Raksts

Umeo atceras


Datums:
27. janvāris, 2009


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Šodien pēc darba biju aizgājis uz ārkārtīgi vienkāršu, bet interesantu pasākumu - "Umeo atceras". Par godu starptautiskajai Holokausta atceres dienai devos lāpu gājienā no Umeo pilsētas centra līdz Umeo pilsētas baznīcai. Ļaudis uz ielas skatījās uz mums ar pārsteigumu - kas notiek? kā, vai tad šodien piemin Otro Pasaules karu? Aušvice? Man viņu reakcija nešķita ne biedējoša, ne šausminoša, jo, lai arī tā liecināja par vēstures nezināšanu, tomēr tā vismaz nebija naida pilna. Pirms demonstrācijas bijām brīdināti, ka Umeo ultrakomunistiskie spēki iespējams rīkošot pretdemonstrācijas un policija bija paaugstinātā gatavībā.

Umeo pilsētas baznīcā mūs sagaidīja jaunievēlētais prāvests, teicot lakonisku uzrunu par nepieciešamību atcerēties tālās Holokausta šausmas. Tik tālas tās nemaz nebija, jo nākamā runātāja – Izraēlas vēstniecības darbiniece – dalījās personīgā stāstā par savas mātes un tēva pilnīgi nejaušo izglābšanos no Ungārijas nacistu tvarstīšanām, kuras letāli beidzās visiem viņas pārējiem dzimtas locekļiem – viņi tika nogalināti Aušvicē. Tā bija mana pirmā reize, kad es satiku dzīvē kādu, kuram Aušvice nav tikai abstrakts ļaunuma sinonīms, bet daļa no dzimtas vēstures.

Pārējie runātāji – gan pilsētas domes kristīgi demokrātiskās partijas frakcijas vadītājs, gan sieviete, kura tik izteiksmīgi lasīja kādu no jūdaistu svētībām – bija tik vienkārši, pazemīgi un lakoniski, ka katram draudzes loceklim aizdedzot sveci pie altāra šķiet bija viena doma. Mēs atceramies un mēs nepieļausim, ka kaut kas tāds atkārtosies.

Aušvice tika atbrīvota pirms 64 gadiem.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!