Foto: Stephanie Graves
Vienīgais veids, kā pārtraukt Konija grupējuma pastāvēšanu, būtu militārs konflikts. Taču tā rezultātā ciestu lielākoties civiliedzīvotāji un Konija „armijas”kareivji — bērni.
Ugandas terorista Džozefa Konija (Joseph Kony) grupējumam Lord’s Resistance Army (LRA) nav pilnīgi noteiktu ideoloģisko mērķu, tomēr tās pamatuzdevums ir diezgan skaidrs: gāzt Ugandas valdību, pārņemt varu un valdīt, balstoties uz desmit baušļiem. Vismaz tā tiek uzskatīts.
Dž. Konijs un viņa briesmu darbi pirms dažām nedēļām ir kļuvuši zināmi arī plašākai publikai — organizācijas Invisible Children izveidoto filmu par LRA vardarbību pret bērniem noskatījušies miljoniem cilvēku visā pasaulē, un ir sākusies kampaņa Kony 2012, kuras mērķis — panākt Konija stāšanos tiesas priekšā. Šajā rakstā sniegšu ieskatu, kā Konijam ir izdevies gadiem audzēt muskuļus un terorizēt vietējos iedzīvotājus.
Bērnu armija
1986. gadā pēc Idi Amina (Idi Amin) diktatoriskā režīma gāšanas Ugandas politikā notika strauja pārkārtošanās. Šajā laikā vairāki Ugandā esošie militārie grupējumi izjuka vai pārveidojās, bet Ugandas ziemeļu daļā ap Džozefu Koniju, kurš sevi pasludināja par Dieva sūtītu pravieti, izveidojās neliela kulta grupa.
Četrus gadus vēlāk beidzās aukstais karš un Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) nācās mainīt savas prioritātes. Komunisms vairs netika uzskatīts par ārpolitikas galveno problēmu, tāpēc ASV nolēma fokusēties uz islāma ekstrēmisma draudiem. Ap to pašu laiku Sudānas armija ģenerāļa al Bašira (Omar al-Bashir) vadībā pārņēma varu valstī. ASV vēlējās ietekmēt politisko situāciju šajā Āfrikas reģionā, tādēļ nolēma atbalstīt nemiernieku grupējumu Sudan People’s Liberation Army (SPLA).[ 1 ]
Lai izvairītos no tiešas ietekmes, ASV savu palīdzību sūtīja caur Ugandu. Tas, savukārt, lika Sudānai uzskatīt, ka Uganda ir patiesā SPLA atbalstītāja. Tā sāka sponsorēt Konija vadīto grupējumu ar naudu, ieročiem, munīciju, kā arī ar labi aprīkotām bāzēm pierobežā. Straujais un gādīgais atbalsts ļāva mainīt LRA stratēģiju, pievēršoties drastiskākām metodēm — gāzt Ugandas varu ar militāru spēku.
Jau no pirmsākumiem LRA nodarbojas ar sava karaspēka rekrutēšanu. Tiesa, citādākā formā, nekā esam pieraduši saprast šī vārda nozīmi. Konija vadītā armija nolaupa mazus bērnus no ģimenēm un skolām. Dienas vidū LRA karaspēks ielaužas skolās un aizved cīnīties spējīgos zēnus. Meitenes, ja tās tiek atzītas par cīnīties nespējīgām, tiek pakļautas seksuālai verdzībai, iekaustīšanai un sakropļošanai vairāku gadu garumā.
Lai arī pasaulē bērnu karaspēka pielietošana nav neierasta prakse, it īpaši tādās valstīs kā Mozambika, Šrilanka un Ruanda, LRA pielietotā taktika nelīdzinās ierastajiem priekšstatiem par bērnu izmantošanu karadarbībās. Pēdējo divdesmit gadu laikā Džozefa Konija vadītais grupējums ir nolaupījis un dažādiem mērķiem izmantojis vismaz 66 000 bērnu[ 2 ]. Daži no nolaupītajiem bērniem ir bijuši vien septiņus gadus veci. Pēc Amnesty International aplēsēm, aptuveni 90 % no LRA karaspēka veido bērni līdz astoņpadsmit gadu vecumam.[ 3 ]
Kāpēc LRA izvēlas uzbrukt pat labi apsargātām skolām, kuras ir apjoztas ar dzeloņdrāšu žogiem, augstiem vārtiem un apsardzi? Džozefa Konija mērķis ir izveidot stipru, neatkarīgu un uz kristietības kanoniem balstītu valsti. Lai to izdarītu, viņam ir nepieciešams gudrs karaspēks, kas izprastu stratēģiju un taktikas nepieciešamību. Vēl viens iemesls par labu bērnu izmantošanai karadarbībā ir to vieglā pakļaušana — tie neapstrīd autoritāšu lēmumus un retāk uzdrošinās bēgt.
