Itālijas un Polijas premjeri paziņojuši, ka pilsoņu karš Ukrainā ir „uz sākšanās robežas”. Savukārt Latvijas Saeimas ārlietu komisijas vadītājs minējis, ka Ukrainā pilsoņu karš nav iespējams.

Rodas jautājums – kā minētie politiķi saprot, ko nozīmē pilsoņu karš. Vai ir iespējams, ka viņi maldina/nezina par tā nosaukuma nozīmi? Visu cieņu Ojāram Kalniņam, bet tieši viņa paziņojums aģentūrai LETA rada mulsumu.

Konflikta un miera studijām ir veltīta zinātnes disciplīna, kas miera un konflikta diskursus pēta un klasificē zinātniskā līmenī. Tas nepieciešams gan vēstures arhīvam, akadēmiskajai pētniecībai/atklājumiem, kā arī praktiski politikas veidotājiem. Viens no šādu studiju mērķiem ir arī izprast konfliktus un novērst tos nākotnē (Paul Collier, 2005).

Kāda vēl praktiska nozīme tam kā dēvēt konfliktu? ASV prezidents 2006.gadā ilgstoši noraidīja iespēju, ka Irākā norisinās pilsoņu karš. Bušam bija izdevīgi Irākā notiekošo definēt kā varas vērstu vienpusēju vardarbību. Šādos gadījumos vieglāk pārliecināt sabiedrību, ka viena no konflikta pusēm ir atbalstāma vairāk par otru. Citādāk iespējama sabiedrības viedokļa formēšanās, ka varbūt nemaz nevajag iejaukties „pilsoņu karā”, kas sabiedrībā var tikt uztverta kā valsts iekšēja lieta.

Kalniņš sacīja, ka Ukrainā notiekošais nepārvērtīsies pilsoņu karā, jo „pašlaik tauta nav sadalīta divās pretējās frontēs, bet notiek cīņa pret valdību”. Šāds skaidrojums ir mulsinošs. Kāpēc? Vairākums starptautiskās politikas akadēmisko pētnieku piekrīt vismaz diviem nozīmīgiem kritērijiem, kam jāpiepildās, lai konfliktu varētu definēt par pilsoņu karu, nevis, piemēram, par – dumpi, apvērsumu, valsts vienpusēju agresiju, terorismu, vai vēl ko citu.

Kritēriji, kas saka, ka ir realistiski runāt par pilsoņu karu Ukrainas kontesktā/nākotnē:

1)Konfliktam ir jānorisinās vienas valsts teritorijas ietvarā, kurā konfliktējošas puses abas pārstāv noteiktās valsts aktorus. Vienai no konflikta pusēm IR jāpārstāv valsts varu (Ann Hironaka, 2005).

2) Strīdīgāks kritērijs, bet būtisks – gada laikā konfliktā jābūt vismaz 1000 fiksētiem nāves gadījumiem (Correlates of War ). Pie šī kritērija akadēmiķi kavējas krietni ilgāk, pieļaujot mirušo skaita kumulatīvu aprēķinu gada griezumā, kur minimālais skaits ir vismaz 25. Turklāt vismaz vienai no konflikta pusēm ir jācieš zaudējumi 10% apmērā no kopējā mirušo skaita (The Uppsala Conflict Data Program).

Lai gan var šķist bezjūtīgi, bet ir būtiski, kā mediji un politiķi notiekošo konfliktu dēvē. Tas ir svarīgi gan tam, kā par to veidojas izpratne sabiedrībai, gan par to, kādas liecības atstājam vēsturei. Gan arī, lai konstatētu kādus atskaites punktus, pieņemot lēmumus, uzsākot kādas starptautiskas reakcijas pret konfliktā iesaistītajām pusēm. Piemēram, atbalsts kādai no pusēm, sankcijas vai pat militāra intervence.

Ir kritēriji, kas runā pretī tam, ka šobrīd Ukrainā notiktu/paredzams pilsoņu karš:

1)Abām konfliktā iesaistītajām pusēm ir jābūt bruņotām ar militāriem ieročiem (šobrīd tikai pamazām tika novērota demonstrantu pāreja no Molotova kokteiļiem un nūjām uz šaujamieročiem)

2)Abām pusēm jābūt formāli un institucionāli definējamām. Tas ir, skaidri jāzina, kurš ir kurā pusē. Ukrainas gadījumā, puslīdz skaidra un definējama varas puse. Bet tā saucamā opozīcijas puse rada apšaubāmu iespaidu, vai parlamenta opozīcijas partijas kontrolē demonstrantu pusi, kā arī, pat ja šī otra puse tiktu definēta kā „tauta”, tad tas pavisam nav tik vienkārši, jo arī Austrumu Ukrainas iedzīvotāji sevi pie šādas grupas pieskaitītu.

Ir jāatzīst, ka šobrīd notiekošais nav viennozīmīgi dēvējams par pilsoņu karu (lai gan atradīsies akad. autori, kuri pierādīs pretējo), bet to, ka līdz pilsoņu karam nav tālu, noliegt ir mazliet dīvaini. Ir dīvaini, jo izpildās vairāki kritēriji, lai šo konfliktu tā varētu arī saredzamā nakotnē nodēvēt. Jācer, ka kļūdos un šodien izskanējušās ziņas par pirmstermiņa vēlēšanām un vardarbības pārtraukšanu piepildīsies.