptuveni tā, it kā valdības pastāvēšana būtu atkarīga no viņa žēlastības: sak’, tu man, puika, skaties. Taču gaidītais triumfs izpalika. Vai nu Dombrovskis vairs nebija vakarējais, vai arī Šķēles iebiedēšanas spējas vairs gluži nebija kā 1999. gadā, bet Dombrovskis palika savā krēslā vēl ilgi. Savukārt Šķēle bija spiests uz kādu laiku kļūt par tādu kā kartona dinozauru, kurš gan izskatās briesmīgs, bet neko izdarīt nevar. Pēc patriarha atgriešanās no TP gan aizgāja daži pēdējie no 1998. gada iesaukuma — kā Dzintars Ābiķis un Vaira Paegle. Pārējie ar aizmiegtām acīm un aizspiestiem deguniem turpināja sekot savam līderim.

Ātri piemērojies jaunajiem apstākļiem, Andris Šķēle saprata, ka trokšņa taisīšana ir ļoti efektīvs politikas instruments — īpaši tad, ja valdības prestižs ir pēdējā lieta, kas tevi interesē. Turklāt laika līdz vēlēšanām palika arvien mazāk, un taisīt tik lielu troksni kā 9. Saeimā tautu tēvam diez vai jebkad nākotnē būs iespējams. TP joprojām bija lielāka frakcija Saeimā, un tās atbalsts bija nozīmīgs vairumam svarīgu lēmumu — kā nodomu vēstules parakstīšanai ar starptautiskajiem aizdevējiem vai 2010. gada budžeta pieņemšanai. Te nu pavērās fantastiskas iespējas vazāt aiz deguna medijus un likt citiem uzminēt savu vājprāta pakāpi konkrētajā brīdī. Ko vairāk var vēlēties latviešu politiķa sirds?

Taču 2010. gada martā Andrim Šķēlem apnika simulēt patriotismu, un viņš atsauca savus abrekus no valdības. Tiesa, abreki šoreiz nebija vienoti. Kultūras ministrs Ints Dālderis vēl nebija sasniedzis tik lielu oranžu briedumu, lai nospļautos par savu nozari un sekotu savam džedajam klejojumos. Arī ārlietu ministrs Māris Riekstiņš kādu mirkli minstinājās. Taču tad savā neaprakstāmajā tālredzībā uz palikšanu amatā viņu sāka publiski aicināt Pilsoniskās savienības (PS) eiroparlamentāriete Sandra Kalniete. Riekstiņš saprata, ka ar šādiem atbalstītājiem viņam citus ienaidniekus vairs nevajag, un kopā ar Šķēli aizgāja gatavoties revanšam. Dombrovska valdība, kas de facto jau ilgāku laiku strādāja kā mazākuma valdība, tagad par tādu kļuva arī oficiāli. Taču tam nebija gandrīz nekāda iespaida uz tās stabilitāti.

Par spīti visām šīm parlamentārajām izpriecām TP izvēlētā pašreklāmas stratēģija izrādījās mazliet neefektīva. Nedz bujanēšana pa valdību un Saeimu, nedz patriarha bargais vaigs nespēja piedabūt partijas reitingus pacelties virs 5 procentiem. Tādēļ omulīgā oligarhu kompānijā tika pieņemts lēmums mest kaulus kopā ar Aināra Šlesera LPP/LC. TP kongress, no kura jebkura opozīcija bija jau savlaicīgi iznīdēta ar dihlofosu, par to īsteni komunistiskā vienprātībā nobalsoja. Ar šo mirkli sākās vētrainas aktivitātes. Uz ātru roku tika sadiegta apvienība no uzņēmējiem, kuru kvēlās jūtas pret Latviju balstījās čekas pagātnē, Krievijas aizmugurē un milzīgos parādos. Par apvienības ideoloģiju tika izvēlēts truls populisms, kura kliedzošais primitīvisms ņirgājās pat par vispieticīgāko inteliģenci. Īsi sakot: savulaik uzvarām vainagotā TP strauji pietuvojās savam likumsakarīgam galam.