Dienvidāfrikas žurnālists Henks Rusovs (Henk Rossouw) ir viens no retajiem cilvēkiem, kuriem ir izdevies piekļūt vistuvāk LRA. Aptuveni pirms desmit gadiem Rusovam izdevās intervēt Koniju, kā arī pastāstīt plašākai pasaulei par piecpadsmitgadīgo meiteni Akallo Grace Grall, kurai tikai laimīgas sakritības dēļ izdevās aizbēgt no LRA.[ 4 ] Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad kāds no LRA aizbēgušajiem spiedz liecību par patieso situāciju grupējumā. Viens no retajiem, jo liela daļa bērnu bēgšanas mēģinājumos tiek nogalināti un sakropļoti, bet tie, kuriem izdodas aizbēgt, vēlāk mirst no AIDS, jo bijuši pakļauti seksuālai izmantošanai.
Iebiedēšanas taktika
Lai vienotu nolaupītos un savervētos LRA kaujiniekus, Konijs laiku pa laikam tiem velta vairākas stundas ilgas sarunas par Dievu, gariem un to mērķiem.[ 5 ] Tā laikā bērniem tiek iestāstīts, ka Konijs ir Dieva sūtnis, kurš prot lasīt cilvēku domas. Līdzīgā veidā bērniem iestāsta, ka gari pieprasa īpašus nosacījumus, lai kara darbības laikā tos neskartu pretinieku raidītās lodes. Liela daļa no LRA nolaupītajiem ir tik iebiedēti, ka izdevības brīdī neuzdrošinās bēgt, baidoties no garu atriebības. Tāpat par brīdinājumu citiem bērniem daļa no kaujiniekiem tiek brutāli nogalināti — nosisti līdz nāvei ar pagalēm vai sacirsti ar mačetēm. Bērnus arī sakropļo — viņiem nocērt ausis un degunus, kā arī deformē lūpas.
Intervijās, kuras norisinājās 2008. un 2010. gadā, Konijs ir noliedzis bērnu nolaupīšanu un sakropļošanu. Tāpat viņš ir uzsvēris, ka tas ir Ugandas valdības propagandas līdzeklis — sakropļot civiliedzīvotājus un likt tiem stāstīt par LRA zvērībām. Tiesa, 1994. gadā izdotajā LRA manifestā Konijs centās pamatot bērnu un pieaugušo sakropļošanu: „Ja tu melosi par mums, mēs nogriezīsim tavas lūpas. Ja mēģināsi aizbēgt no mums, mēs nocirtīsim tavas kājas.”[ 6 ]
Viens no LRA kaujinieku uzdevumiem ir vākt nepieciešamo pārtiku pārējiem. Šim mērķim ir izveidoti vairāki nelieli bērnu grupējumi, kuru uzdevums — doties uz tuvējiem ciemiem un atņemt visu, kas to iemītniekiem pieder: labību, lopus un pat apģērbu. Piecpadsmit gadīgie bērni ir spiesti stundām ilgi klīst no ciema līdz ciemam, lai sausuma perioda laikā vāktu ūdeni. Tos, kuri atpaliek vai ir pārāk novārguši, aprok smiltīs.
Par reliģijas patieso nozīmi LRA vairāki pētnieki joprojām nespēj rast kopīgu viedokli. Tiek uzskatīts, ka reliģija tiek izmantota vien kā vienojošais faktors, lai izveidotu kopīgu un pēc iespējas ticamāku ideoloģiju jaunajiem kareivjiem. Tomēr nedrīkst pieļaut situāciju, ka LRA grupējums tiek saistīts tikai ar Konija paustajiem reliģiskajiem uzskatiem.
