Raksts

Ultrakonservatīvisms Latvijā: satraukties, ignorēt, piedāvāt ko vietā?


Datums:
19. maijs, 2012


Autori

Iveta Kažoka


-----

Dažkārt vienveidīgu notikumu ir nedaudz par daudz un tie ir pārāk bieži, lai tos varētu skaidrot tikai kā sakritību. Vai esat šogad pamanījuši pasākumus, kuru ietvaros tiek aizstāvētas, maigi sakot, nu ļoti konservatīvas vērtības?

Es pamanīju. Un šobrīd nerunāju par Rīgas Domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas izpausmēm, nodēvējot praidu par Sodomas likteņa priekšvēstnesi, kas bija tik skandalozi, absurdi un reizē tik uzjautrinoši, ka to grūti bija nepamanīt.

Man prātā ir vairāku nozīmīgu valsts institūciju paspārnē notikušās konferences par šķietami nekaitīgiem un svarīgiem ģimenes jautājumiem, kuru ietvaros viedoklis, kas nav ļoti, ļoti konservatīvs, no uzrunātāju puses bija ārkārtējs retums. Šis konferences ievadīja augstu amatpersonu uzstāšanās.

Līdz šim šādi pasākumi bija notikuši tikai Rīgas domē, un arī šis gads nebija izņēmums. Bet šogad tiem mājvieta atradās arī Saeimā un pat Tiesībsarga birojā. Šīs konferences beidzas ar aicinājumu pieņemšanu, kas visi veidoti pēc viena parauga – pirmo reizi šogad vienam šādam aicinājumam ar balsojumu atbalstu paudusi pat viena Saeimas apakškomisija, kas nodarbojas ar demogrāfijas jautājumiem.

Nepārprotiet: aicinājumos nav nekā tik skandaloza, kā Rīgas Domes komisijas reakcijā uz praidu. Taču tie iezīmē interesantu vīziju par to, kā tās autori un atbalstītāji redz Latvijas sabiedrību un tās nākotni.

Par to, ka visiem pilngadīgajiem Latvijas iedzīvotājiem pienāktos dzīvot laulībā, diskusiju nevar būt, tā ir pašsaprotamība. Laulībām alternatīvas kopīgas saimniekošanas formas nevajadzētu regulēt, jo tās taču vājinās laulību kā institūciju. Sak, kāda jēga būs cilvēkiem precēties, ja paralēli laulībām būs iespēja juridiski nokārtot savas attiecības arī savādāk? Tas nekas, ka ārpus laulībām dzimst aptuveni puse Latvijas bērnu (Igaunijā – pat 60%). Masu medijiem, saprotams, būtu jāuzliek pienākums aktīvi sekmēt ģimenes vērtību pārmantošanu – sabiedriskajiem medijiem valsts pasūtījums jādod tieši ar šādu uzstādījumu (atspoguļot ģimenes pamatvērtības un tās popularizēt). Ģimenes un tikumiskās vērtības jāmāca arī skolās, jo Latvija ir iestigusi garīgā tikumisko vērtību krīzē. Aborti maksimāli jāapgrūtina – sievietei būtu jāliek obligātā kārtā gaidīt kādu laiku no nosūtīšanas pie ginekologa līdz nosūtīšanai uz abortu. Štrunts par to, ka tas varētu izrādīties bīstami viņas veselībai – toties būs vairāk laika, lai runātu ar ģimenes atbalsta speciālistu.

Aptuveni tā.

Un tagad lūdzu padomu: kā jūs domājat – vai vajadzētu sākt satraukties? Vai arī tupmāk šādiem pasākumiem pievērst tikai nedaudz uzmanību, saprotot to marginālo raksturu? Lūdzu pārlieciniet mani par pretējo, ja es maldos, bet pagaidām es nudien tos nespēju uztvert nopietni.

Kādēļ neuztveru nopietni?

Vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tādēļ, ka ilgtermiņā vērtību cīņas rezultāts jau ir zināms.