Austrumi sārtojas

Dombrovska valdības laiks piedzīvoja arī pašvaldību vēlēšanas. Vēl vairāk: viens no šās valdības pirmajiem svarīgajiem darbiem bija novilkt līdz šīm vēlēšanām valsts budžeta grozīšanu. Kuram pirmajam šāds rīcības plāns ienāca prātā un vai tas bija priekšnoteikums pašas Dombrovska valdības apstiprināšanai — par to vēsture pagaidām klusē. Taču, lai kā arī nebūtu, šis plāns līdz galam neizdevās. Rīgā stabilu vairākumu izveidoja Saskaņas centra (SC) un LPP/LC koalīcija, kura tad arī iecēla amatā pirmo krievvalodīgo Rīgas mēru Nilu Ušakovu. JL un PS paši sevi iedzina dziļā opozīcijā, un acīmredzot jūtas tur gana komfortabli.

Iespējams, ka Ušakovs patiešām ir simbols augošajai Latvijas krievvalodīgo pašapziņai. Iespējams, ka domes koalīcija patiešām ir promaskaviska. Tomēr jāsecina, ka šī koalīcija lielos vilcienos ne ar ko nav nedz labāka, nedz arī sliktāka par vairumu līdzšinējo Rīgas domes koalīciju. Protams, vicemēra šiverēšana pa ostu, sabiedriskā transporta populisms un dažas citas lietas uz kopējā fona mazliet izceļas. Tomēr kopumā šie „krievi” Rīgas domē ir Latvijas politiskās sistēmas sastāvdaļa un ir pieņēmuši arī tās noteikumus. Viņi ir tikpat atbildīgi vai tikpat bezatbildīgi pret vēlētāju, kā viņu latviešu kolēģi, un sagaidīt no viņiem kaut ko tādu, uz ko nebūtu spējīgi latvieši, ir pavisam naivi. Naudas krāsa visās acīs ir vienāda.

Tā Krievija, kura ir patiesi bīstama Latvijai kā demokrātiskai un eiropeiskai valstij, neatrodas austrumos no Zilupes. Tā nav reālā Krievija, pretrunu plosīta un sociāli degradēta valsts. Īsteni bīstamā Krievija atrodas Latvijas politiskās šķiras galvās, kurās katrā ir pa mazam kremlītim un mazai lubjankai. Tiesa, atklāti to pie mums atļaujas atzīt tikai retais — lai gan atklātības laiks vairs nav aiz kalniem. Pagaidām aizkustinoši atklāts ir tikai politiskās aprindās augstu cienītais advokāts Andris Grūtups, kurš skaidri un gaiši apjūsmo Putina un Medvedjeva „jaunās” Krievijas pašapziņu un valstiskumu. Ne mazums ir to, kas sajūt sirds radniecību ar visiem šiem deripaskām un abramovičiem; grizloviem un mironoviem; patruševiem un fradkoviem. Šādu, no kompartijas, komjaunatnes un KGB dzīlēm iznirušu „suverēno demokrātu” pie mums proporcionāli nav mazāk kā Krievijā, turklāt viņiem piemīt pašpavairošanās spēja. Šis domu gājiens nenošķir nedz tautības, nedz politiskās partijas.

Tās lietas, kuras pēdējo četru gadu laikā spītīgā neatlaidībā realizē Latvijas varas elite, pārsteidzoši atgādina mūsu kaimiņvalsts politisko kultūru. Varu dalīšanas vietā — varas vertikāle, tiesu sistēmas, mediju un specdienestu politiska uzurpācija. Godīgas konkurences vietā — masveida smadzeņu skalošana pirms vēlēšanām. Varas atbildības vietā — teorijas par „rietumu imperiālistu sazvērestību”. Brīvas ekonomiskās iniciatīvas vietā — biznesa politizācija, kliķes saimniecība un nekautrīga iedzīvošanās uz sabiedrisko resursu rēķina. Sociāli atbildīgas politikas vietā — autoritārs populisms. Abu valstu bijušajiem komsorgiem, poļitrukiem un čekistiem ir līdzīgs rokraksts — lai ar kādiem nacionāliem saukļiem katrs no tiem attiecīgā brīdī neaizsegtos. Kā rakstīja nemirstīgie Ilfs un Petrovs: Pazīstu brāli Koļu! 9. Saeimas laikā ir aizsācies politikas orientalizācijas process, Latvijai pakāpeniski pametot to Rietumeiropas civilizēto orbītu, kurā tā var arī vairs neatgriezties.


Ak, mirkli, apstājies: 9. Saeima in memoriam I

Mūsu jautrais Titāniks: 9. Saeima in memoriam II

Quo Vadis, Jaunais Laiks?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!