Vairākos LRA publicētajos manifestos Konijs uzsver, ka LRA cīnās pret Ugandas prezidenta atbalstīto korupciju un nežēlīgo izturēšanos pret valsts iedzīvotājiem. Viņš atsaucas uz 1996. gada notikumiem, kad Ugandas valdība, lai pasargātu Acholi etnisko grupu no LRA uzbrukumiem, pārvietoja vismaz miljonu iedzīvotāju uz speciāli izveidotām apmetnēm. Tās bija tik slikti aprīkotas un apsaimniekotas, ka nometnē bija viens no augstākajiem mirstības rādītājiem pasaulē ar aptuveni 1000 nāves gadījumiem ik nedēļu.[ 7 ] LRA uzsver, ka tas bija ar nolūku izraisīts genocīds pret vienu no lielākajām etniskajām grupām Ugandā.
Nenotveramie
Jājautā, kāpēc LRA šo divdesmit gadu laikā tā arī nav iznīcināta? Atbilde ir diezgan triviāla — LRA notvert nav viegli. Pašlaik grupējums ir sadalījies vairākās nelielās daļās, kas slēpjas džungļos un biezokņos, kur ir apgrūtināta piekļuve. Nepieciešamības gadījumā LRA pārbēg uz kaimiņvalstīm, tā vēl vairāk apgrūtinot notveršanu. Tāpat LRA nedrīkst uztvert tikai par parastu nemiernieku grupējumu, kas izmanto novecojušus ieročus un tehniku, kura ražota konflikta sākumā. Viņu rīcībā ir satelītu telefoni, automātiskie ieroči, nakts redzamības aprīkojumi, kā arī smalki izstrādāta taktika.
2002. gada martā Ugandas prezidents Museveni (Yoweri Museveni) uzdeva valsts armijai iznīcināt atlikušās LRA vienības. Operācijas Dzelzs dūre (Iron Fist) uzdevums bija veikt triecienuzbrukumu LRA bāzēm, kuras atradās Sudānas dienviddaļā. Diemžēl uzbrukums bija neveiksmīgs. Savā ziņā tam par iemeslu bija Ugandas lielā atkarība no starptautisko donoru palīdzības. Jo lielākus draudus reģionā radīja teroristi un nemiernieki, jo lielāku lomu tajā spēlēja bufervalstis — Uganda, Etiopija un Eritreja. Tieši šajās valstīs donori izvēlējās ieguldīt visvairāk līdzekļu. To saprata arī šo valstu prezidenti, tāpēc gadu no gada viņi uzstāja palielināt valstu aizsardzības budžetu. Faktiski valstis šādā veidā sāka veidot savu ēnu ekonomiku. Iepirka vecu pārtiku, nederīgus militāros aprīkojumus un formas tērpus, kā arī transporta tehniku.
Tāpat tika noklusēts patiesais armijas apmērs. Faktiski neviens vairs nezināja, cik patiesībā liela ir Ugandas armija, jo uz to tika attiecināta specifiska aksioma — jo lielāka armija, jo lielāks ir tai nepieciešamais finansējums. Jo lielāks finansējums, jo vairāk no tā var „pazust” valdības pārstāvju kabatās. Tieši pirms operācijas Dzelzs dūre veiktās revīzijas laikā tika atklāts, ka armijas ceturtajā divīzijā neeksistē 4800 kareivju, bet kopumā Ugandas armijā dienēja aptuveni 36 000 tā dēvēto „spoku kareivju” — cilvēku, kuri jau sen ir krituši kaujās vai pazuduši bez vēsts.
Lielais atbalsta un koordinācijas trūkums izraisīja cerīgās operācijas neveiksmīgu un kaunpilnu uzbrukumu. Liela daļa no LRA sašķēlās mazākās grupās un izklīda. Daļa no grupējuma veiksmīgi pārbēga atpakaļ uz Ugandu, kur tā vairākus mēnešus turpināja terorizēt ciemu iedzīvotājus, nogalinot un nolaupot vairākus tūkstošus bērnu. Tikai divus gadus vēlāk Ugandas armijai beidzot izdevās apspiest nemiernieku grupējumus. Vairāk gan par to būtu jāpateicas starptautiskajam spiedienam, jo Ugandas valdība bija nogurusi no nepārtrauktās kritikas.