Pat tad, ja īstenojas šādu iniciatīvu kvēlākie sapņi un, teiksim, LTV un LR tiek uzdots raidīt informāciju tikai par tradicionālu mammu un tēti, kuriem ir bērniņu pulks. Turklāt tikai pozitīvā gaismā, jo savādāk jau popularizēšana nesanāk. Vai, teiksim, bērniem skolās vispār nekas netiek stāstīts par to, ka laulība nav cilvēku attiecību alfa un omega, un cilvēki, kas nav laulībā, tādēļ vien nav mazāk vērtīgi.

Pat jau pieņemam, ka kaut kas tāds notiek (manuprāt, nav iespējams), tas tomēr fundamentālā līmenī 21.gadsimta sabiedrībā neko daudz nemainīs, jo cilvēki sev vajadzīgās zināšanas jau tagad iegūst savādāk – caur paziņu pieredzi, seriāliem, videospēlēm, dziesmu vārdiem, internetu. Vienīgais reālais efekts: tas var marginalizēt konkrētā medija un skolas lomu cilvēka dzīvē.

Tas tādēļ, ka sabiedrības attīstībai ir sava loģika: mūsdienu labklājīgās sabiedrības ar katru gadu, katru dekādi kļūst aizvien iecietīgākas pret dzīvesstilu daudzveidību. Ronalda Ingleharta pētījumi par dažādām sabiedrībām laika posmā no 1981.gada līdz mūsdienām parāda, ka, sasniedzot noteiktu ekonomisko attīstību līmeni, katra jaunā paaudze kļūst aizvien liberālāka par iepriekšējām. Palielinās arī tolerance un reālas iespējas lemt par savu dzīvi, līdz ar to pieaug arī laimes sajūta. Turklāt pārmaiņas interneta laikmetā, šķiet, šākušas notikt aizvien straujāk.

Starp citu, kopš nesena laika šis process ir sācies arī Latvijā – jau ir pieejami empīriski dati, kas apliecina, ka jaunākās vecuma grupas ir ievērojami savās attieksmēs liberālākas nekā iepriekšējās paaudzes.

Šīm globālajām pārmaiņām ir vairāki izskaidrojumi: gan vēsturiski ļoti augstais sociālās drošības līmenis 21.gadsimta sabiedrībās, gan jaunās tehnoloģijas – jaunās saskarsmes un informācijas gūšanas iespējas, gan pārvietošanās iespējas. Tas ir process, kuru, šķiet, pat teorētiski var atgriezt atpakaļ tikai ekonomiska katastrofa un kādas sabiedrības izolēšanās no ārpasaules.

Cīņa par tradicionālajām vērtībām līdz ar to ir līdzīga skriešanai pakaļ strauji aizejošam vilcienam. Ultrakonservatīvo vērtību pārstāvjus dažkārt pat ir žēl, jo viņi reti redz savus uzskatus vēsturiskā perspektīvā.

Proti, ka kopš 20.gadsimta vidus gandrīz katra konservatīvo paaudze ir savās attieksmēs liberālāki nekā vakardienas liberāļi. Pat ja manis pieminētie jautājumi kādam šķiet šausmīgi, tomēr vērts atcerēties, ka varēja jau būt vēl trakāk. Vēl tikai pirms dažām desmitgadēm rietumu sabiedrībās bija iespējamas nopietnas diskusijas par to, vai ir pieļaujams sekss ārpus laulībām, vai kontracepcijas lietošana būtu jāaizliedz, vai varbūt nedrīkstētu ļaut cilvēkiem šķirties, vai sievietei piedienas strādāt, vai par homoseksuālām attiecībām būtu jāsoda ar kriminālsodu, vai vardarbība ģimenē vispār var tikt uzskatīta par krimināli sodāmu nodarījumu. Latvijā pat tik ļoti konservatīvās diskusijās vismaz pie šiem jautājumiem neesam atgriezušies, kas jau ir pietiekami zīmīgi.

Otrkārt, nesatraucos tādēļ, ka neredzu, ka, no mūsdienu Latvijas skatpunkta raugoties, visai dīvainām idejām būtu potenciāls gūt atbalstu plašā sabiedrībā un kļūt par nozīmīgu politisko batāliju objektu, kuriem ir izšķiroša loma vēlēšanās. Ja nu par Latvijas sabiedrību kāda lieta ir skaidra, apskatot kaut vai World Values Survey rezultātus no 90.to gadu sākuma, tad tas ir tas, ka esam viena no pasaules sekulārākajām sabiedrībām. Kas nozīmē, ka – pat ja vairākums cilvēku sevi pieskaita kādai draudzei, – tad lielākoties reliģiskie tikumi sabiedriskajā dzīvē tomēr ir visai vienaldzīgi.

Latvijā nekad arī nav bijis kādas partijas, kas parlamentā spētu iekļūt pateicoties tās tradicionālo vērtību orientācijai. Par spīti izplatītajam mītam, anti-praidiskās noskaņas nekad nav bijis būtisks faktors cilvēkiem balsot par LPP vai PLL. Vienkārši vēlēšanās Latvijas cilvēkiem ir svarīgāki aspekti, ko ņemt vērā. Dziļi konservatīvas pozīcijas drīzāk rada ap partiju radikālisma/neiecietības auru, to marginalizē, samazinot potenciālo atbalstītāju skaitu.

Cita lieta, ka partiju kandidātu sarakstu iekšienē tiem dažiem desmitiem, dažkārt simtiem balsu, ko papildus varētu dot dziļi konservatīvās balsotāju saujiņas balsis, gan varētu būt nozīme. Tur šīs nedaudzās balsis var noteikt, kurš no kandidātiem ir vai nav ticis ievēlēts. Līdz ar to sanāk tāds kā paradokss: partijas kopumā nav ieinteresētas būt konservatīvākas par sabiedrību kopumā, jo tas var samazināt tām kopējo atbalstu, taču atsevišķi deputāti savu personisko interešu vārdā – gan, lai saņemtu papildus plusiņus. Bet atkal: ne sevišķi par šo satraucos tādēļ, ka man šķiet, ka šādās situācijās partijas iekšējā konkurence tomēr ir pietiekami būtisks faktors, lai citi partijas biedri savus ekstrēmākos kolēģus “savaldītu” (atbilstoši ar svītrojumiem).

Treškārt, neredzu īpašu pamatu uztraukties, jo tomēr esam ES dalībvalsts, kurai ir pieejama salīdzinoši ļoti efektīva cilvēktiesību aizstāvības sistēma. Ekstrēmu ideju ieviešanai un realizācijai būs gan amatpersonu, gan tiesu pretestība, kas manā izpratnē ir nepārvarāma. Sistēma Latvijā ir uzstādīta tā, lai tā tiektos sevi pilnveidot pēc ārvalstu labākajiem standartiem. Ar to atšķiramies no, piemēram, Ungārijas.

Svarīgs ir arī kopējais laikmeta noskaņojums. Manuprāt, tas šobrīd acīmredzami ir vērsts uz aizvien humānāku sabiedrību veidošanu, kur katram cilvēkam, arī bērnam, ir plašākas iespējas un izvēles iespējas nekā jebkad agrāk. Atšķirībā no tik daudzām iepriekšējām paaudzēm, mūsdienu pasaulē vardarbība ģimenē jau drīz būs kļuvusi par ko nepieņemamu. Attiecībās ģimenēs – vienalga, vai laulībā balstītās vai nē – kopumā šķiet vienlīdzīgākas, brīvākas, vairāk cilvēki var finansiāli “izdzīvot” arī autonomi, pieaugusi katra ģimenes locekļa pašcieņas nozīme, spēja pašam lemt par savu likteni.