ASV roka
Atkāpjoties viens no LRA grupējumiem pārbēga uz Kongo Demokrātisko Republiku (KDR). Ugandas prezidents pieprasīja tūlītēju KDR rīcību, uzsverot, ka bezdarbības rezultātā Uganda būs spiesta uz laiku KDR ievest savu karaspēku, lai cīnītos ar pārbēdzēju grupējumu. Tas izraisīja starptautisku konfliktu, kā rezultātā abas valstis sāka tuvināt savu karaspēku pie valstu robežām, kā arī KDR Ugandai draudēja ar ekonomiskām sankcijām. Tam sekoja neveiksmīgas miera sarunas vairāku gadu garumā, līdz beidzot 2008. gadā diplomātiem tapa zināms, ka LRA ir iegādājusies jaunus ieročus un strauji turpina nolaupīt bērnus savam karaspēkam. Aptuveni ap to pašu laiku Dienvidsudānas kara ministrs paziņoja, ka LRA grupējums ir nogalinājis 14 Dienvidsudānas karavīrus.
Pamatojoties uz uzbrukumu skaita palielināšanos un pretestības intensitāti, KDR, Dienvidsudāna un Uganda nolēma apvienot spēkus, lai kopīgi notvertu Džozefu Koniju, kurš tolaik atradās LRA galvenajā bāzes nometnē KDR. Operāciju Lightning Thunder daļēji atbalstīja ASV, palīdzot koordinēt precīzākus uzbrukumus, kā arī finansiāli sponsorējot operāciju. Tomēr arī šis uzbrukums bija neveiksmīgs. Ne visas karaspēka vienības uzsāka uzbrukumu un neviens no LRA vadītājiem tā arī netika notverts.
Lieki sacīt, ka LRA atkal sašķēlās nedaudzos grupējumos un pārbēga uz Sudānu un Centrālāfrikas Republiku. Kopš tā laika ir nogalināti vairāk nekā 1616 cilvēku. Atsaucoties uz vairākiem ziņojumiem, LRA rīcībā pašlaik ir 100 līdz 400 kaujinieku. Diemžēl LRA nav apstājusies — grupējums joprojām nolaupa bērnus, lai aizpildītu robus savas armijas caurumos. Lai arī LRA ir novārdzināta un atstāta bez papildspēkiem, slepkavību skaits nav mazinājies. Lai taupītu munīciju, civiliedzīvotājus nogalina ar mačetēm. Ražas novākšanas laikos ciemi ir tukši — cilvēki baidās, ka darba laikā tos pamanīs LRA kaujinieki, atņems pārtiku un nogalinās.
Sava veida progress ir sācies 2010. gada maijā, kad ASV Kongress pieņēma prezidenta Baraka Obamas atbalstīto Lord’s Resistance Army Disarmament and Northern Uganda Recovery Act.[ 8 ] Šī akta mērķis ir iznīcināt LRA un beidzot notvert bēguļojošo noziedznieku Džozefu Koniju. Šis lēmums ir nozīmīgs, jo faktiski ļauj ASV pastiprināt savu ietekmi minētajā reģionā, kā arī atbalstīt novārdzināto Ugandas un tās kaimiņvalstu armijas cīņā pret LRA. Vairāki ārpolitikas pētnieki gan uzsver, ka ASV nesen nosūtītie 100 padomdevēji nespēs palīdzēt Ugandas valdībai notvert Koniju. Ja tas nav izdevies vairāk nekā divdesmit gadus, kāpēc gan lai izdotos šoreiz?
Tomēr ne tikai nebeidzamās kaujas un militārās operācijas ir viens no LRA problēmas risinājumiem. Kopš Ugandā stājās spēkā Amnestijas pakts, aptuveni 13 000 LRA biedru ir saņēmuši apžēlošanu. Likums tika pieņemts, lai iedrošinātu LRA biedrus pamest militāro organizāciju. Tomēr interviju laikā ar izbēgušajiem tapis zināms, ka Konijs ir aizliedzis lietot radio uztvērējus LRA nometnēs, lai neiedrošinātu kareivjus bēgt un lūgt apžēlošanu Ugandas valdībai.[ 9 ] Tiesa, pēdējā laikā Ugandā ir sākušās runas, vai Amnestijas pakts nav antikonstitucionāls. Apturot tā darbību, vienīgais veids, kā pārtraukt LRA pastāvēšanu, būtu militārs konflikts, taču tā rezultātā ciestu lielākoties civiliedzīvotāji un LRA kareivji — bērni.