Manuprāt, par šo tendenci liecina pat tik bieži kritizētā un demonizētā laulības skaitu un pat dzimstības samazināšanās tendence. Izvēle nestāties laulībā un/vai atlikt bērnu laišanu pasaulē ne obligāti ir egoisma izpausme, kā to nereti mēdz stigmatizēt. Tieši otrādi – tās var būt arī atbildīguma, pašcieņas, humānisma, saprātīguma izpausmes. Apsvērumi par to, vai spēs bērnu izaudzināt, normāli uzturēt, nepasliktinās dzīves līmeni citiem bērniem, paralēli realizēt arī savus talantus – tie ir ļoti normāli un cilvēciski 21.gadsimta cilvēka argumenti. Galu galā nedzīvojam taču laikā, kad sievietes bija spiestas dzemdēt katru gadu, cerot, ka kāds gan jau izdzīvos, bet pārējie iztiku paši nopelnīs, ejot ganos vai strādājot fabrikās! Prasības vecākiem mūsdienu sabiedrībā ir daudz augstākas, un tas ir labi un pareizi.

Tas ir arī normāli, ka mūsdienu pasaulē cilvēkiem vidēji bērni dzimst vēlāk. Tā arī nav nelaime, ņemot vērā aizvien ilgāko dzīves ilgumu un reproduktīvās tehnoloģijas. Valsts var darīt daudz ko, lai izveidotu apstākļus, kad bērnus uzturēt ir vieglāk nekā šobrīd, bet mēģināt pierunāt aizvien jaunākas sievietes dzemdēt ir vienkārši muļķīgi, jo mūsdienu sabiedrībā tam nebūs efekta. Vienkārši jāpārskata iepriekšējie priekšstati un jādomā, kā valstij piemēroties sabiedrībai, nevis ar regulējuma palīdzību to pārlauzt un pagriezt atpakaļ. Piemirstot, ka tik daudzu sieviešu talanti gadsimtiem tikuši izniekoti agrākiem laikiem raksturīgo ģimenes modeļu dēļ.

Par ko tomēr vērts piedomāt?

Neskatoties uz to, ka neredzu perspektīvu šajos ļoti konservatīvajos ierosinājumos, tomēr nedomāju, ka tos var atstāt pavisam bez ievērības. Jo galu galā – ja kas tāds tiktu ieviests, fundamentālos sabiedrības procesos tas neko nemainītu, bet individuālus likteņus gan varētu ietekmēt. Piemēram, šobrīd pa Rīgu klīst stāsti, ka uz skolām tiek aicināti cilvēki, kas stāsta, ka vislabākā kontracepcija ir dabīgā izsargāšanās metode. Metode, kas ir gan nedroša no prevencijas skatpunkta, gan bīstama attiecībā uz slimībām. Uz šādu sludinātāju un amatpersonu, kas ko tādu pieļāvušas, sirdsapziņas tad būtu katra meitene, kas nepareizas informācijas dēļ paliek stāvoklī un pasaulē laidīs negribētu, iespējams, slikti aprūpētu bērnu.

Pieņemsim, ka mediji un izglītības programmas turpmāk stāstītu pozitīvas lietas tikai par laulībā balstītajām attiecībām – arī tad, uz šādas politikas autoru sirdsapziņas būtu katrs neizpratnes rezultātā radies pazemojums, kas jāpiedzīvo ārpus laulības dzimušiem bērniem vai homoseksuāli orientētiem bērniem.

Un tie nav tikai cilvēciskie faktori. Galu galā, tas tomēr ir būtisks jautājums arī par valsts politiku: kas un pēc kādiem principiem nosaka, kādām ir jābūt mācību programmām vai sabiedrisko mediju saturam? Manuprāt, tik dīvainas aktivitātes, konferences arī grauj iesaistīto institūciju prestižu.

Kāda ir alternatīva?

Manuprāt, ja jau šie ģimenes un attiecību jautājumi ir iznākuši publiskajā dienas kārtībā, tad šī iespēja būtu jāizmanto, lai padomātu par to, vai Latvijas likumdevēji varētu ne tik daudz censties pārveidot sabiedrību pēc novecojušiem priekšstatiem par pareizo dzīves veidu, bet painteresēties, kas reāli notiek sabiedrībā un vai iespējams ar likumu, valsts atbalsta palīdzību uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti.

Es jau pieminēju, ka vispārēja labklājīgu sabiedrību attīstības tendence, manuprāt, ir tāda, ka sabiedrība kļūst iecietīga pret visdažādākajām cilvēku savstarpējo attiecību veidošanas formām, ja vien tās nav balstītas piespiešanā un vardarbībā. Tiek atzītas visdažādākās attiecību formas, tai skaitā tādas attiecības, kur aug bērni – bērnu var audzināt laulātie, viena sieviete, viens vīrietis, attiecības nereģistrējis pāris, trīs vīrieši un četras sievietes kopā. Tik ilgi, cik šī ir laimīga ģimene, konkrētam modelim nav nozīmes – valsts loma ir veidot apstākļus, lai pie jebkura vecāku skaita bērns dzīvē gūtu aptuveni līdzvērtīgas iespējas dzīvē.

Vienlaikus Latvijas regulējums šajā jomā ir novecojis – nekur tālu nav pavirzījušies pat priekšlikumi par nereģistrēto attiecību likumisku noregulēšanu , lai padarītu dzīvi kaut nedaudz ērtāku tiem pretējā dzimuma vai viendzimuma cilvēkiem, kuri dzīvo kopā vienā saimniecībā, bet nav reģistrējuši laulību. Nemaz nerunājot par partnerattiecību regulējumu homoseksuāli orientētiem cilvēkiem.

Naivi būtu domāt, ka šādas attiecību formas neregulējot, pieaugs laulību slēgšanas skaits. Ir objektīvi iemesli, kādēļ mūsdienu cilvēki aizvien mazāk izvēlas laulību kā attiecību kārtošanas formu: tai ir ne tikai simboliska jēga, bet arī ļoti konkrētas tiesiski juridiskas sekas, kas ir pamatīgi un detalizēti regulētas Latvijas likumos (attiecībā uz laulāto savstarpējiem pienākumiem, mantas dalīšanu, mantojumu, šķiršanās iespēju, bērnu adopciju utt.)

Šis konkrētais regulējums ir politika, tajā nav nekā dabiska. Mainoties politikai, mainās arī laulāto savstarpējo civiltiesisko attiecību regulējums. Ja cilvēki aizvien mazāk izvēlas tieši šādi noformēt savas attiecības, tas ir signāls, ka regulējums vairs nav optimāls sabiedrībai, ka sabiedrība ir mainījusies. Tad tā ir politiska izvēle: politiķiem nākt pretī sabiedrībai un padomāt par vienkāršākām juridiskajām formām cilvēku attiecību regulēšanai (attiecībā arī, teiksim, uz liecībām kriminālprocesā, slimnīcu apmeklējumu, sociālajām tiesībām, bērnu aprūpi ut.ml.), vai stūrgalvīgi uzstāt – vai nu stājieties laulībā vai arī nekāda valsts garantēta aizsardzība jums nepienākas!

No vienas vai otras izvēles sabiedrība daudz nemainīsies. Tā paliks un attīstīsies lielos vilcienos tāpat, kā līdz šim. Bet vienā gadījumā politiķi būs parādījuši rūpes par reāli dzīvojošiem cilvēkiem, kamēr otrā – dogmatiski turējušies pie novecojušām formulām, liekot cilvēkiem pašiem gadāt par pilnvarām, mantošanas līgumiem utt. Ne velti ES vairākumā šāds ilglaicīgu attiecību tiesiskos aspektus atvieglojošais regulējums jau labu laiku kā ieviests. Nezinu par precedentiem, kad šī iemesla dēļ kāda partija būtu zaudējusi vēlētāju atbalstu. Nevajag nenovērtēt cilvēku saprātu – cilvēki novērtē saprātīgu argumentāciju un patiesu vēlmi palīdzēt tiem, kam ir grūti, pat ja tas nav vairākums. Latvijas gadījumā tas drīz jau varētu būt vairākums.

Tas plašākā kontekstā ir jautājums par to, kur mēs Latvijā kā sabiedrība vēlamies būt. Šobrīd mūsu novecojušais ģimenes regulējums mūs ierindo starp atpalikušākajām ES valstīm – un vai vēlamies tur arī palikt?

Ļoti šaurā, laikam neatbilstošā ģimenes izpratne nav vienīgā problēma.

Būtu labi, ja Latvijas cilvēkiem būtu vairāk informācijas par to, ka ne tikai laulība, bet arī savādākas attiecību veidošanas formas nav sliktas un ētiski nepareizas. Tas gan nav obligāti, jo mūsdienu cilvēks šo informāciju var iegūt arī no citiem kanāliem, ne obligāti valsts finansētiem. Vienlaikus kā žests un kā valsts politika tā būtu pareiza – parādītu, ka mēs kā sabiedrība vienlīdz cienam katru cilvēku, kas godīgi ievēro likumus un vēlas būt daļa no kopienas. Gan to, kas ir laulībā, gan to, kas viens audzina bērnus, gan homoseksuālus partnerus, gan cilvēkus, kas izvēlējušies dzīvot bez bērniem – arī šādai izvēlei var būt cienījami iemesli. Tie visi ir 21.gadsimtā absolūti normāli cilvēku dzīves modeļi.

Un, visbeidzot, būtu tomēr jāpārdomā tas veids, kā Latvijā tiek runāts un domāts par demogrāfiju. Nesenais Papardes zieda pētījums parādā, ka absolūti dominējošie iemesli, kādēļ Latvijā cilvēki nelaiž pasaulē bērnus, ir nedrošība par savu ekonomisko nākotni. Šī problēma nav atrisināma, pārliecinot viņus par pretējo. Vai slikti informējot par kontracepciju. Vai ierobežojot abortu veikšanas iespējas. Tā ir absolūti greiza pieeja. Jo vai tiešām mēs gribam būt sabiedrība, kur bērni dzimst cilvēkiem, kas neinformētības vai finansiālu iemeslu dēļ negrib un nespēj viņus audzināt? Domāju, ka nē. Svarīgi, lai bērni dzimst cilvēkiem, kas ir un jūtas gatavi viņus audzināt.

Visas uz dzemdēšanas veicināšanu orientētās akcijas būs bezjēdzīgas, ja vecāki vēlāk Latvijā nevarēs atrast labu darbu un bērna audzināšana izmaksās pārāk dārgi.

Viss taču ir tik vienkārši. Ja Latvijā nebūs tāda vide, kur cilvēki vēlēsies dzīvot, tad bērni šeit nedzims. Vai arī dzims, lai līdz ar vecākiem drīzumā pārceltos uz dzīvi citur. Ja Latvijā būs daudz iespēju, sociālā drošība un jauka sabiedrība, tad bērni šeit dzims, pat ja netiks veiktas nekādas ļoti īpašas demogrāfiskas akcijas. Manuprāt, elementāri!

Tādēļ tik kaitinoši dzirdēt no politiķiem un/vai medijos viedokļus par to, kā pierunāt sievietes dzemdēt vairāk. Tieši kaitinoši, nevis kaitīgi. Jo tā ir vienkārši tukša laika šķērdēšana: aplama pseidopolitika, kas balstās uz nepareizi izprastiem problēmas cēloņiem. Pirmais indikators tam, ka Latvijā politiķi atbildīgi izturas pret demogrāfijas politiku, nebūs baby boom, bet gan emigrācijas tempu palēlināšanās. Tad apstāšanās. Tad pamanāmi mēģinājumi citu valstu cilvēkiem pārcelties uz dzīvi Latvijā. un tad kaut kad – paralēli šiem procesiem – redzēsim arī dzimstības līmeņa normalizēšanos.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!